Piezīmes par kaķiešu pilsētu

7

Es uzskatīju, ka nekad nevarēšu sadraudzēties ar Lielo Skorpionu. Tā es uzskatīju, bet viņš, pilnīgi iespējams, sirsnīgi vēlējās draudzēties, taču viņa sirsnība, kā jau visiem kaķiešiem, bija pārāk ierobe­žota. Viņš draudzējās tikai ar tiem, kurus gatavojās izmantot savās interesēs. Trīs vai četrus mēnešus manī ne brīdi nenorima vēlēšanās atrast kaut jel ko no mana bojā gājušā drauga mirstīgajām atliekām, taču Lielais Skorpions mani visvisādi aizkavēja. Bū­dams egoists, viņš iztēlojās, ka viņa dulnuma koku sargāšana ir vienīgais mērķis, kura dēļ esmu atlido­jis uz Marsu. Par draudzību un pienākumu kaķie­šiem, bez šaubām, nebija nekāda priekšstata. Lielais Skorpions man visu laiku skandināja: «Tavs paziņa ir miris, kāpēc gan uz viņu jāskatās?» Viņš slēpa no manis vietu, kur nokrita kuģis, un visu laiku mani izsekoja. Es paklusām meklēju ceļu, prātodams, ka tas ir ļoti vienkārši: man tikai jāiet gar upes krastu — un es atradīšu kuģa atliekas, taču ik reizi, kad es iznācu no birztalas, diezin no kurienes manā tuvumā iznira Lielais Skorpions. Viņš nekad necen­tās piespiest mani atgriezties, toties ar savām žēla­bām un vaimanām prata mani aizkustināt kā raudu­līga atraitne. Es nopratu — sirds dziļumos viņš sme­jas par mani, uzskata mani par muļķi —, taču neko nevarēju darīt. Es biju noskaņots viņu gandrīz vai cienīt. Protams, ne visai ticēju viņa žēlabām un par visu gribēju pats pārliecināties, taču arī šo apstākli viņš bija paredzējis. Dulnuma birzī dzīvoja vēl kā­das būtnes, bet, tiklīdz es tās tālumā ieraudzīju un tām tuvojos, tūlīt pazuda — droši vien pēc Lielā Skorpiona pavēles.

Es nolēmu vairs neēst dulnuma lapas. Lielais Skorpions ar ļoti sirsnīgu maigumu mani atrunāja:

— Tās nedrīkst neēst. Bez tām kakls izkaltīs, bet ūdens tālu. Vajag mazgāties, peldēties — cik daudz rūpju! To mēs uz savas ādas izjutām: tās nedrīkst neēst. Cita pārtika ir ļoti dārga, bet ne jau par to ir runa. Galvenais, ka tā nav garšīga, reizēm pat in­dīga. Ja neēd dulnuma lapas, var nomirt! …

Te viņš izplūda asarās. Es zināju, ka tas ir pa­rasts triks, un nolēmu neparko nepiekāpties. Ja es ēdīšu dulnuma lapas, kļūšu tāds pats kaķietis. Šis Lielais Skorpions to vien grib! Pietiks, jau tā es esmu pārāk piekāpīgs. Man atkal jāatgriežas nor­mālā dzīvē: jāēd, jādzer un jāmazgājas kā cilvēkam, es nedrīkstu pārvērsties par pirmcilvēku! Labāk no­dzīvot divas nedēļas, toties saprātīgi un pilnvērtīgi, nekā divdesmit tūkstošus gadu nīkuļot dulnumā. To visu es izteicu Lielajam Skorpionam; viņš, protams, neko nesaprata un droši vien uzskatīja mani par stulbu idiotu. Lai kā arī būtu, es pieņēmu lēmumu.

Pēc trīs dienu strīdēšanās man nācās ķerties pie pistoles. Tiesa, es vēl nebiju aizmirsis godu un tais­nīgumu, tāpēc noliku pistoli zemē un Lielajām Skor­pionam sacīju:

— Ja tu esi nodomājis mani piespiest ēst dul­numa lapas, es nogalināšu tevi. Izlem!

Lielais Skorpions atlēca sāņus, pat nemēģinādams paķert nomesto pistoli. Šaujamierocis viņa ķetnās nebūtu bīstamāks par salmiņu. Ne jau pistole viņam bija vajadzīga, bet gan es.

Beidzot viņš piedāvāja kompromisu — ik rītu man jāapēd viena dulnuma lapa:

— Vienu lapiņu, tikai vienu maziņu dārgu- miņu — lai nesaindētos ar gaisu!

Es pievācu pistoli, un mēs nosēdāmies viens otram pretī. Viņš apsolīja dot man ēdienu, taču domāja, ka ar dzeramo būs grūtāk. Ar krūzi ūdeni vajadzēšot nest no upes. «Kāpēc katru dienu tik tālu skriet un vēl stiept krūzi? Tas nav gudri. Vai tad nebūtu la­bāk bez jebkādām rūpēm ēst dulnuma lapas? Ir nu gan savādnieks, nesaprot savu laimi!» Tā droši vien domāja Lielais Skorpions, taču to skaļi izsacīt ne­uzdrošinājās, tikai paziņoja, ka viņam esot jāiet kopā ar mani. Protams, viņš baidījās — varu aizbēgt, bet es taču tāpat varu aizbēgt, ja vien vēlos, viņa klāt­būtnei nav nozīmes. To padzirdējis, viņš uz veselām desmit minūtēm aizvēra muti; es pat izbijos, nodo­mādams, ka viņš var nomirt aiz šausmām.

— Tev nav iemesla man staigāt nopakaļ, zvēru, ka neaizbēgšu! — es viņu mierināju.

Viņš lēnītēm pašūpoja galvu.

— Zvēresti — bērnu rotaļa!

Saniknots par šādu netaktiskumu, pirmo reizi lie­todams spēku, es nogrābu Lielo Skorpionu aiz skausta. To viņš negaidīja — vienkārši bija pateicis

to, ko domā. Ziedojis dažus matiņus, varbūt arī kādu gabaliņu ādas, viņš izrāvās, aizmuka pieklājīgā atstatumā un man paskaidroja, ka starp kaķiešiem agrāk bijuši izplatīti zvēresti, taču pēdējos piec­simt gados tos devuši tik bieži, ka tagad tos izrunā jokojot. Sī reforma esot jūtams progress. Uzticība neesot nieka lieta, taču no praktiskā viedokļa — ne visai parocīga.v Bērni labprāt dodot zvērestus tieši tāpēc, ka to izpilde neesot obligāta. To visu skumji sacīja Lielais Skorpions, berzēdams izplūkāto vietu.

— Tu vari man ticēt vai neticēt, taču manās da­rīšanās nemaisies! — es kategoriski noteicu. — Es apsolu neaizbēgt un izpildīšu savu solījumu. Kad man iegribēsies aiziet, es tev pateikšu.

— Tātad tu nevēlies, lai mēs kopā staigātu? — Lielais Skorpions šaubījās.

Es neizturēju un atmetu ar roku:

— Labi, staigā!

Vakariņas izrādījās diezgan garšīgas. Kaķcilvēki lieliski gatavo, tikai žēl, ka viņu ēdienā iekrīt pārāk daudz mušu. Es nopinu no zāles vāku un liku pa­vāram ar to apklāt ēdienu. Kaķiešu pavārs to uz­skatīja par dīvainu, pat smieklīgu noņemšanos, taču, noklausījies Lielā Skorpiona pavēli, neuzdrošinā­jās ar mani strīdēties.

Kaķieši iecēluši netīrību savu slavenāko tradīciju kārtā, un es izjutu zināmu neērtību, ka ik reizi, kad vāka nebija, man vajadzēja žēloties Lielajam Skor­pionam, tas nozīmēja — izdarīt spiedienu uz viņu. Drīz vien izrādījās, ka es neesmu bijis pietiekami uzstāj'gs. Vienā jaukā dienā man vispār neatnesa ēdienu, bet nākošajā dienā pasniedza šķīvi, kuru vāka vietā nosedza biezs mušu slānis. Es atskārtu, ka Lielais Skorpions un viņa kalps sāk mani ni­cināt par vājumu: viņi gaidīja iekaustīšanu, kas tiek uzskatīta par augstākstāvošo kaķiešu priekšrocību.

Ko darīt? Man negribējās palaist rokas. Es sevi uz­skatīju par humānistu, taču bez iekaustīšanas ne­varēju cerēt ne uz ēdienu, ne arī uz drošību. Neko darīt, no pavāra kažoka nācās izraut gabaliņu (go­dīgi runājot — pavisam niecīgu). Kopš tā laika vāks vairs nemētājās apkārt. Es biju gatavs no dusmām raudāt: kas gadsimtiem gan darīts ar šiem ļauti­ņiem, ja viņi galīgi zaudējuši priekšstatu par cilvē­cisku pašcieņu?

Uz Marsa man vislielāko prieku sagādāja rīta peldes. Es cēlos pirms rītausmas un gāju līdz upes sēklim — netālu no dulnuma birztalas. īsā pastaiga mani atsvaidzināja; es iebridu līdz potītēm ūdenī un gaidīju saullēktu. Rīta ainava bija brīnišķi rāma un daiļa. Pie debesīm, vēl miglas neaizklātām, re­dzamas lielas zvaigznes, visapkārt — ne skaņas, tikai klusa ūdens čala krastmalas smiltīs. Seit bija sekls — pa sēkli vajadzēja noiet kādus divsimt so­ļus, lai ūdens sniegtos līdz krūtīm. Es peldēju ar lielu baudu līdz tam brīdim, kad sāku just izsal­kumu. Tad es izkāpu no ūdens un žāvējos saulē. Noplīsušās bikses, pistole, sērkociņu kastīte — viss atradās uz liela akmens. Es stāvēju kails šai mil­zīgajā, pelēkajā plašumā, bez rūpēm, bez skumjām un jutos kā visbrīvākais cilvēks pasaulē. Kad saule sāka karsēt, virs upes cēlās migla, elpot kļuva grū­tāk. Lielais Skorpions nebija melojis, sacīdams, ka te var saindēties ar gaisu. Pienāca laiks atgriezties mājās un apēst savu dulnuma lapu.

Diemžēl mana peldēšanās neturpinājās ilgi — tā paša Lielā Skorpiona vainas dēļ. Apmēram pēc ne­dēļas, tikko sasniedzis sēkli, es ieraudzīju tālumā skrejošas ēnas. Es tām nepievērsu uzmanību un turpināju jūsmot par saullēktu. Austrumi lēnām sār­tojās, izklīdušie mākoņi pārvērtās tumši sarkanos ziedos, zvaigznes izzuda. Pēcāk mākoņi izstiepās

ķēdītē, pārtapdami tumši oranžos ar sudrabbaltām malām tajā vietā, kur tie saplūda kopā ar pelēka­jām debesim un zaļgano ūdeni.

Uz oranžā fona izcēlās tumši plankumi, it kā šūdināti zelta diegiem. No tiem, nedroši trīsot, iz­lēca asinssarkans, ne visai apaļš kamols, pārvērz­dams mākoņus vizošās zvīņās. Upe kļuva gaišāka un mirdzēja zelta spīdumā. Zvīņas tapa arvien re­tākas, bet drīz, pārvērzdamās vieglā, sārtā plīvurā, pavisam izzuda. Saule kāpa augstāk. Tagad jau visas debesis ieguva sudrabpelēku, dažās vietās pat gaišzilu nokrāsu.

To es vēroju kā apburts, bet, kad beidzot pagrie­zos, krastā ieraudzīju lielu kaķiešu pūli — viņi bija sasēdušies pa desmit. Sākumā es izbrīnījos, tad no­spriedu, ka viņi nodarbojas ar savām lietām un nepievērš man uzmanību. Taču, tiklīdz es dziļāk iebridu ūdenī, pūlis tuvojās sēklim. Kad es ieniru, krastā atskanēja griezīga kaukšana. Vairākas rei­zes iegremdējies, es atgriezos uz sēkļa. Kaucošais pūlis atkāpās. Nu es sapratu: uz šejieni kaķcilvē- kus bija atvilinājusi mana peldēšanās.

«Lai viņi skatās!» es nodomāju. «Ne jau pliku cilvēku atnākuši aplūrēt — paši tak staigā kaili —, viņus, redzams, interesē mana plunčošanās. Lai pa­plašinātu viņu zināšanu apvārsni, varbūt vēl drus­ciņ pamērcēties?» Bet te es ieraudzīju Lielo Skor­pionu. Viņš stāvēja visiem priekšā — gandrīz pie pašas upes. Droši vien gribēdams parādīt, ka mēs esam sirdsdraugi, viņš pielēca vēl tuvāk un ar ķepu deva mājienu, lai es lecu ūdenī. Četrus mē­nešus ilgā pieredze man pateica priekšā: ja es klau­sīšu, viņš pavisam uzpūtīsies. To es vairs neva­rēju ciest: man nekad nav paticis, ka mani kā koka lellīti rausta aiz diedziņa. Nokļuvis uz sēkļa, no akmens paņēmu pistoli un notēmēju.

Es nekad nebiju redzējis Lielo Skorpionu tā sme­jamies. Jo vairāk es niknojos, jo trakāk viņš locījās smieklos, it kā smiekli būtu kaķiešu galvenais pa­ņēmiens, ar kura palīdzību var izbēgt no izrēķi­nāšanās. Es jautāju, kāpēc viņš savācis pūli. Viņš neatbildēja, tikai joprojām gardi smējās. Man bija pretīgi ar viņu noņemties, tāpēc es samierinājos ar brīdinājumu — viņam labi neklāsies, ja viņš vēl­reiz sarīkos kaut ko līdzīgu.

Nākošajā rītā, vēl nenonācis līdz sēklim, es at­kal manīju šīs dīkdieņu ēnas: to bija vairāk nekā vakar. Jāizpeldas, lai izprastu, ap ko lieta gro­zās. Ar Lielo Skorpionu es pēc tam nokārtošu rē­ķinus! Es iebridu ūdenī un, izlikdamies, ka maz­gājos, sāku novērot pūli. Aiz Lielā Skorpiona stāvēja kaķcilvēks ar lielu lapu klēpi, kurš viņam sniedzās līdz pašam zodam. Acīmredzot tas bija kalps. Pēc saimnieka mājiena viņš gāja gar pūli, un viņa ķepās lapu klēpis sāka pakāpeniski rukt. Skaidrs, ka Lielais Skorpions mani izmanto kā ēsmu, lai tirgotos ar dulnuma lapām, turklāt par paaugstinā­tām cenām.

Man patīk smieties, taču nu man smiekli nenāca. Kaķcilvēki ļoti baidījās no manis — ārzemnieka; tā­tad Lielais Skorpions bija uzsācis šo komēdiju. Ne­pieciešams viņu pamatīgi pārmācīt, citādi es nekad nevarēšu baudīt rīta peldes. Protams, ja kaķieši gribētu kopā ar mani peldēties, man nebūtu nekādu iebildumu: upe nepieder man vienam pašam. Taču, ja viens peldas, bet simti lūr, turklāt vēl kāds cits nodarbojas ar pirkšanu un pārdošanu, — tas ir rie­bīgi!

Es nolēmu noķert vienu no lurētajiem un izjau­tāt, kālab Lielais Skorpions sarīkojis šo šmauk- šanos. Tāpēc sāku pamazām atkāpties, lai varētu ne­manāmi iznākt krastā un tad joņot uz priekšu.

Tikko es metos skriešus, atskanēja mežonīgs kau­ciens, it kā vienlaikus galētu kādu tūkstoti cūku. Zemestrīce nebūtu sacēlusi lielāku paniku kā mans trakais skrējiens. Kaķieši pa galvu pa kaklu gāzās prom, cits citu grūstīdami, pakrizdami un tūlīt uz­lēkdami kājās. Vienā mirklī krastmala kļuva tukša, vienīgi šur tur gulēja ievainotie, kuri vairs neva­rēja paskriet. Vienu no viņiem es piecēlu: acis aiz­vērtas, elpas nav! Manī modās nožēla, taču jopro­jām noteicošā vēlme palika Lielā Skorpiona at­maskošana. Ilgi nedomādams, es nogrābu citu ka- ķieti, dzīvu, bet ar salauztu kāju. Vēlāk es nereti pārmetu sev, ka esmu pratinājis ievainoto: skaidri redzēju šo salauzto kāju, tomēr nogrābu. Ja cilvēks sev piedos visu, kas izdarīts «nedomājot», tad viņš nekad nekļūs par īstu cilvēku.

No bailēm pusmirušu kaķieti piespiest runāt, tur­klāt runāt ar ārzemnieku — tas ir visgrūtākais uz­devums pasaulē. Beidzot es sapratu, ka, tā darbojo­ties, viņu nobeigšu pavisam, tāpēc izbeidzu savus mēģinājumus. Divi cietušie joprojām gulēja zemē, bet pārējie ātri aizlīda prom. Es necentos viņus pa­nākt.

Tā, lūk, es iedzīvojos lielās nepatikšanās. Vēl nav zināms, kādi ir kaķiskie likumi! Taisnība, šos nelai­mīgos es nenogalināju savām rokām, bet, atklāti runājot, te nav ko taisnoties. Starp citu, lai šo putru izstrebj Lielais Skorpions; es izmantošu si­tuāciju, lai uzmeklētu sava drauga mirstīgās at­liekas. Kad sāksies jezga, Lielais Skorpions tūlīt jozīs pie manis, tad arī es viņu piespiedīšu. Ja viņš nevēlēsies palīdzēt, es neatgriezīšos pie viņa. Šan­tāža? Bet ar tādiem melīgiem un zemiskiem radī­jumiem jau nevar citādi apieties!

Noslēpis pistoli, nokārtu galvu klīdu gar upes krastu. Saule nežēlīgi dedzināja, un es jutu, ka man kaut kā pietrūkst. Nolādētās dulnuma lapas! Tik tiešām bez tām nav iespējams izturēt šo svelmējošo sauli un no ūdens kāpjošo indīgo miglu.

Par kaķiešu svētajiem es nezināju neko; lai slēptu savu bezspēcību, man nācās nolādēt kaķcilvēkus. Es iedomājos, ka dulnuma lapas vieglāk savākt «kaujas laukā». Protams, es varēju doties uz birz­talu un tur nolauzt veselu zaru, taču slinkums man neļāva vilkties tādu gaisa gabalu. Atgriezies krastmalā, es salasīju lapu paliekas, tās mazliet pakošļāju un gar upi atkal devos ceļā.

Drīz manā priekšā iznira pelēki pauguri. Es at­cerējos, ka netālu no tiem bija nokritis kuģis, tikai nezināju, tieši kurā pusē. Karstums bija neciešams. Arī divas dulnuma lapas man nedeva atvieglinā­jumu. Visapkārt neredzēju neviena koka, nebija kur atpūsties. Es nolēmu iet līdz tam laikam, kamēr uziešu kuģi.

Aiz muguras pēkšņi atskanēja kliedzieni. Es pa- " zinu Lielā Skorpiona balsi, taču neatskatīdamies turpināju ceļu. Viņš drīz vien panāca mtjni E- viņš skrēja ļoti ātri. Man bija vēlēšanās nogrābt viņu aiz skausta un izpurināt no viņa dvēseli, taču viņš izskatījās pārāk nožēlojams: purns piepampis, galva un rumpis vienos nobrāzumos, vilna salipusi gluži kā ūdensžurkai. Man ienāca prātā, ka kaķiešiem, kas trakoti baidās no ārzemniekiem, ļoti patīk sav­starpēja izplūkšanās. Kas iekulstījis Lielo Skorpionu, mani neinteresēja, tomēr pārbaidītais un savaino­tais radījums neviļus izraisīja līdzjūtību. Viņš ar pilnu muti ierija gaisu un beidzot izdvesa:

— Ātrāk, dulnuma birzi izlaupa!

Es iesmējos — no manas līdzjūtības nebija ne miņas. Ja Lielais Skorpions prasītu aizstāvēt viņa

dzīvību, es kā īsts ķīnietis tūlīt atsauktos. Bet kas ņemsies aizstāvēt īpašnieka mantību? Ja laupa, lai laupa, kas man par daļu!

— Ātrāk, dulnuma birzi izlaupa! — Lielais Skor­pions, izmisīgi acis bolīdams, atkārtoja, it kā dul­numa birzs būtu vērtīgāka par visu pasaulē.

— Vispirms izstāsti, kāpēc tu sarīkoji rīta ko­mēdiju! — es ierosināju. — Tad es droši vien atgrie­zīšos.

Lielais Skorpions niknumā noraustīja kaklu un ar pūlēm izguldza:

— Dulnuma birzi izlaupa!

Viņš nožņaugtu mani, ja varētu. Arī es paliku pie sava un nolēmu nekustēties no vietas līdz tam brīdim, kamēr viņš izstāstīs patiesību.

Beigu beigās mēs noslēdzām darījumu: es viņam tūlīt sekošu, bet viņš pa ceļam visu paskaidros.

Šoreiz Lielais Skorpions nemeloja. Izrādījās, ka uz mani glūnošie kaķcilvēki bija augstākās sabied- f jfcas pārstāvji, kurus viņš bija ataicinājis no pilsē- talļ^fej^Mfi rītos nekad tik agri neceļas, taču mana peldeš^Mffkija pārāk neparasts notikums; turklāt Lielais Srarpions viņiem bija apsolījis pagādāt la­bākās dulnuma lapas. Katrs apmeklētājs viņam mak­sāja desmit nacionālos prestižus (Kaķiešu valsts naudas pamatvienība), bet dulnuma lapas — divas lieliskas, sulīgas lapas — katram tika izsniegtas par velti.

«Tas tik ir tips! Izliek mani apskatei kā savu īpa­šumu!» es nodomāju, bet Lielais Skorpions, negaidī­dams, kamēr izteikšu savu sašutumu, jau sāka pie­glaudīgi taisnoties:

— Redzi, nacionālais prestižs ir nacionālais pres­tižs. Ja tu svešu nacionālo prestižu sagrāb savās rokās, tas tiek uzskatīts par labdarīgu pasākumu.

Lai gan es nekonsultējos ar tevi, — Lielais Skor­pions gāja ļoti ātri, taču tas viņam netraucēja iz­teikties aizvien maigāk un smalkāk, — es zināju, tu nepretosies tādam augsti tikumiskam solim. Tu peldies kā vienmēr, es saņemu nacionālo prestižu saujiņu, viņi paplašina savu redzesloku — un ne­viens necieš zaudējumus. Tas ir ļoti izdevīgs darī­jums!

— Bet kas atbildēs par mirušajiem?

— Tas ir sīkums, — Lielais Skorpions tusnīdams atbildēja. — Kad es kādu nositu, man pietiek, ja es lieku lietā dažas dulnuma lapas. Likumi ir tikai akmenī iecirstas zīmes, bet lapas — tas ir viss. Neviens nesāks interesēties par kaut kādu nosisto. No tevis vispār neņems nevienu dulnuma lapu, jo mūsu likumi neattiecas uz ārzemniekiem. Zēl, ka es pats neesmu ārzemnieks. Ja šeit, ciemā, tu nosit kādu, tad pamet, kur pagadās, lai baltastainās lijas varētu panašķoties, ja pilsētā — tad ieej tiesā un paziņo. Tiesneši tev laipni pateiksies.

Lielais Skorpions līdz asarām apska\Mia^mani. Arī es tik tikko nesāku raudāt, tikai citlviemesla dēļ. «Nabaga kaķcilvēki! Kas tā par dzīvi? Kur te ir taisnība?»

— Tie divi nogalinātie taču bija bagāti ļaudis. Vai tad viņu radinieki nevēlēsies atriebties?

— Protams, vēlēsies. Tieši viņi uzbruka manai bir­zij. Viņi jau sen izsūtījuši spiegus, lai tie izsekotu katru tavu soli. Tiklīdz tu atgāji no birztalas, viņi tūlīt tai uzklupa. Iesim ātrāk!

— Vai tiešām cilvēks ir mazvērtīgāks par dul­numa lapu?

— Mirušie ir mirušie, bet dzīvajiem vajag ēst dulnuma lapas. Ejam!

Vai nu es biju saindējies ar kaķiešu egoismu, vai arī mani uz to uzvedināja Lielā Skorpiona pēdējā frāze, taču es pēkšņi apjēdzu, ka man no viņa jā­piedzen nacionālie prestiži. Ja kādā jaukā dienā es viņu atstāšu — ar Lielo Skorpionu droši vien nekad nekļūsim draugi —, no kā gan es pārtikšu? Man ir tiesības saņemt daļu naudas, kas nopel­nīta ar manu palīdzību. Citos apstākļos es nekad nespētu nonākt pie šādas atziņas, taču te viss jā­paredz. «Mirušie ir mirušie, bet dzīvajiem vajag ēst dulnuma lapas.» Prātīgi!

Netālu no birztalas es apstājos un pajautāju:

— Bet cik tu nopelnīji šajās dienās?

Lielais Skorpions apstulba un izbolīja acis.

— Pavisam piecdesmit nacionālos prestižus, tur­klāt divi no tiem bija viltoti., Iesim ātrāk!

Es apņēmīgi pagriezos un sāku iet atpakaļ. Viņš mani panāca.

— Simt! Simt!

Kad es turpināju iet, viņš palielināja ieguvumu līdz tūkstotim. Es zināju, ka dlkaču bija gandrīz tūkstotis;-taču negribējās ar viņu kaulēties.

— Labi, dosi man piecus simtus, ja ne — paliec sveiks!

Lielais Skorpions apzinājās, ka ikviena vilcināša­nās minūte maksā dulnuma lapas, un asarām acīs piekrita.

— Ja tu vēl kādreiz slepus mēģināsi ar mani naudu pelnīt, es nodedzināšu tavu birzi! — es pie­metināju, uzsizdams pa sērkociņu kārbiņu.

Viņš vēlreiz piekrita.

Birzī vairs nebija neviena — droši vien laupītāji bija izlikuši novērotājus, kuri paziņojuši par manu tuvošanos. Mežmalā divi vai trīs desmiti koku stā­vēja kaili. Lielais Skorpions iekliedzās un novēlās bez samaņas.

Dulnuma birztala izskatījās neparasti skaista. Lapas bija lielākas par plaukstu, biezas, tumši za­ļas, ar zeltsarkanām dzīsliņām. Uz vissulīgākajām lapām atvizēja krāsaini plankumiņi, tālab birztala atgādināja milzīgu daudzkrāsainu puķu dārzu. Sau­les stari, lauzdamies cauri pelēkajam gaisam, krita uz lapām, un tās iezīmējās vēl spožāk un reljefāk. Sī ainava neapžilbināja, bet gan tīksmināja acis gluži kā senlaiku glezna, kuras krāsas gandrīz nav izbalējušas, taču gadu gaitā zaudējušas pārmērīgo mirdzumu.

No rīta līdz vakaram blakus birzij uzturējās daudz skatītāju. Tomēr par skatītājiem viņus nevarētu saukt, jo viņu acis svētlaimē bija aizvērtas. Deguni iesūca burvīgo aromātu, bet no atvērtajām mutēm gandrīz vai metra garumā stiepās siekalas. Kad sāka pūst vējš, visi turpināja nekustīgi stāvēt — izstie­pās un grozījās tikai viņu kakli līdzīgi gliemežu radziņiem. Krita kāda nobriedusi lapa. Ostītāji ne­redzēja un nedzirdēja tās liego planēšanu, tomēr, liekas, ar degunu sajuta skaņu: momentāni atvēra acis, pakustināja lūpas, taču Lielais Skorpions vien­mēr apsteidza alkstošos. Pieveldamies kā kamols, viņš pievāca savu dārgumu. Visapkārt nošalca smaga izmisuma nopūta.

Lielais Skorpions salīga piecsimt kareivjus bir­ztalas apsargāšanai. Taču šie kareivji mājoja vairāk nekā kilometru no šejienes; ja viņi būtu tuvāk, pir­mie uzsāktu birztalas izlaupīšanu. Viņus nedrīkstēja neuzaicināt, jo dulnuma lapu apsargāšana bija pati svarīgākā lieta Kaķiešu valstī. Visi saprata, ka kareivji neko nevar aizsargāt, taču atsacīšanās no viņiem nozīmētu ģenerāļu aizvainošanu, bet Lielais Skorpions godāja labvēlību un negribēja, lai par kaut ko tiktu apvainots. Lai novērstu kārdinājumu, viņš vienkārši patālāk izvietoja savu karaspēku. Kad vējš stipri pūta, turklāt uz karavīru pusi, saimnieks pavēlēja viņiem atiet vēl kādu puskilometru. Viņi nekādā ziņā nepaklausītu pavēlei un saceltos, ja tuvumā nebūtu manis. Ne velti Kaķiešu valstī ir cieņā paruna: «Ārzemnieks šķaudīs — simt karavīru kritīs».

Lielā Skorpiona karaspēku komandēja divdesmit ģenerāļi. Sie ģenerāļi bija gudri, taisnīgi, uzticīgi un tomēr, ļaujoties noskaņojumam, varēja sasiet saimnieku un arī mesties laupīt birztalu. Tikai manas klātbūtnes dēļ viņi nepaļāvās garastāvoklim, palika uzticīgi un paklausīgi. Lielajam Skorpionam rūpju bija atliku likām: jāizspiego ģenerāļi, jāseko vēja virzienam, jāatgaiņā karavīri, jāpieskata dīkdieņi. Kad pēc uzbrukuma birztalai viņš atguvās, vienā rā­vienā viņam nācās apēst trīsdesmit izmētātas lapas, citādi tās ietu bojā. Runā, ka pēc četrdesmit lapām vari negulēt trīs dienas, bet ceturtajā dienā do­dies pie sentēviem. Ir nu gan joks ar tām dulnuma lapām: ja ēd ar mēru, jūties lieliski, taču neko ne­gribas darīt; ja daudz apēdīsi — gāzīsi kalnus, bet pēc tam nomirsi. Lielais Skorpions bija ļoti bai­līgs, zināja, ka lapas nedrīkst pārēsties, tomēr sevi nespēja apvaldīt. Nabaga Lielais Skorpions!

Viņš apšņāpa manas vakariņas — mazākas por­cijas palīdzot palikt nomodā visu nakti. Es viens faktiski sargāju viņa birztalu: skaidrs — mani var mērdēt badā. Jo cilvēkam ir izcilāki nopelni, jo viņam vairāk jācieš — tāda ir kaķiešu loģika.

Es neizturēju un sadauzīju bļodu. Nākošajā dienā mani atkal gaidīja normālas vakariņas. Tagad es zināju, kā jāizturas pret kaķcilvēkiem, tomēr iz­jutu sirdsapziņas pārmetumus.

Augām dienām pūta vējš. Līdz šim uz Marsa netiku piedzīvojis tādu laiku, jo parasti sacēlās lēns vējiņš, bet ne jau uz visu dienu. Dulnuma lapas tik tikko sāka sārtoties, vējā tās drebēja un laistījās visās varavīksnes krāsās. Naktī birztalas vidū Lielais Skorpions ar ģenerāļiem uzcēla kaut kādu koka karkasu, izrādījās — man domātu sarg­torni. Viņš paskaidroja, ka dulnuma vējš solot laika pārmaiņas. Kaķiešu valstī ir tikai divi gadalaiki. Gada pirmā puse — mierīgā sezona, bet otrā — vēt­rainā, ar vēju un lietu.

No rīta caur sapņiem pie manis atplūda dīvainas skaņas. Es izlīdu no savas būdas un ieraudzīju Lielo Skorpionu stāvam ģenerāļu ierindas priekšā. Viņam aiz auss bija redzama lijas astes spalva, bet ķepās — gara nūja. Qenerāļi turēja rokās kaut ko līdzīgu mūzikas instrumentiem. Mani ieraudzījis, Lielais Skorpions ar nūju pabakstīja zemi, un ģe­nerāļi reizē pacēla instrumentus. Kad viņš pacēla nūju pret debesīm, nodārdēja mūzika. Viens ģenerā­lis pūta, cits sita, vārdu sakot, visi divdesmit in­strumenti izdeva dažādas skaņas: augstas, zemas, bet vienādā mērā disharmoniskas un pretīgas. Mu­zikantiem acis līda vai no pieres laukā, ķermeņi žvangojās, mutes rija gaisu, tomēr neviens nevēlē­jās atpalikt. Divi gandrīz noslāpušie nokrita zemē un tomēr turpināja pūst, jo Kaķiešu valstī tiek at­zīta tikai ilgstoša un trokšņaina mūzika. Tie, kuru rīcībā bija sitamie instrumenti, bez jebkāda ritma dauzīja ar savām vālītēm un, protams, nepazina atelpu. Jo stiprāk dārdēja sitamie, jo izmisīgāk spiedza pūšamie instrumenti, it kā nāve šādas mū­zikas pavadībā būtu pats patīkamākais notikums pasaulē. Trīs stundas turpinājās šis koncerts. Bei­dzot Lielais Skorpions pavicināja savu spieķi, mū­zika apklusa, ģenerāļi aizelsušies notupās.

No aizauss izvilcis spalvu, Lielais Skorpions cie­nīgā gaitā pienāca pie manis.

— Laiks! Lūdzu tevi kāpt svētajā altārī un kā dievam pārlūkot dulnuma lapu novākšanu.

Sākumā es neko nesapratu, jo biju pavisam ap­stulbis un kļuvis kurls no mūzikas. Pēc tam man sanāca smiekli, tomēr es sekoju Lielajam Skorpio­nam. Iespraudis spalvu manos matos, viņš uzlīda sargtornī un sāka lūgt dievu. No jauna grandēja mū­zika. Beidzot viņš nošļūca lejā un aicināja mani do­ties augšup. Atcerējies bērnību, es veikli uzrāpos pa šķērskokiem. Lielais Skorpions pavicināja nūju, ģe­nerāļi izklīda un nostājās pieklājīgā attālumā. Pēc Lielā Skorpiona pavēles pie viņiem pieskrēja liels daudzums kareivju, arī apbruņoti ar nūjām, pacēla nūjas un salutēja. Tagad es pilnīgi pārliecinājos, ka tēloju dievu sūtņa lomu — to dievu, kuri, bez šau­bām, tur godā Lielo Skorpionu. Pa to laiku viņš brīdināja kareivjus: ja viņi ražas novākšanas laikā noslēps vai apēdīs kaut vienu lapu, dievu pārstāvis viņus satrieks ar rokaspērkonu. Rokaspērkons izli­dos no tās «mākslas». Ģenerāļi tiek norīkoti par uz­raugiem: zādzību pamanījuši, viņi sāks spēlēt sa­vus instrumentus, un Lielais Skorpions palūgs mani, lai iet vaļā rokaspērkons.

Kareivjiem bija pavēlēts sagrupēties pa divi: viens uzrāpās kokā un rāva lapas, otrs tās salika vienu­viet. Pie kokiem, kas atradās manā tuvumā, nebija neviena, jo Lielais Skorpions brīdināja kareivjus, ka viņus var pārakmeņot viens dieva sūtņa elpas vilciens. Gluži kā hipnotizēti kareivji sāka darbu, bet Lielais Skorpions kā atspole aužamajās stellēs šaudījās starp viņiem — droši vien viņš bija apēdis kādas trīsdesmit augstākā labuma lapas. Viņa nūja ik mirkli bija notēmēta uz karavīru gal­vām. Stāsta, ka dulnuma lapu novākšanas laikā muižniekam jānogalinot vismaz viens kareivis un tas jāaprokot zem koka, lai nākošais gads dotu ba­gātu ražu. Ja muižniekam sarga lomā nebūs īsts ārzemnieks, kareivji var nogalināt saimnieku, no­raut visas lapas, bet no zariem uztaisīt ieročus, protams, nūjas. Karaspēks, kas bruņots ar dulnuma koka nūjām, Kaķiešu valstī tiek uzskatīts par vis­varenāko.

Es sēdēju sargtornī kā papagailis uz kārtiņas un smīkņāju pats par sevi. Man taču negribējās pār­kāpt kaķiešu tradīcijas. Lai labāk iepazītu vietējos iedzīvotājus, jāpiedalās visos pasākumos, lai cik tie būtu smieklīgi. Par laimi, pūta vējš, un kar­stums nebija tik mokošs. Gribēdams izglābties no saulesdūriena, es izrīkoju Lielo Skorpionu, lai at­nes ēdiena nosegšanai paredzēto vāku. To es uz­maucu galvā kā platmali.

Kareivji atšķīrās no pārējiem kaķiešiem tikai ar to, ka viņiem bija spalvas aiz ausīm un ķepās nū­jas. Šie priekšmeti, protams, viņiem deva priekšro­cības, bet tagad, Lielā Skorpiona hipnotizēti, viņi droši vien cieta vairāk nekā viņu ciltsbrāļi. Viņi ieklupa birztalā tieši kā zīdtauriņi pēc ziemas gu­ļas, un drīz vien es ieraudzīju stumbrus, kuri ag­rāk bija cieši aizsegti ar lapām. Vēl pēc kāda lai­ciņa kareivji nokļuva līdz galotnēm un ķērās klāt pat manā tuvumā esošajiem kokiem. Taču šajos ko­kos viņi rāva lapas tikai ar vienu ķepu, ar otru aizsedza acis, baidīdamies, ka es varu viņus pada­rīt aklus.

«Izrādās, kaķcilvēki nav nemaz tik truli,» es no­domāju. «Ja viņiem būtu labs vadītājs, spējīgs lik­vidēt dulnumu, viņi paveiktu daudz ko. Varbūt man nodarboties ar to? Padzīt Lielo Skorpionu, kļūt par viņu muižnieku… Nē, veltīgi sapņi! Es neko neuz­drošināšos uzsākt, jo viņus pienācīgi nepazīstu.»

Tajā mirklī es pēkšņi ieraudzīju (koki visā ap­kārtnē bija atkailināti, un es skaidri varēju redzēt visu, kas notiek apakšā), kā Lielais Skorpions pa­cēla savu nūju virs karavīra galvas. Es zināju, ka nepaspēšu apturēt šo nūju, kaut arī nolēkšu no četru metru augstuma, lēcienā nesalauzdams kāju. Taču man kārojās sodīt Lielo Skorpionu. Es nolēcu, tūlīt piecēlos, pieskrēju, taču karavīrs jau gulēja zemē, Lielais Skorpions jau pavēlēja viņu aprakt.

Cilvēks, kurš nesaprot apkārtējo psiholoģiju, pat vislabāko nodomu mudināts, viņiem nereti nodara ļaunumu. Kad es nolēcu no koka, karavīri nosprieda, ka tūlīt nodārdēs rokaspērkons, un gandrīz visi no­krita no kokiem. Daudzi droši vien sasitās, jo vis­apkārt skanēja nepārtraukti vaidi. Tajā brīdī es tiem nepievērsu uzmanību, jo tūlīt sagrābu Lielo Skorpionu. Manu lēcienu viņš izprata citādi, do­mādams, ka es gribu palīdzēt viņam, ka vispār esmu kļuvis par viņa uzticamu rokaspuisi — visu šo rīta cēlienu es taču biju tik paklausīgs. Kad es sagrābu viņu, viņš ļoti izbrīnījās — nejutās vai­nīgs.

— Kāpēc tu nogalināji karavīru? — es iekliedzos.

— Viņš nokoda lapai kātu …

— Un par to tu varēji…

Te es atcerējos, ka atrodos starp kaķcilvēkiem, kurus nav vērts kaunināt.

Es devu mājienu karavīriem:

— Sasiet viņu!

Viņi lūkojās uz mani un, kā likās, neko nesa­prata.

— Sasiet Lielo Skorpionu! — es paskaidroju, taču neviens neizkustējās no vietas. Man sirds sastinga. Ja nu tiešām es nostāšos šo karavīru priekšgalā, droši vien nekad neatradīšu ar viņiem kopīgu va­

lodu. Viņi neuzdrīkstēsies palīdzēt man — ne jau

aiz mīlestības pret Lielo Skorpionu, viņi vienkārši nesaprot manas taisnības jēgu. Viņiem pat prātā neienāk, ka vajadzētu atriebt biedru. Tas mani iedzina strupceļā: ja es palaidīšu vaļā Lielo Skor­pionu, viņš katrā ziņā nicinās mani. Bet viņu no- galēt nebija vērts — viņš vēl man var noderēt uz Marsa, šeit, Kaķiešu valstī. Pat ar visām savām draņ­ķīgajām īpašībām viņš man ir noderīgāks nekā šie nožēlojamie karotāji. Izlikdamies, ka esmu mazliet norimis, Lielajam Skorpionam noprasīju:

— Vai atzīsti savu vainu? Vai arī vēlies, lai es atdodu tavu birztalu izlaupīšanai?

Padzirdējuši par laupīšanu, karavīri atdzīvojās, stiepa ķepas pēc lapām. Tiklīdz es divas reizes iebelzu Lielajam Skorpionam, visi atkal pamira.

Lielā Skorpiona acis pārtapa mazās šķirbiņās. Es jutu — viņš neieredz mani: dieva sūtnis sodījis viņu karavīru klātbūtnē, turklāt par kaut kādu sīkumu. Tomēr viņš neuzdrošinājās strīdēties ar mani.

Es pajautāju, cik viņš maksā dulnuma lapu vācē­jiem. Kad viņš atbildēja — divas lapas, karavīri atkal saspicēja ausis, droši vien gaidīja algas pa­augstinājumu. Es uzstāju, lai pēc darba Lielais Skorpions viņus kārtīgi pamielo, — un ausis vīlu­šās nolaidās.

Man nerūpēja viņu gaudulīgā elsošana, mani in­teresēja noslepkavotā karavīra ģimene. Es pavēlēju izmaksāt tai simt nacionālos prestižus. Lielais Skor­pions piekrita, bet, līdzko sāku prasīt, kur dzīvo bojā gājušā ģimene, neviens neizdeva ne skaņu. Kaķieši nebija raduši nodarbināt mēli citu labā. To es sapratu tikai pēc dažiem mēnešiem, bet Lielais Skorpions manas neinformētības dēļ ietaupīja na­cionālos prestižus.

Pēc lapu savākšanas vējš pastiprinājās, gaiss kļuva vēsāks, debesīs sāka peldēt melni mākoņi, taču lietus nelija. Bija «vētrainās sezonas» pats sā­kums, kad muižnieki parasti veda dulnuma lapas uz pilsētu. Kaut gan Lielais Skorpions bija ļoti ne­apmierināts ar mani, viņam nācās papūlēties iz­skatīties laipnākam, jo došanās ceļā bez manis būtu tīrā pašnāvība.

Izkaltētās lapas sasēja ķīpās. Katru ķīpu pēc kār­tas nesa divi kareivji, turklāt uz galvas. Priekšgalā stiepa Lielo Skorpionu: četru kareivju galvas bal­stīja viņa rumpi, divi garāki — kājas, viens karei­vis — kaklu. Kaķiešu valstī šis pārvietošanās veids bija visgodājamākais, kaut gan ne visai ērts. Nesē­jiem līdzās gāja divdesmit ģenerāļi ar mūzikas instrumentiem. Ja karavīri neievēroja disciplīnu, piemēram, ķīpās iecirta nagus, lai ieostītu dulnumu, tad ģenerāļi ar visizsmalcinātākajām skaņām deva ziņu Lielajam Skorpionam. Kaķiešu valstī ikvienai darbībai vajadzēja dot redzamu labumu, arī māk­slai: mūziķi parasti kalpoja par spiegiem.

Mana vieta kā visatbildīgākā atradās kolonnas vidū. Manis nešanai Lielais Skorpions bija paredzē­jis septiņus karavīrus, taču es atteicos no šīs vēlības un nolēmu iet kājām. Viņš nekādi negribēja pie­krist: citēja klasiķus, stāstīja, ka ķeizaru nesot div­desmit viens cilvēks, aristokrātu — septiņi, tā esot sena paraža, kuru nedrīkstot pārkāpt. «Pa zemi stai­gājošs aristokrāts apkauno savus priekštečus!:!» viņš deklarēja.

Es viņu pārliecināju, ka mani senči nebūs apkau­noti, ja mani nenesīs uz galvas. Tad viņš tik tikko neapraudājās un nodeklamēja divrindi:

— Tas, kas ed dulnuma lapas, Vienmēr būs aristokrāts.

— Vācies tu ar saviem aristokrātiem! — es pār­traucu vinu, neatcerēdamies atbilstošu dzejisku ci­tātu.

Lielais Skorpions noelsas, droši vien sevi nolama- jās, taču atklāti neuzdrošinājās mani strostēt.

Kolonnas nostādīšana prasīja vairāk nekā divas stundas. Lielais Skorpions gan iekārtojās uz ne­sēju galvām, gan lēca zemē — un tā kādas reizes septiņas, jo kaķiešu kareivji nespēja mierīgi nostā­vēt. Tagad viņi zināja, ka ne jau vienmēr palīdzu Lielajam Skorpionam, tālab viņš neizrīkojās ar bozi, bet lamas bez belzieniem uz viņiem neatstāja nekādu iespaidu. Zaudējis cerības karavīrus izvietot taisnā līnijā, Lielais Skorpions padevās un lika doties ceļā.

Tiklīdz mēs izgājām, pie debesīm parādījās dažas baltastainās lijas. Lielais Skorpions nobijās — nelāga zīme —, atkal nolēca zemē un atlika doša­nos ceļā uz rītdienu. Galīgi nokaitināts, es izrāvu pistoli.

— Vai nu tu iesi tūlīt, vai neiesi nekad!

Lielā Skorpiona fizionomija kļuva zaļgana. Viņš pavārstīja muti, taču nespēja izspiest ne vārdu. Viņš saprata, ka ar mani ķildoties ir bezcerīgi, taču arī zi­nāja, cik bīstami ir neticēt ļaunām zīmēm. Pagāja minūtes piecpadsmit, iekams viņš, viss trīcēdams, uzrāpās uz kaķiešu galvām. Beidzot mēs sākām kus­tēties. Vai nu no bailēm, vai nesēju neprasmes dēļ viņš bieži vēlās zemē, taču vienā mirklī atkal uztrau- sās atpakaļ — Lielais Skorpions svēti sargāja senču slavu.

Visur, kur tikai varēja kaut ko uzrakstīt — uz koku mizas, uz akmeņiem, uz sienām —, ar milzīgām, baltām zīmēm bija uzrakstīti apsveikumi un lo­zungi: «Sveicam Lielo Skorpionu!», «Lielais Skor­pions atdod visus savus spēkus valsts pārtikas ra­žošanai», «Lielā Skorpiona kareivji augstu tur tais­nības nūjas», «Tikai pateicoties Lielajam Skorpio­nam, sasniegta bagāta raža». Lai ceļā iepriecinātu Lielo Skorpionu, šos saukļus bija uzmālējis speciāls viņa sūtīts ziņnesis.

Ejot cauri nelieliem ciemiem, mēs redzējām lauku kaķcilvēkus. Tie, acis piemieguši, sēdēja un ar mu­gurām balstīja savas būdas. Mani ļoti pārsteidza tas, ka viņi pat nepaskatās uz mums. Ja viņi baidās no kareivjiem, kālab nenoslēpjas, bet, ja nebaidās, kāpēc sēž aizvērtām acīm? Un te es pamanīju, ka uz sēdošo galvām ir kaut kas uzsmērēts ar baltu krāsu, un, to apkopojot, iznāca lozungs: «Sveicam Lielo Skorpionu!». Lai gan laucinieki joprojām ne­atvēra acis, Lielais Skorpions viņiem cēlsirdīgi māja ar galvu, tencinādams par sirsnību.

Sie ciemati atradās viņa protekcijā, un skrandaino, netīro, izmocīto iedzīvotāju izskats bez vārdiem izteica, cik par viņiem «maigi rūpējies» aizbildnis. Es vēl stiprāk ienīdu Lielo Skorpionu. Līdz Kaķiešu pilsētai viens pats es būtu aizkļuvis, ilgākais, pus­dienā, taču pārgājiens ar kareivjiem prasīja pama­tīgas iemaņas un pacietību. Vispār kaķcilvēki spēj virzīties uz priekšu ātri, taču, kļuvuši par kareiv­jiem, zaudē šo spēju, tāpēc ka frontē ātra pārvieto­šanās ir pārāk bīstama. Pareizāk sakot, viņi zaudē šo spēju, kad jāiet uz priekšu, bet, tiklīdz ir nepie­ciešamība atkāpties, to atkal atgūst. Tāda nepiecie­šamība parādās katru reizi, kad iznāk tikšanās ar ienaidnieku.

Bija pāri pulksten vieniem dienā. Kaut gan debe­sīs peldēja mākonīši, saule cepināja visai pamatīgi. Karavīri vilkās, mutes plati atpletuši. Viņu vilna bija salipusi sviedros — es vēl nekad nebiju redzē­jis tik iespaidīgu armiju. Tālumā parādījās kāda dulnuma birztala, un Lielais Skorpions pavēlēja iet tieši caur to. Es iedomājos, ka viņš žēlo kareiv­jus, grib, lai viņi atpūšas ēnā. Bet, tiklīdz mēs bi­jām nokļuvuši pie birztalas, viņš man pajautāja, vai nevarētu to izlaupīt. — Lapas — sīkums, galve­nais — bagātināt armiju ar kaujas pieredzi, — viņš paskaidroja. Neko neatbildējis, es palūkojos uz saviem ceļabiedriem. Viņi jau atvēra mutes un iz­skatījās tīri žirgti. «Galu galā laupīšana — tā ir kaķiešu karavīru galvenā nodarbošanās,» es nodo­māju. «Viņi neieredz mani tāpat kā Lielais Skor­pions, un, ja es visu laiku draudēšu ar pistoli, viņi agri vai vēlu mani nositīs. Kas novērtēs manu lab­darību?» Es nojautu, ka sāku saindēties ar kaķiešu psiholoģiju — manu drošsirdību aizvien vairāk aiz­stāja pielāgošanās. Tikko es piekritu, Lielais Skor­pions nekavējās palūgt, lai es uzņemos operācijas vadību. Sajā reizē mana atbilde bija kategoriska: laupiet paši, bet mani nejauciet iekšā!

Karavīri jau sen sajuta, ka ož pēc laupījuma. Ne­nogaidījuši pavēli, viņi nometa ķīpas zemē un ar nūjām ķepās joza uz priekšu. Es nekad nebiju re­dzējis Lielo Skorpionu tik drošsirdīgu: vīrišķību pauda viņa izvalbītās acis, spalva saslējās stāvus, nūja uzšāvās gaisā. Karotāji neskrēja birzī iekšā, bet kā neprātīgi sāka joņot tai apkārt. Es nopratu — viņi izvilina no birzs sargus. Pamanījis, ka tas ne­dod nekādus panākumus, Lielais Skorpions iesmējās, karavīri — tāpat, un visa armija brāzās uz dul­numa lapām.

Piepeši no birztalas atskanēja kliedzieni. Lielais Skorpions sāka mirkšķināt acis, kuras nu vairs ne­bija apaļas, kareivji nometa nūjas, atkāpās un, sa­ķēruši galvas ķepās, iesaucās:

— Tur ir ārzemnieks! Ārzemnieks!

Saimnieks, liekas, neticēja, taču viņa iebildums izskanēja bez sevišķas pārliecības:

— Ārzemnieks? Es noteikti zinu — tur nav ne­kāda ārzemnieka …

Kamēr viņš murmināja, no meža iznāca liels daudzums kaķiešu kareivju un divas baltmatai- nas būtnes, bruņotas ar spīdošām nūjām. «Tie droši vien ir ārzemnieki,» es nodomāju. «Viņi ar ķīmijas palīdzību taisa kaut ko līdzīgu dzelzij. Ko man iesākt, ja Lielais Skorpions palūgs mani cīnīties ar viņiem?! Es pat nezinu, kas tās par spīdīgām nū­jām!» Lai gan es neuzsāku laupīšanu, tomēr sevi uz­skatīju par Lielā Skorpiona piekritēju. Viņa sakāve grautu arī manu autoritāti.

— Ātrāk aizturi viņus! — Lielais Skorpions man čukstēja.

Beidzis prātot, es izņēmu pistoli un devos uz priekšu. Man par lielu izbrīnu baltmatainās būtnes (arī viņas bija līdzīgas kaķiem) apstājās. Lielais Skorpions pieskrēja man klāt, tālab es sapratu — sevišķas briesmas nedraud.

— Sāc sarunas! — viņš čukstēja, slēpdamies man aiz muguras.

Es mazliet apjuku. Kāpēc viņš mani vairs nemu­dina uz kaušanos? Par ko man runāt ar šiem bal­tajiem radījumiem? Cilvēks vienmēr apmulst, kad no viņa prasa mazāk, nekā viņš gatavojies dot. Viens no maniem pretiniekiem, vērsdamies pie Lielā Skor­piona, izmeta:

— Sodām tevi ar sešām dulnuma lapu ķīpām, katram pa divām.

Es ieskatījos ciešāk. Bija tikai divi baltie kaķieši. Kāpēc viņiem bija iznākušas sešas ķīpas?

— Runā ar viņiem! — Lielais Skorpions stei­dzīgi čukstēja.

Joprojām nezinādams, ko runāt, es automātiski atkārtoju:

— Sodām tevi ar sešām ķīpām …

Baltās būtnes pasmaidīja un apmierinātas pamāja ar galvu. Lielais Skorpions atviegloti nopūtās, taču es vēl neko nespēju saprast. Tikai tad, kad ķīpas atnesa un baltie kaķcilvēki man piedāvāja izvēlē­ties pirmajam, es apjēdzu — arī mani viņi ir ieskai­tījuši savā kompānijā. Nekas cits neatlika kā, at­bildot ar tādu pašu laipnību, atdot viņiem labākās ķīpas.

Ārzemnieki paklanījās:

— Mēs arī drīz pabeigsim lapu vākšanu, vēl ar jums tiksimies pilsētā.

— Vēl tiksimies … — es atkārtoju, noprazdams, ka atkal esmu saskāries ar kādu dīvainu paražu. Baltās būtnes pavēlēja saviem kareivjiem pievākt ķīpas un nozuda mežā.

Ieradies Kaķiešu pilsētā un parunājies ar citiem ārzemniekiem, beidzot tiku skaidrībā par šo piedzī­vojumu. Tā kā kaķcilvēki nespēj uzvarēt ārzemnie­kus, viņiem paliek tikai viena cerība — gan jau sveš­zemnieki cits citu apkaus. Lai stiprinātu savu vare­nību, ir nepieciešama enerģija, bet kaķi mēdz to iz­šķiest. Viņi dod priekšroku dievu pielūgšanai, lai ārzemnieki iepītos brāļu karā, kurš tūlīt ļaus vi­ņiem — kaķiešiem — kļūt stipriem, pareizāk sakot, dos iespēju ieraudzīt citu valstu vārgumu, kāds pie­mīt arī Kaķiešu valstij. Ārzemnieki bija atšifrējuši šo nodomu. Viņi nereti nonāca konfliktā ar Kaķiešu zemi, taču nekad nepieļāva, lai konflikti rastos starp pārējām valstīm. Viņi ļoti labi saprata, ka pat uzvara var pārvērsties par sagrāvi, ja viņi būs atšķirti. Un otrādi — apvienojušies viņi no kaķie­šiem var iegūt krietnu labumu. Tā veidojās ne tikai starptautiskā politika, bet arī visu ārzemnieku dzīve

Kaķiešu valstī. Šeit viņu galvenā profesija saistījās ar dulnuma birztalu apsargāšanu. Viņi vienojās, ka tās apsargās no vietējiem iedzīvotājiem, nevis viens no otra. Šo noteikumu pārkāpējs tika sodīts, tāpēc kaķieši augsti vērtēja ārzemniekus.

Iebraucējiem šāda sistēma nepavisam nebija slikta. Bet iedzimtajiem? Man neapzināti bija žēl Kaķiešu pilsētas iedzīvotāju, bet tad es nodomāju: «Viņi paši ir vainīgi, ka to pacieš, nevēlas būt stipri un žņaudz savus ciltsbrāļus ar ārzemnieku palī­dzību. Var respektēt tikai cienījamus ļaudis; kaķieši ir zaudējuši godu un sirdsapziņu — nav jābrīnās, ka viņus ārzemnieki nemaz netaisās sumināt.»

Pēc sarunas par šo tematu es ilgi mocījos ar drūmu garastāvokli.

Tomēr atgriezīšos pie Lielā Skorpiona. Kontribū­cijas nomaksāšana viņu nesarūgtināja, viņš pat uz­skatīja sevi par uzvarētāju — uzpūtīgā pozā uztrau- sies uz nesēju galvām, viņš izteicās: ja man neva­jagot tik daudz dulnuma lapu (tās man ne visai patīk), viņš esot gatavs tās atpirkt par trīsdesmit nacionālajiem prestižiem. Bija gan zināms, ka divas ķīpas maksā vismaz trīssimt prestižus, taču es ne­sāku kaulēties un vispār neatbildēju uz viņa priekš­likumu.

Saule jau slīdēja uz rietumiem, kad priekšā iz­nira Kaķiešu pilsēta.