Piezīmes par kaķiešu pilsētu

5

Tātad jau pamatskolā es apzinājos savu vērtību. Es biju stūrgalvīga, skaista, pratu runāt. Visi ap­jūsmoja mani, manu gudrību, spējas un pat mazliet uzrauto degunteli. Man glaimoja, ka tiku uzskatīta par gudru un izcilu. Uzrautais deguntelis nepavisam nemazināja manu skaistumu. Es pat lepojos ar to, vērīgi sevi aplūkodama spogulī. Deguntelis man šķita apburošs. Tas it kā no augstumiem nolūkojās uz pasauli, meta izaicinājumu visam un visiem. Vis­skarbākie vārdi, šķiet, vispirms izspurdza no mana degunte]a un tikai pēc tam — no lūpām, kuras tajā mirklī atgādināja vakara puķes, lepnas savā daiļumā.

Nodarbības skolā mani ne visai interesēja, lika pat garlaikoties. Un skolā jau arī mūs neturēja stingrībā. Es un visas manas draudzenes nācām no bagātnie­kiem. Mēs tik tikko spējām tikt līdzi modei. Kur nu vēl atrast laiku mācībām! Bet skolotāji bija trūcīgi, kā jau kalpi. Mēs viņus ne par ko neuzskatījām. Viņi zināja savu vietu un nemaisījās mūsu darīšanās. Tālab necieta mūsu reputācija un mēs pret skolotā­jiem neizjūtām ne mīlestību, ne naidu. Droši vien neviens tik labi nepārzināja dziesmas, dejas, teātru izrādes kā mēs. Visos sarīkojumos mēs ieguvām pir­mās vietas. Arī mūsu rokdarbi bija vislabākie — mēs pirkām materiālus, kurus citas nevarēja atļauties. Vispār skola mums nereti atnesa slavu.

6

Un tomēr mani skolas gadi neiztika bez mākoņiem. Daudz spēka un enerģijas prasīja strīdi ar draudze­nēm, kaut gan vairumā gadījumu es paliku uzvarē­tāja. Visbiežāk mēs strīdējāmies par tērpiem, frizūrām un citiem sīkumiem. Tas radīja grupējumus. Man kā vadonei visu vajadzēja rūpīgi apdomāt. Pati daba man bija uzticējusi leļļu vadītājas lomu. Toreiz ma­nas draudzenes atgādināja marionetes, kas stulbi pakļaujas. Man nācās domāt viņu vietā.

7

Gadu pirms pamatskolas beigšanas mēs jau jutā­mies kā pieaugušas. Mēs ļoti iemīlējām skolu — ne jau tālab, ka būtu pamodusies interese mācīties. Mums patika skolas dotā brīvība. Sadalījušās gru­pās, mēs nekautrīgi tīksminājāmies par mums ne­pazīstamām lietām, ko nebūtu varējušas darīt mājās.

Ar mazajiem mēs vairs nenoņēmāmies. Sevi uzskatī­jām par viszinošām, romānu varoņu cienīgām per­sonām. īstenībā mēs neko nezinājām, bet galve­nais — negribējām zināt. Jūsmodamas par varoņiem un romānu notikumiem, mēs dalījāmies iespaidos, šajā ilūziju pasaulē ievedot vēl nepieredzējušās. Mēs pieminējām cildenas, drosmīgas jaunavas, tiklas sie­vietes un sievietes, kas atgriezušās uz godīga ce|a. Mūsu iemīļotākās varones bija jaunavas ar asu prātu un dedzīgu sirdi, tādas kā Liņ-Daijui*. Arī mums gribējās būt asprātīgām, dzēlīgām, gribējās, lai mūs mīlētu. Skola bija mūsu Lielās apceres dārzs [6] . Mēs gājām arī uz kino, taču tur viss bija daudz skarbāks, nekā mums šķita sapņos. Mēs bieži sačukstējāmies par mājās redzēto — par vīriešu un sieviešu attie­cībām. Taču tās nelikās sevišķi romantiskas un no­darbināja mūsu prātus tikai mirkli. Mīļāko liktenis mūs nevaldzināja. Mēs sapņojām par īstu mīlestību ar tās ideāliem un cēlām jūtām, kaut gan par to mums nebija nekādas sajēgas. Mūsu domas bija tīras un tajā pašā laikā grēcīgas, tās arī mūs mudināja uz intīmām sarunām. Bet reizē ar to mums tā kāro­jās saglabāt bērnišķīgo nevainību un krietnumu! Piecpadsmit gadu vecumā mēs bijām līdzīgas svai­gām puķēm.