Piezīmes par kaķiešu pilsētu

16

Mani bija satriekusi sūtnienes žēlošanās, jo viņas stāstā atklājās sievietes liktenis, kāds daudzu gad­simtu gaitā izveidojies Kaķiešu valstī. Mana roka pārlapoja pašas drūmākās vēstures lappuses, un es vairs nespēju lasīt.

Vajadzēja tomēr aiziet uz ārzemnieku kvartālu, nebūtu tagad bezpajumtniekos. Kurp doties? Kaķcil­vēki, kas palīdzēja aprakt apbērtos, stāvēja visap­kārt un gaidīja naudu. Viņi jau bija izvazājuši sūtņa rezidenci, taču tas nedeva tiesības atņemt solīto at­līdzību. Iebāzis roku kabatā, sameklēju piecpadsmit nacionālos prestižus un tad strauji nosviedu tos

zemē: lai paši sadala. Man briesmīgi sāpēja galva — droši vien biju saslimis. Savus saimniekus neuzcelšu no miroņiem, vecene gulēja asinīs, bet acis bija plati atvērtas, it kā arī pēc nāves viņa vēl pieska­tītu vīra mīļākās. Man nebija spēka apglabāt sūt- nieni, arī kaimiņiem viss bija vienaldzīgs, mani slā­pēja pretīgums un izmisums.

Taču nav te ko sēdēt, kamēr līķi sapūs! Ar pūlēm piecēlies, sāku steberēt, pamatīgi iedragājot vietējo iedzīvotāju ticību ārzemnieku spēkam. Iela no jauna bija pilna ļaudīm. Daži jaunie kaķcilvēki ar krītu rakstīja uz sienām. Tikko uzpūta vējiņš, sienas tū­līt puslīdz apžuva un uzraksti iezīmējās skaidrāk: «Cīņa par tīrību!», «Viss nomazgāts …». Pat sāpošā galva mani neatturēja iezviegties: veikli izdomā­juši — lietus nomazgātā pilsētā, protams, tīrības ieviešana neprasīs īpašus pūliņus! Pat smirdošajā grāvī ūdens kļuvis dzidrāks. «Cīņa par tīrību!» Ha-ha-ha! Varbūt esmu sajucis? Man gribējās izraut pistoli un nošaut lozungu rakstītājus.

Tad, atcerējies Mazā Skorpiona izmesto joku par kultūras iestādēm, nogriezos sāņus — ne jau lai pa­skatītos uz tām, vienkārši meklējot klusu stūrīti. Man vienmēr šķita, ka uz ielas mājām vienai pret otru jāstāv ar sejām, šeit tās stāvēja ar mugurām. Sī dīvainā pilsētu celtniecības sistēma jau sen mani pārsteidza, bet nu pat galvassāpes aizmirsās. Sa­pratu, ka šī sistēma dabiski atbilst kaķcilvēkiem, ku­riem ne sevišķi patīk svaigs gaiss un saules gaisma. Mājas ir cita pie citas, vispār tā nav iela, bet epi­dēmiju fabrika. Galva no jauna iesāpējās, un es atkal noskumu, jo slimība svešumā man varēja at­ņemt jebkuru iespēju atgriezties Ķīnā.

Atradis pirmo pagadījušos vietu ēnā, es nogūlos un tūdaļ zaudēju samaņu. Atjēdzos jau istabā, tur­klāt ļoti tīrā. Tas šķita neticami — es pataustīju

pieri, iedomādamies, ka no augstas temperatūras mani jau piemeklējušas halucinācijas. Taču piere nebija pārāk karsta. Es vēl vairāk izbrīnījos un no­lēmu atkal iemigt, jo jutos pārāk vājš. Bija dzir­dami klusi soļi; es pavēru acis — ā! — tā ir Dul­numa, kas kārdinošāka par dulnuma lapām. Viņa pienāca klāt un pieskārās manai pierei, pēc tam klusi teica:

— Viņam jau ir labāk.

Pilnīgi atvērt acis es neuzdrošinājos, jo nevarēju saprast, kāpēc es būtu vajadzīgs šai meitenei. Bet te ieradās Mazais Skorpions, un es nomierinājos.

— Nu, kā viņam ir? — mans paziņa pamāja uz manu pusi.

Nenogaidījis, kamēr Dulnuma atbildēs, atvēru acis.

— Ā, tev ir labāk! — Mazais Skorpions nopriecā­jās.

Es uzrausos sēdus un tūlīt centos apmierināt savu ziņkāri:

— Vai tava istaba?

— Mūsu abu, — Mazais Skorpions norādīja uz Dulnumu. — Jau no paša sākuma es tevi gribēju iekārtot šeit, bet baidījos sadusmot tēvu. Viņš taču uzskata tevi par savu īpašumu un man neļauj ar tevi draudzēties. Saka, man tā jau esot par daudz ārzemnieka manieru.

— Paldies jums! — es izdvesu, aplūkodams is­tabu.

— Tu droši vien brīnies, kāpēc te ir tīrs? Tas jau arī ir ārzemju manierē, par kuru runā tēvs.

Mazais Skorpions un Dulnuma iesmējās; es nodo­māju, ka jauneklis tiešām atgādina ārzemnieku. Pat viņa vārdu krājums ir divreiz bagātāks nekā tē­vam — laikam daudzi Mazā Skorpiona vārdi aiz­gūti no citām kaķiešu valodām.

— Vai ta ir jusu personiska maja? — es jautaju.

— Nē, viena no kultūras iestādēm, ko mēs tikai īrējam. Augstākstāvošie ļaudis var ieņemt iestādes. Neesmu pārliecināts, vai tā ir laba paraža, taču mēs vismaz uzturēsim istabā tīrību, citādi no kultū­ras nepaliks ne vēsts. Vispār pielāgojamies, kā tu reiz teici. Dulnuma, iedod viņam vēl lapas!

— Es jau tās apēdu!?

— Ja mēs tevi nebūtu padzirdījuši ar dulnuma sulu, tu nekad nebūtu atžirdzis. Seit tas ir univer­sāls līdzeklis. Ja pat tas nelīdz, skaidrs — cilvēks pazudis. Dulnuma lapām ir tikai viens trūkums: slimos ārstē, valsti kropļo, — Mazais Skorpions no­teica, kā parasti, skeptiski smīnēdams.

Vēl mazliet iedzēris sulu, tiešām atžirgu. Taču neko negribējās darīt. Spīdošās valsts iedzīvotāji un citi ārzemnieki parāda lielu gudrību, apmezdamies uz dzīvi atsevišķi. Ar kaķiešu civilizāciju joki mazi: pietiek tai tuvoties, lai tā apšļāktu tevi kā ar eflu vai arī ierautu akacī, no kura nekad neizkļūsi ārā. Labāk nebraukt uz Kaķiešu valsti, bet, ja esi iera­dies, neglābjami pārvērtīsies par kaķi. Skat, es ne­gribēju ēst dulnuma lapas, bet ko tas dod? Tāpat ēdu! Absolūti dzelžaina alternatīva: vai nu tu neesi šeit un neēd, vai arī esi šeit un ēd. Ja šī civili­zācija aptvertu visu Marsu — daudzi kaķieši lolo tādu sapni —, marsieši drīzumā netīrības, slimību, nekār­tības, muļķības un tumsonības dēļ izmirtu. Protams, kaķiešu civilizācijai ir gaišās puses, tomēr tās ne­spēj pārvarēt tumsu. Man gribējās domāt: kādā jaukā dienā šī tumsa saruks īstas gaismas staros vai arī tiks iznīdēta ar indi, līdzīgu tai, ar kuru iz­nīcina mikrobus. Tomēr paši kaķcilvēki par to ne­iedomājas. Mazais Skorpions varbūt iedomājas, bet tagad uzskata, ka šaha partija paspēlēta, nevarīgi sajauc figūras un smejas par savu zaudējumu. Pā­rējie kaķieši gluži vienkārši guļ.

Mazo Skorpionu gribēju izprašņāt ir par politiku, ir izglītību, ir armiju, ir finansēm, ir saimniecību, ir par ģimeni.

— Politikā es maz ko saprotu, — viņš atzinās.

— Par to jāprasa tēvam — viņš ir speciālists. Pārē­jais man vairāk vai mazāk zināms, tomēr vislabāk tev tagad pašam pavērot, pēcāk man vari pārjautāt, īsti pārzinu tikai kultūru, jo tēvs nespēj visam izse­kot, tāpēc man iedalīja šo nozari. Ja vēlies apskatīt skolas, muzejus, biliotēkas, pasaki…

Es jutos labāk nekā pēc dulnuma sulas baudīša­nas. Uzklausot divus Skorpionus, iepazinos ar gan­drīz vai pašām svarīgākajām Kaķiešu valsts dzīves nozarēm — politiku un kultūru. Bet vai es varēju palikt šajā tīrajā istabā? Godīgi sakot, man nebija ne mazākās vēlēšanās no tās aiziet, taču nevēlējos arī būt lūdzēja lomā. Labi, nogaidīsim, kamēr saim­nieki paši izlems.

Mazais Skorpions apvaicājās, ko esmu nodomājis apskatīt vispirms. Kauns atzīties — man joprojām nemaz negribējās kustēties, tāpēc palūdzu, lai viņš pastāsta par savu dzīvi. Viņš pasmīnēja. Katru reizi viņa smīniņš likās gan jauks, gan nepatīkams: viņš, šķita, juta savu pārākumu pār citiem kaķiešiem, tikai nevēlējās neko darīt, baidīdamies sasmērēt ķe­pas! Viņš droši vien cieta no tā, ka piedzimis Ka­ķiešu valstī, iztēloja sevi par vienīgo rozi starp ērk­šķiem, bet man nepatīk vīzdegunība.

— Par manu bērnību stāstīt nav interesanti, — Mazais Skorpions iesāka, sēdēdams blakus Dulnu- mai, kura uz viņu lūkojās jūsmas pilnām acīm.

— Vecāki mani mīlēja, bet tas nav mans nopelns. Vectēvs arī mīlēja — un arī tur nav nekā dīvaina, jo visi vectētiņi dievina savus mazbērnus. — Viņš aiz­domājās, pacēla galvu, un Dulnuma viņu pavadīja ar skatienu. — Starp citu, ir viena detaļa, kuru tev būtu vērts zināt, kaut gan ne visai patīkami par to runāt: mana barotāja bija prostitūta. Mūsu ģimenē to uzskatīja par parastu lietu — tāpat kā to, ka es nedrīkstu spēlēties ar citiem bērniem. Tu prasīsi, kā­pēc prostitūta piekrita noņemties ar bērnu? Naudas dēļ. Pie mums runā, ka par naudu pat velns danco. Viņu pieņēma, jo valda uzskats — prostitūtas esot vislabākās audzinātājas zēniem, bet karavīri — mei­tenēm.

Izglītojušies dzimumu gudrībās, bērni drīzāk ap­precas, paši rada bērnus un ar to glaimo saviem senčiem.

Kaķiešu valsts zinātni man līdzās prostitūtai mā­cīja vēl pieci skolotāji, tīrie aitasgalvas. Vēlāk, kad viens no skolotājiem vairs nebija tāds stulbenis, viņš aizbēga ar manu barotāju, bet pārējos pamazām at­laida no darba. Kad biju izaudzis, tēvs mani aizsū­tīja uz ārzemēm. Viņš uzskatīja, ka cilvēks, kas spēj svešvalodā izteikt dažas frāzes, ir sasniedzis dzīves augstākās gudrības, un viņam bija vajadzīgs erudīts dēls. Ārzemēs es nodzīvoju četrus gadus, visu apskatīju, tomēr tēva cerības neattaisnoju, turklāt piesavinājos ārzemieku manieres. Par laimi, tādēļ viņš nepārstāja mani mīlēt, joprojām dod naudu, un man ir iespēja_ uzjautrināties ar Zvaigznīti, Ziediņu un Dulnumu. Ārēji esmu tēva mantinieks, viņa piln­varotais pārstāvis kultūras jautājumos, bet fak­tiski — tikai parazīts. Draņķīgās lietās es neielai­žos, bet uz labām neesmu spējīgs. Pielāgojos — man arvien vairāk patīk šis vārds, — Mazais Skorpions pasmaidīja, un Dulnuma iesmējās kopā ar viņu.

— Dulnuma ir mana draudzene, — Mazais Skorpions turpināja, paredzējis manu jautājumu, — draudzene, ar kuru es dzīvoju kā ar sievu. Tas arī ir ārzemju ieradums. Līdz sešu gadu vecumam aukle mani apmācīja visā, tāpēc divpadsmitajā dzī­ves gadā, kad es apprecējos, mani nevarēja uzskatīt par nezinīti. Mana sieva prot visu, sevišķi dzemdēt, teicama sieviete — atzīst mans tēvs. Taču man la­bāk patīk Dulnuma. Tēvam ir divpadsmit ārlaulības sievas, tāpēc viņš mani pārliecināja ņemt Dulnumu par mīļāko, kaut gan neieredz viņu. Pret mani viņš izturas labāk, jo visas manas nebūšanas izskaidro ar ārzemnieku ieradumiem, bet reizēm dusmojas arī uz mani. Lieta tā, ka mana kopdzīve ar Dulnumu atstāj lielu ietekmi uz mūsu jaunatni. Tu tak zini, ka pie mums vīriešus un sievietes saista tikai izlai­dība. Tās dēļ precas, ņem mīļākās, iet pie prostitū­tām, noslēdz brīvās savienības. Pirmajā vietā — dulnuma lapas, otrajā — izvirtība. Es taču esmu jaunatnes paraugs, tāpēc tagad visiem ir sievas un mīļākās. Taču vecie mani ienīst līdz sirds dziļu­miem, jo sievām un mīļākām dzimst bērni, tur­klāt mīļākām, ievērojot ārzemju paradumus, vajag noīrēt dzīvokļus, tērēt naudu, vajag ķildoties ar vecākiem, ja naudas aptrūkst. Vispār mēs ar Dul­numu esam lieli noziedznieki.

— Vai nevari pavisam pārtraukt sakarus ar ģi­meni? — es apjautājos.

— Ko tu runā! Naudas nav. Brīvā savienība — ārzemnieku paradums — neatceļ nacionālo ieražu prasīt naudu no vecīšiem. Ja šīs paražas nevarēs samierināt, nekāda pielāgošanās neiznāks.

— Kāpēc tad vecāki jūs neizšķir?

— Bet ko viņi var darīt? Ja jau viņi paši atzīst, ka sieviete eksistē tikai gultas dēļ un paši tur ār­laulības sievas, kā viņi var cīnīties pret brīvām lau­lībām? Ne viņi, ne mēs neko nevaram panākt. Vecie dzenas pēc mīļākām, jaunie — pēc brīvības. Ārēji notiek cīņa par principiem, bet būtībā — par pār- gulēšanu, ar ko vēlies. Visos gadījumos dzimst daudz kaķiešu, ar kuru barošanu un audzināšanu nav kam nodarboties. Tā darīja vectēvi un tēvi, arī mēs esam tādi paši. Pasaulē nav nekā pretīgāka par atbildību.

— Bet kā sievietes pašas samierinās ar tādu bū­šanu?

— Pasaki, Dulnuma! Tu taču esi sieviete, — Ma­zais Skorpions palūdza.

— Es? Es mīlu tevi, un man vairāk nav, ko sa­cīt. Ja tu gribi atgriezties pie sievas, dzemdētpratē- jas, — ej! Kad uzzināšu, ka tu mani vairs nemīli, apēdīšu četrdesmit dulnuma lapas — un visam būs beigas …