Piezīmes par kaķiešu pilsētu

39

Man šķita, ka tas nemaz nav tik grūti. Un es ne­kļūdījos. Es drīz atradu to, ko meklēju. Tas bija skaists, visumā krietns cilvēks, vīrišķīgi parobusts, vārdu sakot, visai bīstams vīrietis. Tieši tāds, kāds man vajadzīgs. Viņš tūlīt pieprasīja visu. Kaislību uzliesmojumā viņš grasījās mani saplosīt. Es sa­ņēmu visu, kā man trūka, un man atkal gribējās ar viņu sastapties. Viņš mani iemācīja pa īstam izrau­dāties un no sirds izsmieties. Viņš bija mežonīgs kā tīģeris, ar viņu es nepazinu mierīgus brīžus. Viņam patika, kad es, visa trīcot, biju gatava sadegt kar­stās liesmās. Bet, kad es atjēdzos, tīksmei tūlīt pie- jaucās klāt rūgtums. Viņš spēja mani atgrūst, tad atkal apmīļot. No mīlas reiba galva. Es biju kā pus- nesamaņā — uz dzīvības un nāves robežas. Dzīvoju kā sapnī, visa pasaule šķita piebērta sarkanām pu­ķēm. Beidzot es sapratu, kas ir mīlestība — jutek­liska, skarba, stipra, pašaizliedzīga.

40

Mīlestība man deva drosmi, un es sāku krāpt vīru. Es zināju, ka viņam ir vērīga acs, taču nebaidījos un ar īstu eleganci pratu aizslīdēt viņam gar degunu uz satikšanos. Joprojām biju viņam pateicīga par to, ka viņš man deva stāvokli sabiedrībā, taču nespēju atteikties no visa pārējā. Bet, ja es sastrīdētos ar viņu, — lai tad notiek kas notikdams! Es biju zau­dējusi galvu no prieka. Bet viņš klusēja. Savādi! Viņš, liekas, lika man noprast, ka manu uzvedību atzīst par labu, it kā gribēja sacīt: «Tu rīkojies pa­reizi!» Neticami! Viņš taču ir tikumības sargs. Vīra godīgums drusciņ apvaldīja manu kvēli. Nav inte­resanti bez strīdiem un skandāliem! Taču drīz viss noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā, protams, ne jau bez mana labvēlīgā mīļākā ziņas. Un es sa­pratu — vīram bija tikumība, taču viņam trūka vēl augstāka stāvokļa sabiedrībā, tāpat kā man bija stāvoklis sabiedrībā, taču trūka mīlestības. Es ie­guvu to, pēc kā alku, viņš tāpat — tālab arī klusēja. Mana kvēle atsala. Tas neietilpa manos plānos. Neko tamlīdzīgu es nevarēju pat paredzēt. Viņš, morālists, izrādās, neko nav zaudējis, izraudzīdams par sievu bijušo «karalieni». Viņam bija savi aprēķini. Cik zemu esmu kritusi! Izrādījās, ka esmu spēļlietiņa viņa rokās, un tagad man netikt vaļā no šausmām. Man gribējās gaisīgu flirtu, bet nācās izdabāt di­viem vīriešiem. Man būtu vajadzējis tikai pamāt — un butu milzums pielūdzēju. Taču es neesmu izvir- tusi sieviete un nevaru būt rotaļlietiņa. Vīrietim jā­uztur sieva, jāsagādā viņai prieks,'taču izmantot sievu savtīgos nolūkos ir vienkārši nepieklājīgi, ne­cienīgi!

41

Es nezināju, kā man rīkoties. Ierunāties par to vīram? Bet viņš var sacīt: «Par visu to labumu, ko saņem no manis, tu taču varētu gan palīdzēt.» Vai arī sadusmosies un skarbi uzkliegs: «Nevajadzēja ar mani precēties!» Ne man viņu aizrunāt. Pamest mī­ļāko? Tas nav manos spēkos! Es mīlu viņu. Un negribu zaudēt prieku tāpēc vien, ka vīrs mani aiz­vainojis. Turklāt ja es kļūtu vēsāka pret iemīļoto, viņš pieprasītu atlīdzību par vīram parādīto lab­vēlību. Esmu jau pierimusi, man tikai atliek aizvērt acis un slīdēt tālāk. Labi gan, ka mans stāvoklis sabiedrībā vēl nav sašķobījies. Esmu izjutusi tās baudas, pēc kurām biju tiekusies. Tikai uz vīru nik­nojos: cik ļoti gan viņš mani nievāja, ja reiz spēja pasniegt kā dāvanu citam! Kā viņu sodīt? Pārdomā­jusi tomēr sapratu, ka notikušais man dod vēl lie­lāku brīvību. Ja jau viņš mani izmantoja savos no­lūkos, bet es nepretojos, tad nākotnē es varu būt noteicēja par savu rīcību. Viņam nav tiesību mani saistīt. Tas būtu netaisnīgi. Es nezināju, kā viņu sodīt, un arī netaisījos to darīt. Būšu neatkarīga — un viss. Kas zina, varbūt man līdzās viņš celsies arvien augstāk? Es priecājos. Galu galā tā ir izeja! Un virs manis atkal iemirdzējās starojoša saule.

Vīģeskoku biju redzējusi tikai gleznā. Un uzreiz nospriedu: ja jau tas tiešām ir tāds, esmu tam lī­dzīga. No katra zara var izaugt kociņš, kurš nezaudē saikni ar veco sakni. Es biju precēta sieva, taču bez­gala kuplināju, tā teikt, galveno un rezerves paziņu pulku. Es visur izlaidu saknes, it kā pārvērzdamās mīlestības kokā. Reizēm vīru uzaicināja nolasīt lek­ciju par tikumību — es sēdēju līdzās. Viņš noņēmās ar morāli, bet es apcerēju savus plānus. Tas man šķita visai jocīgi. Sabiedrībā zināja par manām gai­tām, bet vīru joprojām uzskatīja par morāles sargā­tāju. Pret viņu izturējās ar cieņu, pret mani — ar skaudību. Nekas, ja vien būs stāvoklis un nauda — viss tiks piedots. Sajā pasaulē nav zināms, kas ir labs, kas — ļauns. To es biju teicami iegaumējusi.