Piezīmes par kaķiešu pilsētu

25

Es lepojos ar sevi, ar savu dzīves pieredzi un tomēr apskaudu citus; mani nomāca tukšums. Drau­dzenes te cieta, te priecājās par panākumiem, te smējās, te raudāja. Bet es, uzskatīdama sevi par gudrāku un pārāku par citām, nemācēju just. Pra­tu tikai izlikties. Katrā manā izdarībā izpaudās kun- dzene. Manī nebija nekā sava. Un šis nedabiskums parādījās visur: manierē vilkt vārdus, žiperīgajā gai­tā, mākslotajos smieklos. Ikvienai lietai ir sava vieta. Es nezināju, kur ir manējā. Es centos dot jūtām vaļu, būt drusciņ dumjāka, lai varētu pa īstam gan raudāt, gan smieties. Viss veltīgi! Vai bija vērts liet asaras, ja jebkura mana vēlēšanās tika izpil­dīta? Taču nebija arī par ko priecāties. Neesmu jau trīsgadīgs bērns, kurš, ieraudzījis rotaļlietu, lēkā aiz priekiem. Arī vecākos viss šķita liekuļots — gan skumjas, gan prieki. Nekas zem saules nespēj skum­dināt, kad ir nauda, jo tad ikvienu vēlēšanos viegli apmierināt, tālab arī nekas nespēj iepriecēt. Vecāki nesmējās, tikai smaidīja, demonstrējot labo toni un izsmalcinātību. Es vēl biju jauna un kaut reizi va­rēju izdarīt kādu muļķību. Tomēr es pret visu iz­turējos vēsi, pilnīgi vienaldzīgi. Sāku vīt intrigas,

lai atriebtos draudzenēm par to, ka viņas spēja gan raudāt, gan smieties, bet es — ne. Es ķildojos ar viņām, atkantēju pielūdzējus — centos kaut tā sevi sapurināt. Rezultātā draudzenes mani sāka ienīst. Bet arī tas mani atstāja vienaldzīgu, joprojām sevi uzskatīju par visgudrāko, visizglītotāko. Es vien­kārši biju par to pārliecināta. Kad gan mana sirds atvērsies? Kad es izbaudīšu īstas jūtas?

26

Es zaudēju mieru. Varbūt, neko nedomājot, aizvērt acis un lēkt ūdenī? Taču apstākļi mainījās — un es pavisam apjuku. Jauni ļaudis vairs neiekļuva ma­nos tīklos, pret mani izturējās ar zināmu vēsumu. Viņi baidījās no manis. Kā gan tad var izbaudīt patiesas jūtas? Es vēl stiprāk uztraucos un gandrīz vai raudāju. Un par ko tieši? Redz, draudzenes ne­raudāja ne no šā, ne no tā. Taču manas asaras lai­kam gan izraisītu nevis līdzjūtību, bet ņirgas. Vēl tikai vajadzēja krist kaunā! Labāk pamest mācības, lai vairs nav jāsatiek tās nelāgās skuķes!

27

Tuvojās mana kāzu diena. Es biju jaunkundze. Un man kā jaunkundzei vajadzēja padomāt par savu nākotni. Kāda tā būs? Nāksies aizmirst daudzus jaunos cilvēkus. Neviens no viņiem taču nespēja man dot to, par ko es sapņoju. Manai nākotnei jā­būt tikpat skaistai kā tagadnei. Sajā ziņā līgavainis, kuru sameklēja vecāki, atbilda visām prasībām; šīs laulības man nodrošinātu spožu nākotni. Tikai — kā ar mīlestību? Te nu draudzenes varēja man dot simt punktu priekšā, kaut gan citur man netika līdzi. Vai tiešām es biju sliktāka? Ak, kā viņas mani sāktu ienīst, ja uzzinātu, ka mani izprecinājuši vecāki! Un patiesi — kas gan tur labs? Ja jau tas tā, ir vērts krietni padomāt: pēkšņi var gadīties cilvēks, kuru es spētu iemīlēt, turklāt bagāts. Bet vai pie trūcīga es ietu? Jā, es upurēšu savu stāvokli ar visu dzīves labklājību. Mīlestība man aizstās visu — kaut arī es esmu kundzene, taču jauna laikmeta kundzene. Tā beidzot ir izeja. Bet kā pret to izturēsies ģimene, ja es atteikšos no vīra, kuru man paredzējuši? Vajag cīnīties! Visādā ziņā cīnīties!