Piezīmes par kaķiešu pilsētu

26

— Slēpieties! — Mazais Skorpions mierīgi, taču norūpējies pavēlēja. — Mūsu karavīri nav drosmīgi uzbrukumā, taču atkāpjas kā trakie. Noslēpieties āt­rāk! Draugs, es tev uzticu Dulnumu.

Viņš degošām acīm vēroja rietumus, taču rokas tiecās uz meitenes pusi, gribēdamas viņu noglāstīt. Dulnuma paņēma Mazo Skorpionu aiz rokas un, visa trīcot, nočukstēja:

— Mēs mirsim reizē.

Es nezināju, ko iesākt — noslēpt Dulnumu vai pa­likt pie viņa. Mani nebaidīja nāve, taču es sapņoju dot kaut jel kādu labumu. Ja mums uzkritīs vairāki simti neprātīgu kareivju, tad nelīdzēs pat mana pistole. Saķēris draugus aiz rokām, es gribēju mes­ties uz tuvāko būdu, lai tad, kad vienība trauksies garām, notvertu kādu bēgli un uzzinātu frontes no­tikumus.

Mazais Skorpions nevēlējās slēpties. Arī Dulnuma neklausīja mani. Pa to laiku putekļu mākonis tuvo­jās zibens ātrumā.

— Tā ir muļķīgi mirt — es to nepieļaušu!

— Viss beidzies, neuztraucies par mani! — Mazais Skorpions stingri noteica. — Arī par Dulnumu ne: lai dara, ko vēlas.

Taču viņš man fiziski nespēja pretoties — es viņu sagrābu un ar spēku aizvilku. Dulnuma mums se­koja.

Mēs paslēpāmies sapostītā mājelē. Uz sienas es uzliku dažus ķieģeļus un pa šķirbu starp tiem vēroju bēgošo karaspēku.

Viņi atlidoja kā viesuļvētra, mūs apšļākdami ar pelēkām smiltīm un izbaiļu bļāvieniem. Es neviļus piemiedzu, bet tūlīt arī atvēru acis. Manā priekšā bija viss karaspēks. Kareivji skrēja bez ieročiem, skatīdamies tikai sev zem kājām. 5ī aina deva man drosmi. Līdz šim es nevarēju iedomāties karaspēku bez karoga, bez ieročiem, bez zirgiem, bez formas tēr­piem; te nu gluži pliki kaķieši, tuvu ārprātam, žēli brēcot, joņoja pa karstajām smiltīm. Tagad es neno- bītos pat no veselas mežoņu armijas, pat no visas pasaules mežoņiem ne.

Pagāja daži mirkļi — un bēgļu vairums aizbrā- zās. Droši vien šie ir Lielā Skorpiona kareivji, es nodomāju. Ja tā, tad Mazais Skorpions devās drošā nāvē, kad atteicās no viņiem paslēpties. Man atkal iegribējās noķert kādu no atpalikušajiem kareivjiem, taču viņi joza pat ātrāk par priekšējiem — laikam jau centās viņus panākt.

Es zināju, ka priekšējie, šāvienam atskanot, pat neatskatīsies, taču nebiju pārliecināts, vai spēšu trāpīt bēglim un turklāt viņu tikai viegli ievainot. Nē, tas man neder: neesmu taču armijas cilvēks, lai liktu lietā tik cietsirdīgu paņēmienu.

Karavīru kļuva aizvien mazāk. Es biju nolēmis šaut tikai ārkārtējā gadījumā; izlēcu no slēptuves. Daž­reiz dzīve ir sarežģītāka, nekā mēs to iedomājamies, bet dažreiz vienkāršāka. Ja karavīri joprojām muktu, es viņus nepanāktu. Par laimi, viens no viņiem rīko­jās citādi: ieraudzījis mani, viņš sastinga gluži kā varde ūdensčūskas priekšā. Tālākais neizraisīja ne­kādus sarežģījumus. Pusmirušu aiz noguruma un bailēm es viņu uzvēlu sev plecos, bet viņš pat neie­pīkstējās.

Mūsu slēptuvē viņš ilgi neatvēra acis, bet, tikko tās atdarīja un ieraudzīja Mazo Skorpionu, tā no­raustījās, it kā viņam būtu iegrūsts durklis vēderā. Kareivja acis iegailējās, viņš gribēja mesties virsū jaunajam saimniekam, bet mana roka uzgūla viņam uz pleca.

Mazais Skorpions, kurš nekustīgi sēdēja blakus Dulnumai, neizrādīja par gūstekni ne mazāko inte­resi, un es sapratu, ka man pašam nāksies viņu iz­taujāt. Nepanācis neko ar labu, es pabiedēju kara­vīru un noprasīju, kāpēc viņi bēg.

Karavīrs atkal sastinga, sāka kaut ko atcerēties un pēkšņi norādīja uz Mazo Skorpionu:

— Viss viņa dēļ!

Mazais Skorpions pasmīnēja.

— Viss viņa dēļ! — karavīrs nikni atkārtoja. Es zināju, ka kaķcilvēki ātri iedegas dusmās, tālab no­gaidīju viņa dusmu pierimšanu.

— Mēs negribējām karot, taču viņš mūs piekrāpa un nosūtīja uz fronti. Un turklāt vēl neļāva ņemt ienaidnieku piedāvātos nacionālos prestižus! Sarkan­striķaino gvardi un citas armijas arī viņš nosūtīja, bet tie mierīgi ņēma nacionālos prestižus un atkā­pās; vienīgi mūsu armiju sasita lupatu lupatās. Mēs esam viņa tēva kareivji, taču viņš nerūpējās par mums, viņš mūs pameta kaujas laukā, negribēja mūs atlaist mājās, kā to gatavojās darīt viņa tēvs. Ja kaut viens no mums paliks dzīvs, labu galu tu neņemsi! Citi mierīgi atkāpās, pat drusciņ palau- pīja — ne tā kā mēs! Kā mums tagad dzīvot?!

Mazais Skorpions klausījās uzmanīgi, bet izska­tījās nomākts. Mani ļoti interesēja ikviens karavīra vārds; par laimi, viņš turpināja:

— Jūs mums atņēmāt ir zemi, ir mājas, ir ģimeni! Šodien jums vajag vienu, rīt — otru! Ierēdņu kļūst arvien vairāk, bet tauta grimst nabadzībā. Jūs mūs aplaupāt, krāpjat, piespiežat iet zaldātos, lai mēs laupītu jūsu labā. Paši saņemat lauvas tiesu, bet mums atmetat drupačas, jo baidāties, ka pametīsim jūs. Kad ārzemnieki mums uzbrūk, gribēdami sa­grābt mūsu labumus, jūs sūtāt mūs nāvē. Mēs vien­kārši ejam klaušās, jo neprotam strādāt, arī mūsu tēvus jūs pārvērtāt par karavīriem. Jau no bērnības mēs nepazīstam citu likteni un citādi neprotam dzī­vot.

Viņš apklusa, lai atvilktu elpu; to izmantodams, es noprasīju:

— Ja jūs zināt, ka ierēdņi ir tik slikti, kāpēc jūs neiznīcināt viņus un paši nesākat visu pārvaldīt?

Karavīrs izbolīja acis. Es nospriedu — viņš mani nesaprot —, taču viņš tiešām domāja.

— Tu gribi sacīt, kāpēc mēs netaisām revolūcijas?

Es nebūtu domājis, ka viņš zina šo vārdu, —

biju aizmirsis, cik apvērsumu bijis Kaķiešu valstī.

— Neviens vairs netic! Revolūcijās mēs tikai zaudējam, bet viņi iegūst. Kad sadalīja zemi, visi priecājās, bet katrs saņēma tik maz, ka nevarēja iestādīt pat desmit dulnuma koku. Kas stādīja — tas badojās, kas nestādīja — tas tāpat badojās. Mūsu vadoņi neko nevarēja izdarīt. Viņi centās, īpaši jaunie, bet mēs tikpat badojāmies — tātad viņi bija muļķi. Mēs pārstājām viņiem ticēt, lai gan arī paši neko nezinājām. Mums atlika tikai kalpot tiem, kuri mums deva dulnuma lapas, bet tagad mēs ne­deram pat par kareivjiem. Nē, mums jānogalina kaut vai viens ierēdnis. Viņi taču mūs nosūtīja kau­ties ar ārzemniekiem — drošā nāvē! Ja mūs noga­linās, kā tad mēs varēsim kalpot un ēst dulnuma lapas? Ierēdņiem pieder dulnuma lapu kalni un pa­matīgi sievu bari, bet mums pat apgrauztu lapu nedod, sūta kauties ar ārzemniekiem. Tad labāk mēs kausimies ar ierēdņiem!

— Varbūt to tu uz viņu attiecini? — es norā­dīju uz Mazo Skorpionu.

— Kā tad! Viņš mūs aizsūtīja uz fronti, no ārzem­niekiem neļāva ņemt nacionālos prestižus!

— Un ko tad jūs iesāktu, ja viņu nosistu? — es jautāju.

Karavīrs klusēja.

Man nebija ne laika, ne vēlēšanās gūsteknim iz­skaidrot, ka Mazais Skorpions ir gandrīz vai vienī­gais domājošais kaķietis, ka viņu neieredzēt būtu muļķīgi. Karavīrs, kā redzams, Mazo Skorpionu uz­skatīja par ierēdni un, nevarēdams iznīcināt visu ierēdniecību, niknumu izgāza uz vienu. Es atkal pār­liecinājos, ka pat gudrs cilvēks, cenzdamies tikt galā ar politiskajām un ekonomiskajām problēmām, no­grimst šo problēmu mutulī, ja viņam trūkst pienā­cīgu zināšanu; ka daudzie apvērsumi saasina šķi- risko apziņu, bet diezin vai tautu padara gudrāku: tā apjauš gan, ka ir piekrāpta, taču, ko darīt, ne­zina. No augšas līdz apakšai — viena vienīga muļ­ķība! Tā rēgojas Kaķiešu valsts ķermenī gluži kā asiņaina brūce, un tomēr tā nav tik sāpīga, lai liktu domāt par atmodu.

Ko iesākt ar gūstekni? Ja atbrīvosim, viņš var pasaukt citus karavīrus un nogalēt Mazo Skorpionu; ja ņemsim līdzi, viņš mūs tikai traucēs. Bija jau vēls, vajadzēja rīkoties, taču Mazā Skorpiona iz­skats rādīja, ka viņš nevēlas neko, tikai nāvi, viņš pat runāt negribēja. Dulnuma kā padomdevēja ne­bija vērā ņemama. Atgriezties mājās bija bīstami, iet uz rietumiem — vēl bīstamāk, tikpat kā pašam ielīst tīklā. Vienīgā izeja, domājams, — došanās uz ārzemnieku kvartālu. Taču Mazais Skorpions puri­nāja galvu, sacīdams:

— Labāk nāve nekā kauns! Un atsvabini šo ne­laimīgo …

Es izdarīju, kā viņš vēlējās.

Pamazām satumsa, visur valdīja neparasti bais­mīgs klusums. Tālumā, laikam gan atkāpjoties, bēg kareivji, viņiem seko ārzemnieki, toties šeit spriegs klusums kā pirms vētras uz vientuļas salas. Pro­tams, es jau varētu pārvākties uz citu valsti, taču man mieru nedeva Mazā Skorpiona, tagad jau mana tuva drauga, liktenis. Arī Dulnumu negribējās pa­mest. Cik gan skumji sabrukušajā mājelē gaidīt valsts bojāeju! Tieši tad asi izjūti saikni starp jē­dzieniem «cilvēks» un «pilsonis». Es, protams, ne­domāju par sevi, bet par saviem draugiem: tikai tā es varēju iekļūt viņu dvēselēs, paņemt sev kaut daļu no viņu bēdām, jo viņus mierināt nebija no­zīmes. Valsts iznīkst pašas muļķības dēļ. Sī iznī­cība nav traģisks pretrunu atrisinājums, ne poē­tisks taisnīguma iemiesojums, bet vēsturisks fakts, kuru nepadarīsi labvēlīgāku ne ar kādiem izjustiem vārdiem. Es nevis lasīju grāmatu, bet gan dzirdēju nāves soļus! Mani draugi, protams, tos dzirdēja vēl skaidrāk nekā es. Viņi to nolādēja vai nodevās atmiņām. Viņiem nebija nākotnes, bet viņu tagadne iemiesoja sevī visu cilvēces kaunu.

Debesīs, kas joprojām bija tumšas, spīdēja zvaig­znes. Visapkārt vēl aizvien valdīja klusums, tomēr manu draugu acis bija vaļā. Viņi zināja, ka arī es neguļu, taču nevienam negribējās runāt: draudo­šais likteņa pirksts bija sasaistījis mūsu mēles. Pa­saulē izdzisa vēl viena kultūra, kura nekad vairs neatdzīvosies. Tās pēdējais brēciens bija aizkavē­jusies brīvības dziesma. Sīs kultūras dvēsele var nokļūt tikai ellē, jo pati tās pastāvēšana bijusi melns traips cilvēces vēsturē.