Piezīmes par kaķiešu pilsētu

32

Protams, es rīkojos pareizi! Mans vīrs ir dižciltīgs, bagāts, cienījams, ar augstiem morāles kritērijiem. Turklāt viņš ir gudrs un pieredzējis ne jau vecuma dēļ. Viņš neatzīst brīvās laulības. Darījumos — jaunā piekritējs, bet morāli grib saglabāt seno. Lau­lībām, pēc viņa uzskatiem, jānotiek pēc vecāku gri­bas un ar precinieku starpniecību. Viņš vēlējās de­monstrēt paraugu vieglprātīgajiem jaunajiem ļau­dīm, lai sabiedrību glābtu no tikumības pagrimuma. Viņš bija divdesmitā gadsimta Kunczi un Menczi [8] .

Mūsu kāzu fotogrāfijas bija ievietotas visās avīzēs, mūs dēvēja par debesu sūtņiem — tikumības glābē­jiem. Manī ierunājās sirdsapziņa, jo es vēl pavisam nesen biju pretojusies šīm laulībām un aizstāvējusi brīvo mīlestību. Labi, ka laikus esmu atjēgusies! Citādi…

33

No laimes tapu vēl skaistāka. Es jutu, ka ikviena manas miesas šūniņa izplata jaunu aromātu. Es kļuvu mazliet dūšīgāka, taču biju daudz naskāka un kustīgāka. Biju brīnumputnam līdzīga. Ne tikvien prieks par savu skaistumu pildīja mani. Es gozējos ari sava vīra slavas staros. Es tiku uzskatīta par visdižciltīgāko, visbagātāko. Mani apskauda. Lai ko es stāstītu, vienmēr atradās pateicīgi klausītāji. Tāda goddevība jaunkundzes gados pat sapņos nerādījās. Jaunkundze — tīrs avots, kundze — līdzīga kalnam, dižam, puķēm klātam, saules staru apspīdētam, visās krāsās mirdzošam. Arī es pati sev šķitu kā tāds kalns pavasara ziedos, bet vīrs bija mana saule. Saules stari apgaismoja kalna nogāzes, bet persiku ziedi manos vaigos uzsmaidīja saules stariem. Sie stari piederēja man vienai.

34

Tomēr visvairāk priecēja gods, kas nu man pie­nācās. Es kā ziediņš gozējos saulē. Bet vai ziediņš zina patiesu līksmību? Tā arī mana sirds nezināja citu prieku kā tikai slavu. Un šī laimība bija trausla laiviņa, kuru skaidrā dienā pa zilganu jūru nesa vējš. Es labprāt uzturējos ļaudīs un pati uzņēmu viesus, bet, kad paliku viena, izjutu tukšumu, tuvu skumjām, baidījos no vientulības. Manas buras vien­mēr bija gatavībā, un es gaidīju ceļavēju, lai dotos ceļā un kaut tā sevī noslāpētu neapmierinātību. Lai mani vienmēr redz jautru, lai apskauž mani! Tikai jābūt piesardzīgai — mans vīrs ir stingrs morāles sargs. Es viņu nedrīkstu sarūgtināt, aptraipīt godu, kuru viņš man dāvāja. Mans gods un stāvoklis sa­biedrībā ir tā vērti, lai tos saglabātu. Bet kāpēc mana laime brīžiem liekas nedroša un nepastāvīga kā laiks, kas ir te skaidrs, te nomācies? Taču at­pakaļceļa nav. Nožēlot ir veltīgi. Vai nebūs labāk ļauties ceļavējam un savu dzīvi nodzīvot slavas spo­žumā? Vējš mani vienmēr pavadīja, atlika tikai do­ties uz priekšu.

35

Pagātne, kā likās, pavisam pametusi mani. Es pat nevarēju nojaust, ka tas notiks tik drīz. Es it kā iegrimu saldā sapnī, bet, kad atvēru acis, visap­kārt viss man šķita nepazīstams. Bet vēlāk aizvien biežāk es domās atgriezos pagātnē — un cita aiz citas kā pērles atgriezās atmiņas. Visas tās savākusi, es izjutu negaistošu prieku. Taču es neuzdrošinājos aplikt pērļu virteni vai arī vienkārši paņemt to rokā. Vīra morāles principi mainīja arī manus uzskatus — es uz visu sāku skatīties citādi. Es gandrīz jau no­žēloju, ka agrāk biju atļāvusies brīvu dzīvesveidu. Kāpēc viņš, var teikt, viens no sabiedrības pīlāriem, izvēlējās par sievu tieši mani? Vai tad viņš nebūtu dzirdējis par manu uzvedību? Protams, bija dzirdē­jis! Arī to zināja, ka institūtā es biju «karaliene». Taču viņam bija pa prātam mūsu ģimenes stāvoklis. Bet par to es ar viņu nevarēju runāt, tālab vēl vai­rāk pārdzīvoju. No viņa es nebaidījos. Man tikai gribējās viņu saprast. Pret mani viņš izturējās ne­vainojami, taču, jāatzīstas, es viņu ne visai sapratu: viņš bija mana saule, dāvāja man savu gaismu, taču tuvumā nelaida. Ļaudīs es viņu sapratu vairāk nekā mājās. Aiz cieņas pret viņu arī pret mani visi bija goddevīgi. Bet, palikusi ar viņu divatā, es aiz­mirsu mūsu augsto stāvokli — un viņš man likās tāls un neizprotams. Man bija patīkami avīzēs ierau­dzīt viņa uzvārdu, taču, viņam iepretim sēžot, es dažkārt piemirsu viņa dižumu. Viņš bija neparasti smalkjūtīgs un laipns. Man pat šķita, ka viņš ir mans audzinātājs, aizbildnis, vienalga, kas, tikai ne mans vīrs. Tādos mirkļos ap manu sauli savilkās tumši mākoņi.