Es visu izstāstīju direktorei. Tā bija tukla sieviete krietni pāri četrdesmit gadiem, aprobežota, bet ar labu sirdi. Man nebija citas izejas, jo kam gan es varēju stāstīt par māmiņu… Līdz tam es nekad nebiju vaļsirdīgi izrunājusies ar direktori. Katrs vārds kā kvēloša ogle dedzināja manas lūpas, es stostījos un tikai ar grūtībām izspiedu vārdus. Viņa gribēja man palīdzēt. Man naudu dot viņa nevarēja, bet apsolīja pabarot divas reizes dienā un atļāva dzīvot kopā ar skolas apkopēju. Viņa apsolīja, ka ar laiku, kad iemācīšoties labi rakstīt, varēšot palīdzēt sekretāram dokumentu pārrakstīšanā. Tagad galvenais bija izlemts. Man bija ēdiens un mītne. Es varēju māmiņu izpestīt no rūpēm. Sajā reizē nebija pat nestuvju — māmiņa nolīga rikšu un pazuda tumsā. Gultu viņa atstāja man. Šķiroties māmiņa valdīja asaras, taču varēja redzēt, ka viņas sirds asiņo. Viņa zināja, ka es, viņas miesīga meita, nevaru viņu apciemot. Bet es? Es nevaldāmi šņukstēju, un asaras straumēm plūda pār manu seju. Es biju viņas meita, draudzene, mierinātāja. Taču es nespēju viņai palīdzēt, es nespēju nostāties uz tāda ceļa. Pēc tam es nereti domāju: mēs ar māmiņu kā bezpajumtes suņi šaudījāmies, ēdamo meklēdamas. Tālab bija jāpārdod sevi, it kā mums nekā cita nebūtu ka tikai kuņģi. Naids pret māti izzuda — es sapratu visu. Nav vainīga māmiņa, nav vainīgi mūsu kuņģi — mums vajadzēja ēst, lai dzīvotu. Bet tagad šķiršanās no mātes man lika visu aizmirst. Sajā reizē nebija mēness sirpja, visapkārt valdīja tumsa, nebija pat jāņtārpiņu. Māmiņa nozuda tumsā kā rēgs. Ja viņa nomirtu, es nevarētu viņu apbedīt līdzās tēvam. Nezināšu pat, kur būs viņas kaps. Man bija viens vienīgs draugs — māte. Bet tagad esmu palikusi viena plašajā pasaulē.