Piezīmes par kaķiešu pilsētu

MĒNESS SIRPIS

1

… Un es atkal ieraudzīju mēness sirpi — zel­tainu un aukstu. Cik gan reižu es to esmu redzējusi tieši tādu, cik reižu … Un tas vienmēr mani izraisa visdažādākās izjūtas, uzbur visdažādākos tēlus. Kad es to vēroju, man liekas, tas karājas virs zilgiem mākoņiem. Un tas vienmēr modina atmiņas — tā no vakara vējiņa dvesmas raisās snaudošie ziedu pumpuri.

2

Kad es pirmoreiz pamanīju mēness sirpi, tas tik tiešām bija auksts. Manu dvēseli toreiz nospieda smagums, caur asarām es redzēju smalkus, zeltainus starus. Toreiz man bija tikai septiņi gadi, biju ģēr­busies sarkanā vatētā jaciņā un māmiņas darinātā zilā cepurītē ar maziem ziediņiem — tos es atceros. Atspiedusies pret durvju stenderi, es vēroju mēness sirpi. Maza istabiņa — tabakas un zāļu smaka, mā­tes asaras, tētuka slimība. Uz sliekšņa biju viena pati un lūkojos mēness sirpī; neviens nepasauca mani, neviens man nepagatavoja vakariņas. Es sa­pratu — mājās ienākušas bēdas: visi runāja, ka tē­tuka slimība … Un es vēl asāk izjutu savas skum­jas, aukstumu un badu, savu vientulību. Tā es stā­vēju, līdz mēness paslēpās. Es paliku gluži viena un atkal apraudājos, taču manus šņukstus noslā­pēja mātes raudas: tētuks bija beidzis elpot, viņa seju pārklāja ar balta auduma gabalu. Man gribējās noraut šo balto pārklāju un vēlreiz ieraudzīt tētuku, taču es neuzdrošinājos. Istabā nebija brīvas vie­tas — gandrīz visu to aizņēma tētuks. Māmiņa uz­ģērba baltu kleitu [4] , man virs sarkanās vatētās ja­ciņas uzvilka baltu halātiņu ar neapvīlētām apro­cēm — tas labi saglabājies manā atmiņā, jo man visu laiku nācās vilkt diegus no neapvīlēto aproču malām. Visi rosījās, trokšņoja, skaļi raudāja, taču šī rosība droši vien bija pārmērīga. Darīšanu ne­bija Fik daudz: vajadzēja tikai ielikt tētuku no čet­riem plāniem dēļiem sanaglotā zārkā. Pēc tam pieci vai seši cilvēki viņu aiznesa. Mēs ar māmiņu gājām aiz zārka un raudājām. Sai koka kastē uz visiem lai­kiem aiznesa tētuku, un es nereti nožēloju, ka neat­vēru zārku un nepaskatījos uz tēvu. Taču zārks ir dziļi zemē; kaut gan es labi atceros vietu aiz pil­sētas sienas, kur viņš aprakts, kapu tikpat grūti atrast kā zemē nokritušu lietus lāsi.

3

Mēs ar māmuļu vēl valkājām sēru drēbes, kad es atkal ieraudzīju mēness sirpi. Bija auksta diena, māmiņa gāja uz kapiem pie tētuka un mani paņēma

līdzi. Viņai rokā bija plāna papīru paciņa*. Todien māmiņa pret mani bija ļoti maiga. Kad es vairs ne­varēju paiet, viņa nesa mani uz rokām, bet pie pilsētas vārtiem man nopirka ceptus kastaņus. Viss bija auksts, tikai kastaņi karsti; tos bija žēl apēst, jo es ar tiem sildīju rokas. Es neatceros, cik ilgi mēs gājām, taču man likās, ka ļoti ilgi. Kad glabā­jām tēvu, ceļš nelikās tik garš — iespējams, tāpēc, ka toreiz bija vairāk cilvēku, bet tagad mēs gājām tikai divatā ar māmiņu. Viņa klusēja, arī man ne­gribējās runāt, visapkārt klusums; tādi dzelteni ceļi vienmēr ir klusi un bezgalīgi.

Dienas bija īsas. Es atceros kapu — pavisam mazu zemes pauguriņu — un tālumā dzeltenus pakalnus, aiz kuriem nozuda saule. Māmiņa nosēdināja mani pie kapa un it kā pilnīgi aizmirsa: apķērusi ko­piņu, viņa raudāja. Es sēdēju un spēlējos ar kasta­ņiem. Māmiņa, kādu brīdi paraudājusi, aizdedzināja papīrus; dažas pelnu pārslas pacēlās gaisā un pēc tam riņķodamas nolaidās zemē; pūta lēns, taču ļoti auksts vējš. Māmiņa atkal ieraudājās. Es arī atce­rējos tētuku; raudāt par viņu negribējās, un tomēr es ieraudājos — kļuva žēl mātes. Es paraustīju viņu aiz rokas: «Neraudi, mā, neraudi!» Viņa sāka raudāt vēl stiprāk un cieši mani piekļāva sev klāt. Saule norietēja, visā apkārtnē nebija neviena, tikai mēs divas. Māmiņa tā kā nobijās; asaras rīdama, viņa paņēma mani pie rokas, un mēs gājām prom. Pēc dažām minūtēm viņa paskatījās atpakaļ; es arī at­skatījos — tētiņa kapu vairs nevarēja sazīmēt; šajā pusē līdz kalna pakājei — kapi vien, mazi, mazi pauguriņi. Māmiņa nopūtās. Mēs gājām brīžam ātri, brīžam lēnām; vēl nenonākusi līdz pilsētas

vārtiem, es ieraudzīju mēness sirpi. Bija tumšs, kluss, un tikai mēness izstaroja aukstu gaismu. Es biju nogurusi, un māmiņa mani paņēma uz rokām. Es neatceros, kā mēs nokļuvām līdz pilsētai, atceros tikai mēness sirpi mākoņainajās debesīs.