Piezīmes par kaķiešu pilsētu

20

Es aizgāju pie direktores; viņas nebija mājās. Jauns cilvēks mani aicināja ienākt. Viņš bija skaists un laipns. Es vienmēr biju baidījusies no vīriešiem, taču šis man neiedvesa bailes. Viņš jautāja, kālab esmu atnākusi, un tā pasmaidīja, ka man sirds vai izkusa. Es viņam visu izstāstīju. Viņš bija dziļi aiz­grābts un solīja palīdzēt. Un tās pašas dienas va­karā viņš man atnesa divas juaņas, es negribēju pieņemt, taču viņš teica, ka šo naudu sūtot direk­tore — viņa tante —, un piebilda, ka viņa man at­radusi dzīvokli, uz kuru es varot pārbraukt rīt. Man it kā vajadzēja izteikt savas šaubas, taču es neuzdrošinājos. Viņa smaids gluži vai iekļuva tieši manā sirdī. Es jutu, ka manas aizdomas aizvainos viņu, tādu mīļu un maigu.