Piezīmes par kaķiešu pilsētu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Lao Še (14) #30

14

Mēs ar māmiņu nevarējām satikties, un manā sirdī novīta mīlestība — tā no pavasara salnas iet bojā ziedi. Es uzcītīgi nodarbojos ar glītrakstīšanu, pārrakstīdama direktorei visādas blēņas. Man vajadzēja vismaz kaut ko darīt — es tak ēdu svešus rīsus. Pretstatā savām klasesbiedrenēm, kuras caurām dienām pļāpāja par to, ko kura ēd, kā ģērbjas, ko runā, es noslēdzos sevī, mans draugs bija mana ēna. Manā sirdī neviena nebija, jo nevienam par mani nebija nekādas daļas. Es pati sevi mīlēju un žēloju, uzmundrināju un vainoju; es sevi iepazinu itin kā svešu cilvēku. Vismazākās pārmaiņas mani gan biedēja, gan priecēja, gan mulsināja. Es izturējos pret sevi kā pret maigu ziediņu un varēju domāt tikai par pašreizējo, es neuzdrošinājos sapņot par nākotni. Es zaudēju jebkuru priekšstatu par laiku un atcerējos to tikai tad, kad pienāca dienvidus vai vakars un mani sauca pie galda; man nebija ne laika, ne cerību, es it kā nemaz neeksistēju šajā pasaulē. Atceroties māti, es sapratu, ka neesmu vairs bērns. Es negaidīju kā citas mana vecuma biedrenes brīvlaiku, svētkus, Jaungadu. Kas man ar tiem bija kopīgs? Bet es sapratu — kļūstu pieaugusi un pēc kāda laika radīsies jaunas rūpes un nemiers. Es jutu, ka topu daiļāka, un tas mani mazliet mierināja; pirmo reizi visā šajā laikā parādījās kaut kas tāds, kas mani cēla manis pašas acīs. Sākumā tas mani priecēja, vēlāk — skumdināja. Kamēr neatnāca bēdas, es biju lepna — trūcīga, bet skaista! Tas tomēr biedēja mani: māmiņa arī bija diezgan glīta.

15

Es ilgi nebiju redzējusi mēness sirpi — es baidījos uz to paskatīties, kaut ari man ļoti gribējās. Es biju pabeigusi skolu, bet joprojām dzīvoju turpat. Vakaros skolā palika tikai divi veci kalpotāji — vīrietis un sieviete. Viņi nezināja, kā izturēties pret mani: es vairs nebiju skolniece, taču nebiju arī pasniedzēja vai kalpone, kaut gan vairāk līdzinājos kalponei. Vakaros es viena pastaigājos pagalmā, un mēness sirpis bieži vien mani iedzina istabā — nebija drosmes uz to paskatīties. Bet istabā es varēju domāt par to, īpaši vējainā laikā. Vieglais vējiņš it kā atnesa līdz manai sirdij bālo mēness gaismu, lika atcerēties pagātni un vēl vairāk skumt par pašreizējo stāvokli. Mana sirds bija līdzīga sikspārnim mēness staros — kaut arī gaismas apspīdēts, tas paliek tumšs; un tumšais, kaut arī prot lidot, tik un tā ir tumšais — man nebija cerību. Bet es neraudāju, tikai raucu uzacis.

16

Man radās iespēja nopelnīt: es sāku skolniecēm adīt. Direktore man to atļāva. Taču es nopelnīju maz, jo skolnieces pašas prata adīt un manu palīdzību meklēja tikai tad, kad nepaspēja noadīt steidzami vajadzīgās zeķes vai cimdus. Tomēr mana sirds it kā atdzīvojās, es pat nodomāju: būtu māmiņa pie manis, es varētu viņu paēdināt. Taču vajadzēja tikai paskaitīt nopelnīto — un es sapratu, ka tas viss ir vienīgi sapņi, kaut arī tie man deva dažus priecīgus mirkļus. Ļoti alku ieraudzīt māmiņu. Ja mēs satiktos un sāktu dzīvot kopā, mēs noteikti atrastu izeju — tā es sapņoju, taču ne visai tam ticēju. Es domāju par māmiņu, un viņa man bieži rādījās sapņos. Reiz es kopā ar skolniecēm devos pastaigā ārpus pilsētas mūriem. Bija jau piektā vakara stunda, kad atgriezāmies mājās. Vajadzēja pasteigties, un mēs izvēlējāmies visīsāko ceļu. Un es ieraudzīju māmiņu! Mazā šķērsieliņā bija veikaliņš, kurā pārdeva raušus. Pie ieejas kārts galā rēgojās liels koka rausis. Pie sienas sēdēja māmiņa — viņa saliekusies pūta plēšas. Es jau no tālienes ieraudzīju un pazinu māmiņu, kaut gan viņa sēdēja ar muguru pret mani. Gribēju pieiet un apskaut viņu, taču neiedrošinājos: es baidījos, ka skolnieces sāks smieties par mani; viņas pat iedomāties nespēja, ka man ir tāda māte. Jo tuvāk mēs pienācām, jo zemāk es noliecu galvu; caur asarām es palūkojos uz māmiņu — viņa mani nepamanīja. Pavisam tuvu mēs barā pagājām viņai garām, bet viņa it kā neko neredzēja, tikai, sasprindzinājusi uzmanību, pūta plēšas. Kad mēs bijām jau gabalā, es atskatījos: māmiņa sēdēja tajā pašā pozā. Es nevarēju redzēt viņas seju, tikai pamanīju, ka mati krita viņai uz pieres. Es iegaumēju šīs šķērsieliņas nosaukumu.