Piezīmes par kaķiešu pilsētu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Lao Še (12) #29

12

Mūsu stāvoklis kļuva aizvien sliktāks — tas negaidīja, kamēr kaut ko izdomāšu. Māmiņa jautāja: «Nu, kā?» — un piemetināja: ja es tik tiešām mīlot viņu, tad man esot jāpalīdz, citādi viņa vairs nespēšot par mani rūpēties. Tas vairs nebija māmiņas garā, taču viņa runāja tieši tā. Viņa gluži skaidri pateica: «Es ātri novecoju, paies vēl pāris gadu — un vīrieši man vairs nepievērsīs uzmanību!» Tik tiešām — pēdējā laikā viņa stiprāk pūderējās, taču tāpat bija redzamas krunkas. Un viņa nolēma kļūt par viena vīrieša verdzeni — daudziem viņa vairs nederēja. Māmiņa uzskatīja: kamēr vēl nav pavisam novītusi, jāpasteidzas. Tajā laikā viņa patika kādam raušu tirgotājam. Es jau biju pieaugusi, un man bija neērti iet aiz māmiņas nestuvēm kā kādreiz bērnībā. Man vajadzēja sākt patstāvīgu dzīvi. Ja es būtu izlēmusi «palīdzēt» māmiņai, tad viņa varētu to nedarīt — naudu nopelnītu es. Es ļoti vēlējos palīdzēt, taču tāds peļņas veids man iedvesa bailes. Ko es zināju? Vai es varēju iegūt naudu, tāpat kā to ieguva cerības zaudējusi sieviete?! Māmiņai ir cieta sirds, taču nauda ir vēl cietsirdīgāka. Viņa mani nespieda iet šo ceļu, viņa ļāva man pašai izlemt — palīdzēt viņai vai iet katrai uz savu pusi. Māmiņa vairs neraudāja — viņa jau sen bija izraudājusi visas asaras. Ko man darīt?

13

Es visu izstāstīju direktorei. Tā bija tukla sieviete krietni pāri četrdesmit gadiem, aprobežota, bet ar labu sirdi. Man nebija citas izejas, jo kam gan es varēju stāstīt par māmiņu… Līdz tam es nekad nebiju vaļsirdīgi izrunājusies ar direktori. Katrs vārds kā kvēloša ogle dedzināja manas lūpas, es stostījos un tikai ar grūtībām izspiedu vārdus. Viņa gribēja man palīdzēt. Man naudu dot viņa nevarēja, bet apsolīja pabarot divas reizes dienā un atļāva dzīvot kopā ar skolas apkopēju. Viņa apsolīja, ka ar laiku, kad iemācīšoties labi rakstīt, varēšot palīdzēt sekretāram dokumentu pārrakstīšanā. Tagad galvenais bija izlemts. Man bija ēdiens un mītne. Es varēju māmiņu izpestīt no rūpēm. Sajā reizē nebija pat nestuvju — māmiņa nolīga rikšu un pazuda tumsā. Gultu viņa atstāja man. Šķiroties māmiņa valdīja asaras, taču varēja redzēt, ka viņas sirds asiņo. Viņa zināja, ka es, viņas miesīga meita, nevaru viņu apciemot. Bet es? Es nevaldāmi šņukstēju, un asaras straumēm plūda pār manu seju. Es biju viņas meita, draudzene, mierinātāja. Taču es nespēju viņai palīdzēt, es nespēju nostāties uz tāda ceļa. Pēc tam es nereti domāju: mēs ar māmiņu kā bezpajumtes suņi šaudījāmies, ēdamo meklēdamas. Tālab bija jāpārdod sevi, it kā mums nekā cita nebūtu ka tikai kuņģi. Naids pret māti izzuda — es sapratu visu. Nav vainīga māmiņa, nav vainīgi mūsu kuņģi — mums vajadzēja ēst, lai dzīvotu. Bet tagad šķiršanās no mātes man lika visu aizmirst. Sajā reizē nebija mēness sirpja, visapkārt valdīja tumsa, nebija pat jāņtārpiņu. Māmiņa nozuda tumsā kā rēgs. Ja viņa nomirtu, es nevarētu viņu apbedīt līdzās tēvam. Nezināšu pat, kur būs viņas kaps. Man bija viens vienīgs draugs — māte. Bet tagad esmu palikusi viena plašajā pasaulē.