Piezīmes par kaķiešu pilsētu

11

Briesmīgākais bija tas, ka es sāku neieredzēt māmiņu. Bet ik reizi, kad mani pārņēma šīs jūtas, es negribot atcerējos, kā viņa mani nesa uz ka­piem pie tēva. Un tad es vairs nespēju viņu ienīst. Mana sirds ir kā mēness sirpis: uz mirkli iemirdzas atklātībā, bet pēc tam pazūd necaurredzamā tumsā. Pie māmiņas bieži nāca vīrieši, un viņa vairs nekau­nējās no manis. Viņi lūrēja uz mani kā izsalkuši suņi, kuriem no mutes tek siekalas. Viņu acīs biju garšīgs kumoss — es to redzēju. Drīz vien es sa­pratu daudz ko. Es uzzināju — sava miesa jāsargā kā dārga manta; jutu, ka esmu kļuvusi dai]a, tas mani satrauca, taču vēl vairāk — iepriecināja. Es jutu pietiekami daudz spēka, lai sevi nosargātu vai pazudinātu. Brīžiem es apspiedu šīs jūtas, brīžiem tās mani sagrāba savā varā. Es nezināju, kas ir labāk. Es gribēju mīlēt māti, man vajadzēja viņai daudz ko pajautāt, gribējās, lai viņa mani nomieri­nātu, bet tieši šajā laikā man vajadzēja no viņas vairīties un viņu ienīst, citādi es nenosargātu sevi. Bezmiega stundās visu mierīgi pārdomājusi, es pār­liecinājos, ka māmiņa nav vainīga. Viņai bija jā­rūpējas par mūsu iztiku. Tagad man ikviens ku­moss iestrēdza kaklā. Mana sirds te pavisam apstā­jās, te trakoti dauzījās gluži kā ziemas vējš, kas, uz mirkli pierimis, atsāk ārdīties ar vēl lielāku niknumu. Es centos savu sirdi mierināt, taču ne­spēju.