Piezīmes par kaķiešu pilsētu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Lao Še (28) #47

28

Un es uzsāku cīņu. Es biju nepiekāpīga. Es turējos pretim, ka kļuva žēl pašai sevis. Mājinieki arī nepadevās — tādu stingrību no viņiem negaidīju. Manas pozīcijas mājā sašķobījās. Agrāk es taču biju īsta vētra; kas gan noticis? Visticamākais — viņi vienkārši neņem mani nopietni. Balsstiesības man bija dotas sīkos jautājumos, bet svarīgas lietas izlēma bez manis. Es traki sadusmojos. O! Tagad viss ir skaidrs. Viņi nemaz mani tik augstu nevērtē, kā šķita agrāk. Mana saule aptumšojās. Viss iegrima tumsā.

29

Ko gan darīt? Es taču esmu jaunkundze. Lai arī jauna laikmeta jaunkundze. Cik viss ir sarežģīti! Es nespēju darboties, itin kā būtu iemūrēta sienā. Stāvoklis sabiedrībā, protams, nav mazsvarīga lieta, taču bez mīlestības arī nevar iztikt. Bet, ja būtu jāizvēlas, ko tad? Kam es dotu priekšroku? Nekad nebiju tā uztraukusies. Visu laiku nācās atcerēties — esmu jaunkundze, nevis parasta meitene. Nav cienīgi aizmirst savu stāvokli. Jābūt kategoriskai, taču es nedrīkstu pārrēķināties un pakļaut sevi briesmām. Vai gan mīlestības apliecinājumi ir ko vērti, ja neviens no maniem pielūdzējiem man nespēj dot to, pie kā esmu pieradusi? Pārsvarā tie ir studenti, bet studenti paši nezina, kas viņus gaida nākotnē. Tiesa gan, starp maniem draugiem ir arī asistenti. Bet ko man dod tāds asistentiņš? Profesori taču arī ir nabagi. Bet man vienmēr jāpaliek virsotnē, jāatrod sev visspožākā, viscienīgākā vieta dzīvē.

30

Es ilgi pretojos, tad nolēmu izbeigt cīņu. Līgavainis pilnīgi atbilda manam ideālam. Tikai trūka mīlestības, viss pārējais mani apmierināja. Bet, kāda ir mīlestības cena, kas to lai zina! Ar prieku es pametu institūtu. Labāk nesatikt draudzenes, kuras nomoka ar zobgalībām. Viņas jau iepazinušas mīlestību, taču tā viņas padarījusi netīras. Taču es neesmu tik stulba. Es atkal kļuvu jautrāka, salabu ar vecākiem. Sāku kārtot kāzu tērpu, to slepus pielaikot. Uzkāru kaklarotu, uzvilku gredzenu ar briljantiem. To priekšā taču nenoturēsies neviens — vai nav tiesa? Es lepojos ar savu sapratīgumu un biju neizsakāmi laimīga, ka esmu tik gudri izrīkojusies ar savu likteni. Nav laimīgākas līgavas. Lai visi mani apskauž! Kas gan notiktu ar mani, ja es būtu iemīlējusies kādā plikadīdā? Matos — papīra puķīte, pirkstā — vara gredzentiņš, bet plīvurs drusciņ garāks par či [7] . Es no kauna nomirtu!

31

Un tomēr nekādi nespēju atsacīties no domas, ka pasaulē eksistē tāda dīvaini tīkama, kaut arī nederīga lieta kā mīlestība. Bet ko te varēja mainīt? Kļūt par upuri? Es tak kopš bērnības neko netiku upurējusi; atliek vienīgi nedomājot aizmest šo nekam nevajadzīgo lietu — mīlestību. Un vai gan vajadzīgs upurēt? Ir cits pašapliecināšanās veids — nauda. Mani tērpi, kurpes, frizūra — ar to pietiek, lai es ieņemtu pirmo vietu vienaudžu vidū. Jā, galvenais — nauda. Es varu dejot, uzsākt romāniņus, apmeklēt visinteresantākās un ļaužu pārpilnās vietas. Nauda dod cilvēkam stāvokli sabiedrībā, izraisa interesi par dzīvi — vārdu sakot, dod jūtamu labumu. Es iztēlojos, cik jautras un tajā pašā laikā respektablas būs manas kāzas, kādu laimi un prieku iepazīšu laulībā. Mana nākotne ir saules staru apmirdzēta, to neaizsedz neviens mākonītis. Es kļuvu pat māņticīga. Man likās, ka vecāki tikai aiz mīlestības pret mani izvēlējušies tik laimīgu dienu manām kāzām. Kaut gan kāzu ceremonija tagad notiek jauno tradīciju garā, nepavisam nebija ko iebilst pret laimīgās dienas izvēli. Viņi tā cenšas manā labā! Man jau sagatavota sarkanā jaciņa, kuru es uzģērbšu kāzu dienā.