Piezīmes par kaķiešu pilsētu

29

Es satiku dažas skolasbiedrenes: viena daļa mā­cījās koledžās, citas sēdēja mājās un neko nedarīja. Taču es viņas neapskaudu un jau ar pirmajiem vār­diem jutos pārāka. Skolā es biju dumjāka par vi­ņām, tagad viņas atklāja savu dumjību. Viņas vēl dzīvoja kā sapņos. Visas viņas izrādīja savu bagā­tību kā preces pārdotavā. Viņu acis ložņāja ap jau­niem vīriešiem tā, it kā viņi sacerētu mīlas dzeju. Man bija jāsmejas. Starp citu, man vajadzēja viņām pie­dot: viņas bija paēdušas, bet paēdušie tikai par mīlestību vien domā. Vīrieši un sievietes auž tīklus un ķer viens otru: kuriem vairāk naudas, tiem lie­lāki tīkli, tajos uzreiz iekļūst vairāki upuri, bet pēc tam viņi no tiem nesteidzoties izvēlas vienu. Man nebija naudas, nebija pat mājvietas. Man vajadzēja ķert bez tīkliem vai arī pašai kļūt par upuri; es sa­pratu vairāk nekā manas skolasbiedrenes, man bija lielāka pieredze.