Mēs ar māmuļu vēl valkājām sēru drēbes, kad es atkal ieraudzīju mēness sirpi. Bija auksta diena, māmiņa gāja uz kapiem pie tētuka un mani paņēma
līdzi. Viņai rokā bija plāna papīru paciņa*. Todien māmiņa pret mani bija ļoti maiga. Kad es vairs nevarēju paiet, viņa nesa mani uz rokām, bet pie pilsētas vārtiem man nopirka ceptus kastaņus. Viss bija auksts, tikai kastaņi karsti; tos bija žēl apēst, jo es ar tiem sildīju rokas. Es neatceros, cik ilgi mēs gājām, taču man likās, ka ļoti ilgi. Kad glabājām tēvu, ceļš nelikās tik garš — iespējams, tāpēc, ka toreiz bija vairāk cilvēku, bet tagad mēs gājām tikai divatā ar māmiņu. Viņa klusēja, arī man negribējās runāt, visapkārt klusums; tādi dzelteni ceļi vienmēr ir klusi un bezgalīgi.
Dienas bija īsas. Es atceros kapu — pavisam mazu zemes pauguriņu — un tālumā dzeltenus pakalnus, aiz kuriem nozuda saule. Māmiņa nosēdināja mani pie kapa un it kā pilnīgi aizmirsa: apķērusi kopiņu, viņa raudāja. Es sēdēju un spēlējos ar kastaņiem. Māmiņa, kādu brīdi paraudājusi, aizdedzināja papīrus; dažas pelnu pārslas pacēlās gaisā un pēc tam riņķodamas nolaidās zemē; pūta lēns, taču ļoti auksts vējš. Māmiņa atkal ieraudājās. Es arī atcerējos tētuku; raudāt par viņu negribējās, un tomēr es ieraudājos — kļuva žēl mātes. Es paraustīju viņu aiz rokas: «Neraudi, mā, neraudi!» Viņa sāka raudāt vēl stiprāk un cieši mani piekļāva sev klāt. Saule norietēja, visā apkārtnē nebija neviena, tikai mēs divas. Māmiņa tā kā nobijās; asaras rīdama, viņa paņēma mani pie rokas, un mēs gājām prom. Pēc dažām minūtēm viņa paskatījās atpakaļ; es arī atskatījos — tētiņa kapu vairs nevarēja sazīmēt; šajā pusē līdz kalna pakājei — kapi vien, mazi, mazi pauguriņi. Māmiņa nopūtās. Mēs gājām brīžam ātri, brīžam lēnām; vēl nenonākusi līdz pilsētas
vārtiem, es ieraudzīju mēness sirpi. Bija tumšs, kluss, un tikai mēness izstaroja aukstu gaismu. Es biju nogurusi, un māmiņa mani paņēma uz rokām. Es neatceros, kā mēs nokļuvām līdz pilsētai, atceros tikai mēness sirpi mākoņainajās debesīs.