Piezīmes par kaķiešu pilsētu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Lao Še (11) #42

11

Vecākajās klasēs es kļuvu drusciņ nopietnāka. Kā redzams, man izveidojās raksturs, lai arī ne tik stingrs, kā es vēlējos, bet vismaz vairs nebiju vieglprātīga. Kļuvu arī nosvērtāka. Varbūt tas notika tuvinieku ietekmē, turklāt es taču biju jau pieaugusi. Meitenei no bagātas un dižciltīgas ģimenes nepiederējās ignorēt pieklājību. Es kļuvu pieļāvīgāka, maigāka un bieži pret sevi izjutu žēlumu. Nav šaubu — man vajag piesargāties. Tiklīdz gadījās vismazākais iemesls, es paziņoju, ka esmu slima, un laiskojos gultā. Es rūpīgi kopu savu skaistumu un gribēju, lai citi to pamanītu, vēl vairāk — pret to izturētos ar cieņu. Savu spēku es apzinājos. Tagad man gribējās būt maigai un vārai. Tieši tā man pietrūka. Es vēlējos būt sieviete šā vārda vistiešākajā nozīmē — sieviete, kurai ir viss, kas sajūsmina. Skaistums — sievietes galvenais ierocis. Tā vismaz man likās. Pārspīlējot skaistuma lomu, mēs cēlām debesīs jebkuru dabas dāvanu, pat visniecīgāko. Mēs bijām spēka un dailes burvības apmātas. Sākumā mēs vienkārši jūsmojām par sevi, vēlāk, dabiski, radās vēlēšanās kādam iepatikties. Tajā laikā es vairījos no vīriešiem, es nevarēju tāpat vien kādam dāvināt savu skaistumu. Es sevi uzskatīju par nepieejamu, lepnu, cildenu — vārdu sakot, zināju sev cenu. Slepenībā sapratu, ka pienāks laiks un es kādam piederēšu, taču šī laime tiks neparastam, izcili skaistam vīrietim, un viņš mani cels vai debesīs.

12

Meitenei no bagātas ģimenes vajag būt lepnai un augstprātīgai. Ja ir nauda, to var atļauties. Tāpat notika arī ar mani. Nauda mani padarīja par lepnu sievieti. Mūsu mājās zēla netikums, taču man vajadzēja izlikties, ka neko nemanu. Godu par naudu nenopirksi. Man vajadzēja būt nevainojamai. Mūsu mājās pirka sievietes un cerēja ar manu palīdzību atgriezt ģimenei krietno reputāciju. Viņi iemina dubļos citas sievietes, taču gribēja, lai es —- viņu meita — būtu kristālskaidra, sargātu ģimenes godu. Kādas sievietes tik neveda mājās tēvs un vecākais brālis! Visas šis nejēdzības notika man acu priekšā. Es ienīdu viņus. Un tieši tāpēc viņi vēl vairāk cienīja mani. Viņiem nekas neriebās, bet man vajadzēja palikt tīrai. Es biju viņu cerība. Tajā laikā es daudz ko sapratu, atvadījos no bezrūpības un draiskulības.

13

Es it kā uztrūkos no sapņa; brīžiem manī pamodās vēlmes. Un tad es izjutu pretīgumu pret tēvu un brāli. Vai viņu dēļ man būtu sevi jāglabā kā dārgakmeni? Es sapņoju par romantiskiem piedzīvojumiem. Būdama jauna, skaista, ar daiļu augumu, es alku romantikas un glāstu. Vismazāk domāju par laulībām un citām nopietnām lietām — es vienkārši gribēju ļaut jūtām vaļu. Es atgādināju ziedu, kurš izdāļā savu smaržu, ļaujot vējam to aiznest uz svešām zemēm. Debesis man šķita gaiši zilas, pat dzidras, bet es pati biju spoža, sārta rītausma. Mājās mani apņēma tumsība, sava pārākuma izjūta nedeva mieru. Es sapņoju par baudām un tomēr biju tīrāka, cēlāka par viņiem. Man šķita, ka es klīstu mijkrēslī: diena beigusies, bet nakts vēl nav sākusies. Nodzisa manas bērnības saules gaisma.