Piezīmes par kaķiešu pilsētu

28

Pastāvīgi mani apdraudošā melnā ēna pietuvo­jās vēl par soli. Kad no tās slēpies, izrādās — tā tev ir vēl tuvāk. Es nenožēloju, ka aizgāju no darba, taču mani baidīja šī melnā ēna. Es varēju sevi pār­dot kādam vienam vīrietim. Pēc tā gadījuma es ļoti labi sapratu vīrieša un sievietes savstarpējās attiecī­bas. Tiklīdz sieviete kaut mazliet atmaigst, vīrietis to jūt un panāk savu. Viņu interesē tikai miesa, un, kamēr viņam tā vajadzīga, tev ir ēdiens un apģērbs; pēc tam viņš, iespējams, sāks tevi sist un lamāt vai arī pārstās maksāt. Tā sieviete pārdod sevi; reizēm tas ir tīkami — kā man toreiz. Izpriecas straujumā tu runā maigus vārdus, taču šis brīdis paiet — un tu jūti sāpes un pazemojumu. Atdodoties vienam vī­rietim, vēl spēj izteikt mīļus vārdus; kad pārdodies visiem, esi zaudējusi pat to. Māmiņa man neteica šādus vārdus. Var baidīties vairāk vai mazāk; es nevaru paklausīt «pirmā numura» padomam — viens vīrietis man iedveš mazākas bailes. Jā, un vispār arī tajā pirmajā reizē es nedomāju pārdoties. Man vī­rietis nebija vajadzīgs, man vēl nebija divdesmit gadu. Sākumā es domāju, ka ar viņu būs intere­santi; kas to varēja zināt, ka tad, kad mēs palik­sim vieni, viņš pieprasīs tieši to, no kā es baidījos? Jā, toreiz es tīri vai atdevos pavasara vējam, bet viņš to izmantoja un pēc tam izmantoja manu ne­ziņu. Viņa medainās runas ieaijāja sapņos; sevi at­guvusi, es izjutu tukšumu: tas bija tikai sapnis, man palika ēdiens un dažas kleitas. Es vairs netai­sījos tā pelnīt iztiku, taču ēdiens — tā ir īstenība, ēdienu vajag nopelnīt. Bet, lai iegūtu naudu, sievie­tei jāsamierinās ar to, ka viņa ir sieviete un tirgo­jas ar sevi!

Vairāk nekā mēnesi es nevarēju atrast darbu.