Piezīmes par kaķiešu pilsētu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Lao Še (40) #38

40

Es piespiedu kārtā smaidīju, piespiedu kārtā plosījos; manas bēdas ar asarām neizraudāsi. Manā dzīvē nebija ko nožēlot, bet galu galā tā bija dzīve, un es negribēju nolaist rokas. Turklāt tas, ko es darīju, nepavisam nebija manas vainas dēļ. Nāve tikai tad ir briesmīga, kad dzīve ir skaista. Pie tam mani nebaidīja nāves mokas — manas ciešanas jau sen bija pārsniegušas visu, ko spēj sagādāt nāve. Es mīlu dzīvi, taču ne jau tādu. Es sapņoju par ideālu dzīvi, līdzīgu sapnim: šis sapnis izgaist, un realitāte mani vēl spēcīgāk spiež izjust visas bēdas. Sī pasaule nav sapnis, bet īsta elle. Māmiņa, redzēdama manas ciešanas, centās pierunāt, lai es precos: tad mah būs ēdiens, bet viņai bezrūpīgas, nodrošinātas vecumdienas. Es esot viņas cerība. Bet kas mani precēs?

Sastapdamās ar tik daudziem vīriešiem, es biju aizmirsusi, kas ir mīlestība. Es nespēju mīlēt pat sevi, kur nu vēl citu cilvēku! Cerot iziet pie vīra,

man jātēlo, ka mīlu, jāapgalvo, ka ar viņu gribu būt kopā visu mūžu. To es sacīju daudziem un pat zvērēju, taču neviens mani neņēma par sievu. Tur, kur valda nauda, ļaudis kļūst ļoti apdomīgi. Viņu acīs netikle ir sliktāka par zagli: zagšana taču ienes naudu. Ja es neprasītu naudu, viņi būtu ar mieru sacīt, ka mīl mani.

42

Tieši šajā laikā mani notvēra policija. Jaunā pilsētas valdīšana daudz spriedelēja par morāli un nolēma tikt vaļā no netiklības. Oficiālās prostitūtas joprojām nodarbojās ar savu arodu, jo viņas at- pirkās; naudas devējas uzskatīja par pāraudzinātām un tikumīgām sievietēm. Mani ievietoja labošanas darbu namā un sāka mācīt strādāt. Mazgāt, šūt un adīt — es pratu visu. Ja no tā varētu izdzīvot, es nekad nebūtu ķērusies pie sava mokpilnā aroda. Es visiem to teicu, taču man neticēja, mani uzskatīja par neglābjami samaitātu. Man mācīja strādāt un iegalvoja, ka jāmīl darbs, tad nākotnē varēšot nopelnīt iztiku vai apprecēties. Sie cilvēki bija optimisma pilni, bet es neticēju nekam. Par savu vislielāko pienākumu viņi uzskatīja to, ka vairāk nekā desmit sieviešu pēc labošanas darbu nama bija apprecējušās. Divas juaņas darbvedības izdevumiem, kā arī vienas rekomendācijas sameklēšana — lūk, visas rūpes par šeit nokļuvušajām sievietēm. Uzskatīja, ka tas esot lēti. Man šī procedūra šķita kā ņirgāšanās. Runas par labošanos neiedarbojās uz mani. Kad pie mums uz pārbaudi ieradās kāds svarīgs ierēdnis, es viņam iespļāvu sejā. Pēc tam mani neuzdrošinājās izlaist brīvībā — es biju bīstama. Mani arī pāraudzināt negribēja. Un es nonācu cietumā.

Cietums ir brīnišķīga vieta, kura tev palīdz galīgi izjust dzīves bezjēdzību; pat sapnī nekad neesmu redzējusi tik pretīgu farsu. Nokļuvusi cietumā, es vairs nedomāju par laukā izkļūšanu; no savas pieredzes zināju, ka brīvībā nav daudz vieglāk. Es negribētu mirt, ja no šejienes varētu nonākt labākā vietā, taču īstenībā tādas vietas nav, tālab — vai nav vienalga, kur nomirt? Seit, tieši šeit es atkal ieraudzīju savu labāko draugu — mēness sirpi. Cik ilgi to nebiju redzējusi! Un ko dara māmiņa? Es visu atceros.