Piezīmes par kaķiešu pilsētu

23

Es sen zinu, ka man nav izredžu; mākonis var aiz­segt mēness sirpi — arī mana nākotne slēpta tumsā. Pavasari ātri nomainīja vasara, un es pamodos no pavasara sapņiem. Reiz ap pusdienlaiku pie manis atnāca jauna sieviete. Viņa bija ļoti skaista, taču tas bija trausls skaistums, porcelāna lelles skais­tums. Ienākusi istabā, viņa izplūda asarās. Es visu sapratu bez iztaujāšanas. Kā šķita, viņa nevēlējās celt skandālu, arī man tas nebija prātā. Viņa iztu­rējās pieklājīgi. Raudot viņa mani paņēma aiz ro­kas. «Viņš krāpa mūs abas!» viņa sacīja. Es do­māju, ka arī viņa ir mīļākā. Nē, viņa bija tā sieva. Viņa neplosījās, tikai atkārtoja: «Atstājiet viņu!» Es nezināju, ko darīt, man bija žēl šīs sievietes. Es apsolīju. Viņa pasmaidīja. Lūkojoties sievietē, es sapratu: viņa nevēlas nekur iedziļināties, neko ne­grib saprast, viņai tikai vajag atdabūt vīru.