Piezīmes par kaķiešu pilsētu

8

Trīs četrus gadus es laikam neredzēju mēness sirpi. Jaunais tētis pret mums izturējās labi. Viņam bija divas istabas: viņš un māmiņa apdzīvoja vienu, es gulēju otrā. Sākumā es gribēju gulēt kopā ar mā­miņu, bet pēc dažām dienām iemīlēju mazo istabiņu. Sniegbaltas sienas, galds un krēsls — šķita, ka tas viss ir mans. Arī sega te bija biezāka un siltāka nekā agrāk. Māmiņa kļuva apaļāka, vaigos ielija sārtums, no viņas rokām pamazām nozuda tulznas. Man vairs nevajadzēja skriet uz lombardu ieķīlāt mantas. Jaunais tētis mani iekārtoja skolā. Dažreiz viņš pat rotaļājās ar mani. Nezinu, kālab man ne­gribējās viņu saukt par tēti, kaut arī sapratu, ka viņš ir ļoti labs cilvēks. Viņš nojauta visu. Viņš bieži jokoja, un, kad smējās, viņa acis kļuva skais­tas. Slepenībā māmiņa mani centās pierunāt, lai es viņu saucot par tēti, un es jau arī pati jutu, ka ne­vajadzētu būt tik stūrgalvīgai. Mēs tak ar māmiņu tagad esam paēdušas, pateicoties viņam … Neat­ceros, ka šajos trijos četros gados būtu redzējusi mēness sirpi… Varbūt redzēju, bet aizmirsu … Taču es vienmēr atcerēšos, kāds tas bija, kad no­mira tētuks, un kāds tas bija, kad māmiņu nesa sarkanajās nestuvēs. Visu mūžu es atcerēšos šo auk­sto, bālo spīdumu — gluži kā nefrīta atblāzmu…