Piezīmes par kaķiešu pilsētu

38

Māmiņa sadomāja par mani rūpēties, taču viņas ausīšanās un slepus skatīšanās kaitināja mani. Es vēlējos būt maiga pret viņu, bet jutu, ka brīžiem viņa ir neciešama. Viņa visur jaucās iekšā, īpaši naudas darīšanās. Viņas acis, kas bija jau zaudē­jušas seno spožumu, iedegās, tikai naudu ieraugot. Viesu priekšā viņa tēloja kalponi, bet, kad viņi maz maksāja, sāka lamāties. Tādos gadījumos es jutos pārāk nelāgi. Kaut gan ar to nodarbojos nau­das dēļ, tas tomēr nedod tiesības lamāties. Arī es pratu būt skarba, taču man bija savi paņēmieni, kuri nederdzās viesiem, bet māmiņas paņēmieni bija rupji, tie viegli aizkaitināja. Pelnot naudu, nav taču vērts aizkaitināt cilvēkus. Es balstījos uz saviem paņēmieniem, uz savu jaunību, toties māmiņai nauda aptumšoja visu. Starp citu, tā jau tam jābūt: viņa bija vecāka par mani. Droši vien pēc nedaudziem gadiem arī es būšu tāda pati, mana sirds būs kļu­vusi cieta kā nauda. Jā, māmiņa nevarēja lepoties ar godprātību. Dažreiz viņa izokšķerēja viesa port­feli vai pievāca platmales, cimdus, spieķus. Es bai­dījos no tračiem, bet māmiņa pārliecināti atrunājās: «Parauj jods, vienā gadā mēs kļūstam vecākas par desmit gadiem; kam būsim vajadzīgas, vecenes kļuvušas?» Piedzērušos viesi viņa izvilka laukā, aizstiepa uz nomaļāku vietiņu un tam novilka pat zābakus. Taču šie cilvēki, dīvaini gan, nenāca kār­tot ar mums rēķinus: viņi droši vien uzskatīja, ka tāda noskaidrošana vispirms var kaitēt viņiem pa­šiem. Varbūt atmiņas par tīkamiem mirkļiem viņiem neļāva nākt un celt troksni? Mēs nebaidījāmies no aizgājušajiem — viņi baidījās no mums.

39

Māmiņai bija taisnība: vienā gadā mēs kļuvām vecākas par desmit gadiem. Pagāja divi trīs gadi, un es jutu, ka esmu mainījusies. Mana āda kļuva raupja, lūpas tapa pelēcīgas, apdzisušajās acīs pa­rādījās sarkanas dzīsliņas. Es cēlos vēlu, taču jutos kā sadauzīta. Es sapratu, ka apmeklētāji to ievēro — viņi tak nav akli; viņu pakāpeniski kļuva arvien ma­zāk. Es vēl vairāk centos izdabāt vīriešiem un vēl vairāk neieredzēju viņus, dažreiz to pat nespēju no­slēpt. Es noliesēju, muldēju niekus, pārstāju sevi apzināties. Mana mute pati no sevis melsa blēņas, it kā bez tā nevarētu dzīvot. Tagad tikai daži no iz­glītotajiem pievērsa man uzmanību, jo es biju zau­dējusi to valdzinājumu un bezrūpību, kuru dēļ viņi mani sauca par Putniņu — tas bija vienīgais poē­tiskais vārds, ko es dzirdēju no viņiem. Man vaja­dzēja tik raibi ģērbties, ka es drīzāk atgādināju fazānu nekā cilvēku — tikai tādā veidā varēju pie­saistīt vīriešus. Es mālēju lūpas asinssarkanā krāsā un kodu viesiem — tas viņos izraisīja sajūsmu.

Reizēm man šķita — es redzu savu nāvi. Ar katru saņemto juaņu manī kaut kas atmira. Nauda veicina dzīves pagarināšanu, taču paņēmiens, ar kuru es to ieguvu, gluži otrādi, saīsina dzīvi. Es redzēju savu nāvi, es to gaidīju. Domas par nāvi aizēnoja visu pārējo. Un par ko gan, taisnību sakot, domāt, ja reiz dzīve diendienā bija tāda? Māmiņa, lūk, ir mana ēna; labākajā gadījumā es kļūšu tāda pati kā viņa. Iztirgojusi savu miesu, es iegūšu vien sirmu matu ērkuli un melnu, krunkainu ādu. Tāds ir mans liktenis.