Piezīmes par kaķiešu pilsētu

2

Kad es pirmoreiz pamanīju mēness sirpi, tas tik tiešām bija auksts. Manu dvēseli toreiz nospieda smagums, caur asarām es redzēju smalkus, zeltainus starus. Toreiz man bija tikai septiņi gadi, biju ģēr­busies sarkanā vatētā jaciņā un māmiņas darinātā zilā cepurītē ar maziem ziediņiem — tos es atceros. Atspiedusies pret durvju stenderi, es vēroju mēness sirpi. Maza istabiņa — tabakas un zāļu smaka, mā­tes asaras, tētuka slimība. Uz sliekšņa biju viena pati un lūkojos mēness sirpī; neviens nepasauca mani, neviens man nepagatavoja vakariņas. Es sa­pratu — mājās ienākušas bēdas: visi runāja, ka tē­tuka slimība … Un es vēl asāk izjutu savas skum­jas, aukstumu un badu, savu vientulību. Tā es stā­vēju, līdz mēness paslēpās. Es paliku gluži viena un atkal apraudājos, taču manus šņukstus noslā­pēja mātes raudas: tētuks bija beidzis elpot, viņa seju pārklāja ar balta auduma gabalu. Man gribējās noraut šo balto pārklāju un vēlreiz ieraudzīt tētuku, taču es neuzdrošinājos. Istabā nebija brīvas vie­tas — gandrīz visu to aizņēma tētuks. Māmiņa uz­ģērba baltu kleitu [4] , man virs sarkanās vatētās ja­ciņas uzvilka baltu halātiņu ar neapvīlētām apro­cēm — tas labi saglabājies manā atmiņā, jo man visu laiku nācās vilkt diegus no neapvīlēto aproču malām. Visi rosījās, trokšņoja, skaļi raudāja, taču šī rosība droši vien bija pārmērīga. Darīšanu ne­bija Fik daudz: vajadzēja tikai ielikt tētuku no čet­riem plāniem dēļiem sanaglotā zārkā. Pēc tam pieci vai seši cilvēki viņu aiznesa. Mēs ar māmiņu gājām aiz zārka un raudājām. Sai koka kastē uz visiem lai­kiem aiznesa tētuku, un es nereti nožēloju, ka neat­vēru zārku un nepaskatījos uz tēvu. Taču zārks ir dziļi zemē; kaut gan es labi atceros vietu aiz pil­sētas sienas, kur viņš aprakts, kapu tikpat grūti atrast kā zemē nokritušu lietus lāsi.