Piezīmes par kaķiešu pilsētu

18

Lūk, ko Mazais Skorpions pastāstīja:

— Kaķiešu valsts ir ļoti sena, un tai bija sava izglītības sistēma jau tad, kad daudzas Marsa val­stis vēl apdzīvoja mežoņi. Taču mūslaiku mācību iestādes, kuras tu šodien redzēji, mēs aizguvām no ārzemēm. Tas nebūt nenozīmē, ka atdarināšana ir kaitīga: gluži otrādi, tā ir nepieciešama un uzska­tāma par vienu no progresu virzošajiem spēkiem. Turklāt tā parāda, kurš izrāvies uz priekšu, kurš atpalicis. Ne velti mūsu izglītības sistēmu neviens neaizguva, bet mēs vairāk nekā pirms divsimt ga­diem bijām spiesti nodarboties ar atdarināšanu. Ja mēs būtu pareizi atdarinājuši, tad jau sen būtu sa­sniegts citu valstu līmenis, taču mēs pat citiem paka|darīt nepratām, tāpēc mums iznāca tikai ga­līga muļķība. Paši savu neattīstījām, svešu nepār­ņēmām … Jā, esmu pesimists un uzskatu savu dzim­teni par nīkuli. To pārtaisīt — smieklīgi, tāpat kā paļauties uz šodienas izglītību.

Tu jautā, kāpēc pie mums bērni mācās institū­tos? Tu esi pārāk naivs, precīzāk sakot — neattapīgs. Sie bērni vispār nav mācījušies — šodien viņi at­nāca pirmo reizi. Ja jau spēlējam komēdiju, tad līdz galam — ar to mēs lepojamies. Pēdējos divsimt ga­dos mūsu izglītības vēsture — tā ir anekdošu vēs­ture; tagad esam nokļuvuši līdz pēdējai lappusei un neviens gudrelis nespēj sacerēt smieklīgāku anekdoti par iepriekšējo. Kad jauno izglītību vēl tikai ieviesa, skolās pastāvēja dažādas klases, skolēnus vērtēja pēc zināšanu kvalitātes, taču pamazām pārbaudī­jumus atcēla (kā atpalicības simbolu), un skolēns beidza skolu, to pat neapmeklējis.

Diemžēl pamatskolu un universitāšu absolventiem nebija vienādu privilēģiju, un tas izraisīja pamat­skolu audzēkņu neapmierinātību: «Mēs tak ejam uz stundām ne mazāk kā studenti.»

Tad tika izdarīta Galvenā reforma, pēc kuras iestāšanās diena skolā vienlaikus tika uzskatīta par universitātes beigšanas dienu. Bet pēc tam … Piedod, «pēc tam» nebija. Kā te varētu būt «pēc tam»?

Reforma izrādījās lieliska — Kaķiešu valstij derīga.

No statistikas zināms — mūsu valsts pēc ļaužu skaita ar augstāko izglītību uzreiz ieguva pirmo vietu uz Marsa. Mēs ļoti priecājāmies, bet nekļuvām uz­pūtīgi. Kaķiešiem patīk tikai fakti. Un tas ir fakts, ka pie mums ir visvairāk ļaužu ar augstāko izglītību, tāpēc visi apmierināti smaidīja. Ķeizars bija apmie­rināts ar reformu, jo tā apliecināja viņa mīlestību uz tautu, uz izglītību. Skolotāji bija apmierināti, jo visi viņi kļuva par universitāšu pasniedzējiem. Visas mācību iestādes pārvērta par augstākajām, un visi skolēni kļuva par izcilniekiem. Ģimenes tēvi apmierināti skatījās uz saviem septiņgadīgajiem puņķutapām, kuri beidza universitātes, jo gudri bērni ir vecāku lepnums. Par skolēniem es pat neru­nāju: viņi bija laimīgi, jo bija dzimuši Kaķiešu valstī. Viņiem pietika nenomirt līdz septiņu gadu vecumam — un augstākā izglītība jau nodrošināta.

Sī reforma no ekonomiskā viedokļa radīja vēl lielāku efektu. Agrāk ķeizaram katru gadu nācās izdalīt līdzekļus izglītībai, bet mācīti ļaudis nereti uzstājās pret galmu. Par savu naudu — vēl ne­patikšanas! Tagad ir pavisam citādi: ķeizars neiz­tērē ne graša, toties augsti izglītoto skaits palielinās, un nevienam pat prātā neienāk aizskart Viņa Aug­stību. Daudzi skolotāji, tiesa gan, nomira bada nāvē, taču bez asinsizliešanas, nevis kā senāk, kad pasnie­dzēji, pēc peļņas dzīdamies, cits citam uzglūnēja, katru dienu sakropļoja daudzus savus biedrus un musināja studentus uz nemieriem. Tagad ķeizars vi­ņiem vispār nemaksā algu, kuras dēļ varētu ecēties. Viņa Augstība vai nu nepievērsa uzmanību viņu pro­testiem, vai arī arbitru vietā nosūtīja kareivjus. Ag­rāk studenti aizstāvēja skolotājus, bet tagad audzēkņi nepārtraukti mainās un negrib nevienam palīdzēt. Pasniedzējiem atliek tikai gaidīt bada nāvi, bet šī nāve ir labsirdīga, pret to ķeizars neiebilst.

Arī mācību maksas problēma atrisinājās. Tagad ģimenes tēviem pietiek nosūtīt bērnus uz skolu un līdzi iedot mazliet ēdamā, ja tas ir pie rokas. Ja ēdamā nav, vai nav vienalga, kur badoties — mā­jās vai skolā? Vismaz atvase saņems augstāko iz­glītību! Grāmatām un rakstāmlietām līdzekļi nebija jātērē, jo uz skolu gāja ne jau mācīties, bet gan diplomu saņemt. Nu, saki — vai nav lieliska re­forma?

Tu jautā, kāpēc cilvēki vēl ir ar mieru būt par direktoriem vai pasniedzējiem? Tas saistīts ar divu gadsimtu vēsturisku evolūciju.

Sākumā skolās bija dažādi mācību priekšmeti, šīs skolas sagatavoja arī dažādus speciālistus. Vieni mācījās rūpniecību, otri — tirdzniecību, tre­šie — lauksaimniecību. Bet ko viņi varēja darīt pēc beigšanas? Tiem, kuri mācījās par mašīnām, mēs neradījām mūsdienīgu rūpniecību; tirdzniecību ap- guvušajiem nācās kļūt par bodniekiem, bet, tiklīdz viņi uzsāka kādu lielāku darījumu, tā viņus aplau­pīja armijnieki; lauksaimniecības speciālistiem nā­cās audzēt tikai dulnuma lapas. Vārdu sakot, skolas nekādi nebija saistītas ar dzīvi, un absolventiem atlika tikai divi galvenie ceļi — kļūt par ie­rēdņiem vai pasniedzējiem. Lai kļūtu par ierēdni, vajadzēja naudas un sakaru, vislabāk jau tikt galmā — tad tu ar vienu lēcienu vari atrasties de­besīs. Bet vai daudziem tūlīt ir nauda un sakari? Vairākumam nācās iet par skolotājiem, jo ļaudis ar augstāko izglītību negribēja kļūt par amatnie­kiem vai bodniekiem.

Sabiedrība pamazām sadalījās divās šķirās: diplo­mētajos un nediplomētajos. Pirmie rāvās uz ierēd­niecību, otrie samierinājās ar prastu ļaužu lomu. Es tev pastāstīšu, kā tas ietekmēja politiku, jo izglītības sistēma pārvērtās par burvju loku. Sacīsim, es pabeidzu skolu un sāku mācīt tavus bēr­nus, tavi bērni pabeidza skolu, sāka mācīt manējos mazbērnus … Visu laiku mācot vienu un to pašu, skolotāji degradējās, skolas beidzēju kļuva aizvien vairāk, daži ieguva ierēdņu amatus, pārējie absol­venti kļuva pasniedzēji. Kur ņemsi tik daudz skolu? Atkal anekdote! Sī cikliskā izglītība balstījās tikai uz dažām kanonizētām mācību grāmatām un ne­maz neparedzēja tikumisko audzināšanu. Par lab­darību pat labdari jau sen aizmirsuši. Nav brī­nums, ka cīņa par pasniedzēju vietām reizēm izvēr­tās par īstu karu, kurā bija asinsizliešana un slepka­vības, un to izskaidroja kā tiekšanos pēc izglītības.

Tajā laikā ķeizars, politikāņi un armijas priekš­nieki sāka piesavināties skolotāju algu un skolotāji bija spiesti diedelēt un būtībā ne ar ko citu neva­rēja nodarboties. Skolēni apjēdza situāciju un pārstāja iet uz stundām, aizsāka kustību, par kuru es tikko runāju, — lai beigtu skolu bez mācīšanās. Ķeizars, politikāņi un armijnieki atbalstīja šo kam­paņu un pilnīgi pārstāja dot līdzekļus izglītībai; viņi jau sen uzskatīja, ka skolotāji nav vajadzīgi. Taču viņi nevarēja skolas slēgt, baidījās no ārzemnieku izsmiekla, tālab izsludināja likumu par universitā­tes beigšanu vienā dienā. Cikliskā apmācības sis­tēma pārvērtās par vispārējo apmācību, precīzāk — par sistēmu bez jebkādas izglītošanas. Skolas jo­projām bija atvērtas, bet to uzturēšanai nevajadzēja ne graša.

Sīs kustības karstākajā laikā jaunatnes audzinā­tāji tomēr nezaudēja interesi par zinātni: dienu un nakti viņi cīnījās par skolas mantību, piemēram, par galdiem un krēsliem. Tiklīdz skolu asignēšana bija pārtraukta, direktori un pasniedzēji sāka slepus izpārdot šo mantību, kā arī centās pāriet uz skolām, kur bija vēl palikuši galdi un krēsli. No jauna gāja

vaļā asiņaini slaktiņi. Taču ķeizars bija humāns un nespēja aizliegt tirgošanos ar galdiem un krēs­liem, jo pats taču bija izpostījis pasniedzēju dzīvi. Pamazām skolas pārvērtās par tirgiem, pēcāk — par sienām apjoztām mājām.

Tagad tu pats sapratīsi, no kurienes rodas direk­tori un skolotāji. Ja tikpat nav kur likties, kāpēc gan nepastrādāt? Turklāt pasniedzēja nosaukums ir godpilns: students pārvēršas skolotājā, skolotājs kļūst par skolas direktoru — tā rodas ilūzija, ka, lūk, notiek virzīšanās augšup pa dienesta kāpnēm. Pasniedzējiem nemaksā algu, toties dažreiz viņi var kļūt par ierēdņiem, un tas vairs nav joks.

Ja skolā neko nemāca, kā gan var iemācīties la­sīt? Tādēļ vajag atcerēties vecos laikus un paaici­nāt mājskolotāju. Protams, to var atļauties tikai ba­gātie — bērnu vairākumam jāiet skolā.

Agrāk skolās kaut ko mācīja. Zinātne taču, pa­stāvīgi steigdamās uz priekšu, meklē patiesību, bet, nokļuvusi pie mums, tā sāk sirmot un pelēt. Mēs it kā nogriezām svešas miesas gabalu, pielīmējām to sev, nemaz nepūlēdamies, lai tas saaugtu ar ķer­meni. Iezubrījuši zināšanu blāķi, mēs neprotam pat­stāvīgi domāt — tas noveda līdz cikliskai apmā­cības sistēmai. Tā bija zinātnes profanācija, taču reiz ļaudis vismaz ticēja, ka pielīmētais svešās mie­sas gabals mūs padarīs nemirstīgus, pacels Ka­ķiešu valsti vienā līmenī ar citām valstīm. Tāds paš­apmāns būtu vairāk vai mazāk piedodams. Bet pat­laban visi domā, ka skolas paredzētas cīņai par direktora vietu, pasniedzēju piekaušanai un visvisā­diem tračiem. Visam tam piejauc klāt ārzemju zinī­bas, kuras tūlīt pat izrādās valstij pārāk «kaitīgas». Tā no zinātņu profanācijas mēs pārgājām uz to iz­skaušanu.

Mājas apstākļos jaunas zinātnes nevar apgūt: ar privātskolotājiem tikai studē senās akmens grāma­tas, kuras pēdējā laikā kļuvušas reižu desmit dārgā­kas. Mans vectēvs ar to briesmīgi apmierināts, viņš uzskata, ka nacionālais gars, nacionālās tradīcijas pievārējušas visu šo ārzemniecisko — aizjūras zi­nātni. Tēvs arī apmierināts, taču cita iemesla dēļ: viņš mani nosūtīja uz ārzemēm speciāli tāpēc, lai es iemācītos šādus tādus jauninājumus un pēc tam viņam palīdzētu apkrāpt akmens grāmatu īpašnie­kus … Būdams viltīgs cilvēks, viņš saprot, ka valsts uzplaukumu var nodrošināt tikai ļaudis, kas iepazi­nuši ārzemju zinības. Vairums mūsu pilsoņu soli­darizējas ar vectēvu, uzskatīdami, ka jaunās zināt­nes esot velna stiķi cilvēku prāta jaukšanai, jau­natnes kūdīšanai pret vecākiem, skolotājiem un tā tālāk. No zinātnes iznīcināšanas nav tālu līdz valsts bojāejai. Tu jautā, kas izraisījis mūsu izglītības krahu? Es precīzi nezinu, domāju, ka tikumiskā pa­mata zaudēšana. Tikko jaunās zinātnes parādījās pie mums, tās sāka izmantot iedzīvošanās nolūkā, visādu dārgu nieciņu radīšanai, bet ne jau patiesī­bas izziņai, kuru varētu nodot pēctečiem. Tas sagrāva galveno audzināšanas pamatu — audzinātāja pienā­kumu veidot personību, attīstīt patstāvīgas domāša­nas spējas. Jaunajās skolās nevarēja atrast tādus ļaudis: direktori un pasniedzēji plēsās naudas dēļ, skolēni noņēmās ar līdzīgām lietām, vārdu sakot, skola nodarbojās ar visu, tikai ne ar audzināšanu. Principialitātes nebija ne ķeizaram, ne politikāņiem, ne arī tautai — dabiski, valsts kļuva nabadzīgāka, bet valstī, kurā nevar sātīgi paēst, ļaudis vēl vairāk zaudē cilvēcisko seju. Tomēr tas neattaisno audzi­nātājus. Viņiem vajadzēja saprast, ka tikai ar zinā­šanām un augstu tikumību var izglābt valsti, viņiem vajadzēja upurēt savu pieticīgo labklājību, ja jau viņi bija piekrituši būt par skolu direktoriem vai skolotājiem. Iespējams, ka izvirzu viņiem pārāk lie­las prasības. Visi ļaudis, sākot no prostitūtām un

beidzot ar pasniedzējiem, bīstas no bada nāves; man droši vien nav tiesību viņiem pārmest. Tomēr ir sie­vietes, kuras labāk nomirs nekā sevi pārdos. Kālab mani tautieši, kas nodarbināti ar audzināšanu, ne­spēj sakost zobus un sevī saglabāt kaut vai pilienu cilvēciskās cieņas?

Protams, valdība vienmēr nodara pāri godīgiem cilvēkiem, un, jo viņi godīgāki, jo vairāk cieš no netaisnības. Taču pat visdumjākā valdība nevar nerēķināties ar tautu. Ja mūsu audzinātāji būtu īsti cilvēki un censtos izaudzināt tādus pašus īstus cilvēkus, sabiedrība agri vai vēlu novērtētu viņu darbu. Un, ja šie ļaudis dotu labumu valstij, val­dība, kura pašlaik nievā izglītību un tai nedod līdzekļus, sāktu domāt.

Pie mums bieži runā — valsts iegrimusi tumsībā. Bet kas mums nesīs gaismu, ja ne inteliģence? Ja viņi neatcerēsies savu pienākumu, nejutīsies kā zvaigznes tumšā naktī, mēs zaudēsim visas cerības. Mans uzskats ir vienpusīgs, ideālistisks, un tomēr bez ideāla nevar dzīvot. Es zinu, ka inteliģencei ne­grib palīdzēt ne valdība, ne sabiedrība, taču tum­sības pārņemtai tautai vispār neviens negribēs palīdzēt.

Vai tu redzēji, kā kauj pasniedzējus? Nav nekāds brīnums — tas ir audzināšanas rezultāts. Kad sko­lotāji cietsirdīgi, tad cietsirdīgi arī skolēni; viņi degradējas, atgriežas pirmatnējā stāvoklī. Cilvēces progress virzās ļoti lēni, bet regress — momentāni. Zaudē tikai cilvēcību — un tu atkal esi mežonis. Tur­klāt mūsu «jaunās» skolas pastāv vairāk nekā div­simt gadu, bet visā šajā laikā notikuši nepārtraukti kautiņi starp direktoriem, pasniedzējiem un skolo­tājiem. Kāvieni īpaši sekmē mežonību, dažu direk­toru vai pasniedzēju noslepkavošana tagad ir pati

ikdienišķākā parādība. Un nebēdājies par viņiem: skolēni, pastāvot cikliskai sistēmai, arī kļūs par direktoriem un pasniedzējiem, arī viņus tāpat slak­tēs.

Tikko nākuši pasaulē, ļaudis šajā tumsoņu sabied­rībā kļūst zvērīgi. Viņi ložņā apkārt, meklē gardu kumosu, pat sīka ķēriena dēļ vienmēr gatavi likt lietā zobus un nagus. Kaut kādas dulnuma lapas dēļ viņi spēj nosēt zemi ar līķiem. Visvisādi ne­mieri ir dabiski jaunatnei, bet pie mums tiem ir īpašs raksturs. Pakļāvušies kaut kādam kliedzošam sauk­lim, skolēni grauj mājas, lauž mantas, bet pēc tam čiepj ķieģeļus un drazas. Ģimenes tēvus tas apmie­rina, jo pēc kārtējiem studentu nemieriem mājās pa­rādās dažas jaunas nūjas vai ķieģeļi. Dzīvi palikušie skolu direktori un pasniedzēji gūst jaunu iespēju zagšanai — vispār visi viņi ir nelieši, par to vien sapņo, kā cits citu aprīs. Tāda ir mūsu audzināšana. Tā cilvēku pārvērš zvērā — tātad nebūtu uzskatāma par neiedarbīgu.