Piezīmes par kaķiešu pilsētu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Lao Še (10) #28

10

Tagad man vajadzēja beigt pamatskolu, māmiņa mani atkal sūtīja ieķīlāt mantas. Es nezināju, kāpēc piepeši patēvs aizbrauca. Arī māmiņai it kā nebija zināms, kur viņš pazuda. Viņa mani joprojām sūtīja skolā, cerēdama, ka patēvs drīz atgriezīsies. Taču pagāja daudz dienu, bet viņš neatgriezās, pat vēstuļu nebija. Es nodomāju, ka māmiņai atkal vajadzēs mazgāt smirdīgās zeķes, un man kļuva ļoti sāpīgi. Tomēr viņa pat nedomāja par darbu, bet aizvien vēl greznojās, sprauda matos puķes. Dīvaini! Viņa neraudāja, gluži otrādi — smējās. Kāpēc? Es nesapratu. Vairākas reizes, atgriezusies no skolas, es redzēju māmiņu stāvam pie vārtiem. Pagāja neilgs laiciņš. Reiz, kad es gāju pa ielu, kāds cilvēks man uzsauca: «Nodod šo aploksni mātei… Bet cik tu ņem, maziņā?» Es notvīku un zemu noliecu galvu. Sapratu: bijām bezizejas stāvoklī, bet es nespēju aprunāties ar māmiņu — nespēju. Viņa mani ļoti mīlēja un laiku pa laikam uzstājīgi teica: «Mācies! Mācies!» Viņa pati bija neizglītota, un es nojautu — vēlāk manu nojautu nomainīja pārliecība —, ka viņa to dara manis dēļ. Viņai nebija citas izejas. Un, domājot par to, es nespēju māmiņu nosodīt. Man gribējās piekļauties viņai pie krūtīm un sacīt, lai viņa to vairs nedara. Es neieredzēju sevi par to, ka nevarēju viņai palīdzēt. Tālab es nereti pārdomāju, kas gan mani gaida pēc skolas beigšanas. Es aprunājos ar draudzenēm. Vienas pastāstīja, ka pagājušajā gadā dažas skolu beigušās meitenes pieņemtas par otrajām sievām. Citas stāstīja, ka viena otra meitene kļuvusi «pērkama». Es labi nesapratu, ko šis vārds nozīmē, taču pēc viņu intonācijas nojautu — kaut ko sliktu. Viņas it kā visu zināja, viņām patika slepeni sačukstēties par neglītām būšanām, un viņu sasarkušās sejas tad pauda neviltotu baudu. Es sāku domāt, vai māmiņa tikai negaida, kad beigšu skolu, lai pēc tam… Ar tādām domām kaudamās, es dažkārt baidījos atgriezties mājās: mani biedēja tikšanās ar māmiņu. Reizēm viņa man iedeva naudu saldumiem, taču es neuzdrošinājos to tērēt. Fizkultūras stundās es bieži biju tuvu bada ģībonim. Cik garšīgs man šķita tas, ko ēda citi! Man taču vajadzēja taupīt naudu. Ja māte mani piespiestu… naudu iekrājusi, es varētu aizbēgt. Reizēm man bija daudz mao [5] ! Kad man kļuva pavisam sērīgi, es pat dienā debesīs meklēju mēness sirpi, it kā tā veidols spētu nomierināt manu sirdi. Mēness sirpis nevarīgi karājās zilganpelēkajās debesīs, un tā neskaidro gaismu apdraudēja tumsa.

11

Briesmīgākais bija tas, ka es sāku neieredzēt māmiņu. Bet ik reizi, kad mani pārņēma šīs jūtas, es negribot atcerējos, kā viņa mani nesa uz kapiem pie tēva. Un tad es vairs nespēju viņu ienīst. Mana sirds ir kā mēness sirpis: uz mirkli iemirdzas atklātībā, bet pēc tam pazūd necaurredzamā tumsā. Pie māmiņas bieži nāca vīrieši, un viņa vairs nekaunējās no manis. Viņi lūrēja uz mani kā izsalkuši suņi, kuriem no mutes tek siekalas. Viņu acīs biju garšīgs kumoss — es to redzēju. Drīz vien es sapratu daudz ko. Es uzzināju — sava miesa jāsargā kā dārga manta; jutu, ka esmu kļuvusi dai]a, tas mani satrauca, taču vēl vairāk — iepriecināja. Es jutu pietiekami daudz spēka, lai sevi nosargātu vai pazudinātu. Brīžiem es apspiedu šīs jūtas, brīžiem tās mani sagrāba savā varā. Es nezināju, kas ir labāk. Es gribēju mīlēt māti, man vajadzēja viņai daudz ko pajautāt, gribējās, lai viņa mani nomierinātu, bet tieši šajā laikā man vajadzēja no viņas vairīties un viņu ienīst, citādi es nenosargātu sevi. Bezmiega stundās visu mierīgi pārdomājusi, es pārliecinājos, ka māmiņa nav vainīga. Viņai bija jārūpējas par mūsu iztiku. Tagad man ikviens kumoss iestrēdza kaklā. Mana sirds te pavisam apstājās, te trakoti dauzījās gluži kā ziemas vējš, kas, uz mirkli pierimis, atsāk ārdīties ar vēl lielāku niknumu. Es centos savu sirdi mierināt, taču nespēju.