Piezīmes par kaķiešu pilsētu

36

Kad saule slēpjas, pat pavasara dienas šķiet drū­mas. Mans prieks pakāpeniski apdzisa. Kāda vērtība slavai, pat vīra amatam, ja līdzās nav īsta vīrieša? Vīrietis… Kaut arī viņš būtu rupjš, kaut arī sistu, lamātu, skūpstītu līdz sāpēm. Bet man ir tikai ele­ganti ģērbies vīrs, kurš prot smalki runāt un ir pats pieklājības iemiesojums, līdzīgs Janam Silanam vai kādam citam aktierim grezni izšūdinātā tērpā. Ikviena viņa kustība, ikviens vārds bija izsmalcināti kā aktierim. Un tas visai dzīvei! Kaut ko tūlīt grozīt es nevarēju. Manā stāvoklī tas nav tik vienkārši. Taču citādi es netiku vaļā no tukšuma. Dzīve! Cik grūti to iekārtot"! Tagad vecāku namā pret mani izturējās ar tādu cieņu, ka nebija ko domāt kaut vārdiņu ieminēties, kur nu vēl žēloties. Viņi lepojās ar mani. Es pat izraudāties nevarēju kā jebkura cita sieviete, man visu vajadzēja paciest klusībā. No jaunkundzes es pārtapu kundzē. Bet kundzes rak­sturam jābūt vēl stingrākam. Mātei es neko nevarēju teikt, jo viņa mani uzņēma kā viešņu, bet vīra mājās jau nebija neviena, kam izkratīt sirdi. Kundze taču neielaidīsies sarunās ar kalpieml Nācās klusēt. Ja es ierunātos, mani tūlīt apsmietu. Pašai jātiek ar savām bēdām galā. Varbūt riskēt un uzmeklēt savu mīlestību? Nu, bet kas notiks ar vīru, vecākiem? Lai gan — kāda man da]a par viņiem? Bet kam gan citam, ja ne viņiem, man jāpateicas par stāvokli sa­biedrībā un greznību, kādā es dzīvoju? Tāpēc jau sākumā pak]āvos viņiem, bet to nožēlot būtu vien­kārši necienīgi. Vienīgais, kas man atlika, — būt labai sievai un izmest visas iekāres no galvas. Tad mans ceļš vienmēr būs saules staru apmirdzēts.

37

Cilvēks ir veidots no miesas. Esmu jauna, skaista, brīva no rūpēm, man jāienirst juteklisku prieku pa­saulē. Ir muļķīgi aplūkot sevi spogulī, katru reizi ieraugot, kā vīsti no aukstuma un garlaicības. Dzīve jāpiepilda līdz malām — es neesmu māla lelle. Sls domas aizēnoja visas pārējās. Galvenais — piesar­dzība, un es savu sasniegšu. Esmu taču gudriniece! Vīrs sargās manu stāvokli sabiedrībā, bet es iegūšu to, ko viņš man nespēj dot. Esmu taču pati pilnība! Esmu kundze. Romantika, bauda — viss ir mans, visam jābūt manam. Vēl ilgāk gaidīt nozīmētu sevi necienīt. Jau tā esmu upuris; briesmas draud tikai man pašai. Lai kas notiktu, cietīšu es — zaudēšu stāvokli sabiedrībā. Ne vecākiem, ne vīram nekas nenotiks. Pats par sevi saprotams — stāvokli zaudēt negribētos. Kālab apsteigt notikumus un domāt par sliktāko? Vienkārši stulbi, ka esmu spiesta vienmēr šaubīties. No bada velns pat mušas ēd.

Jūras līmeni atkal klāja ziedlapiņas. Tālās zvaig­znes atgādināja par pavasari. Kā pirmais taurenītis meklēju ziediņu, pati nezinādama, kādu. Prātā ienāca studiju gadu brīvība, toreizējās īsās aizraušanās. Bet tagad esmu kļuvusi kaislīgāka. Es visu esmu sasniegusi, trūkst tikai mīlestības. Sis robs jāaiz­pilda. Visu vajag izbaudīt. Es zināju, kā alkst mana miesa. Ziediņam jāatveras, kaut ari pēc tam to sa­sitīs krusa, kaut tas zaudēs savu smaržu, tikai tas nedrīkst novīst tumsā. Taču stāvoklis sabiedrībā noteica, ka jāatrod augstāka ranga cilvēks nekā mans vīrs. Lai izjustu īstu prieku, jāpaceļas vēl par vienu pakāpienu augstāk. Es sapņoju baudīt mīlu kristāla pilī; ziediņi ir vāri. Manai mīlestībai ir va­jadzīgs vēl lielāks gods — es neesmu vientiesīte.