Piezīmes par kaķiešu pilsētu

22

Es nožēloju, mierinu sevi, gribu raudāt, priecā­jos — vienkārši nezinu, ko darīt. Gribu aizbēgt, viņu nekad vairs neredzēt, taču atkal sapņoju par viņu un skumstu. Esmu viena divās istabās; viņš atnāk katru vakaru. Vienmēr viņš ir apburošs un labs. Viņš ēdina mani un ir pat nopircis dažas kleitas. Uzģērbusi jaunu kleitu, es ievēroju savu skaistumu; es neieredzu šīs kleitas, un tomēr man žēl no tām šķirties. Es neuzdrošinos par to visu domāt — esmu tīri vai apburta, mani vaigi vienmēr tvīkst. Man slinkums uzposties, bet es nevaru ne- uzposties; es nīkstu bezdarbībā, man pastāvīgi nā­kas meklēt kaut kādu nodarbošanos. Kamēr es po­šos, es patīku sev, kad esmu apģērbusies — neie­redzu sevi. Daudz nevajag, lai raudas ietu vaļā. Visiem spēkiem es cenšos savaldīties, taču acis

man katru dienu ir miklas. Es reizēm kā neprātīga skūpstu viņu, pēc tam atgrūžu un pat gānos; viņš vienmēr smaida.