Piezīmes par kaķiešu pilsētu

34

Es pamanīju uz ķermeņa slimības pazīmes. Tas mani grūda izmisumā, man šķita, ka nav vērts dzī­vot. Es neko nedarīju; izgājusi uz ielas, bezmērķīgi klaiņoju apkārt. Man gribējās apciemot māti; viņa varbūt nomierinātu mani, es spriedu kā cilvēks, ku­ram drīz lemts mirt. Es apstaigāju to šķērsieliņu, cerēdama atkal ieraudzīt māmiņu, es atcerējos viņu pie durvīm pūšam plēšas. Bodīte bija slēgta. Neviens nezināja, uz kurieni viņi pārbraukuši. Tas man deva spēkus neatlaidībai: lai notiek kas notikdams, man jāuzmeklē māmiņa! Izmisīgā neatlaidībā es vairā­kas dienas staigāju pa pilsētas ielām, bet viss bija veltīgi. Piezagās doma — viņa mirusi vai kopā ar bodītes īpašnieku pārcēlusies uz citu vietu, varbūt tūkstoš li no šejienes. To iedomājoties, es apraudā- jos. Uzģērbusi kleitu un noberzējusi pomādi, atgūlos gultā un sāku gaidīt nāvi. Es ticēju, ka tā es varēšu nomirt ātrāk. Taču nāve nenāca. Pie durvīm atska­nēja klauvējiens — kādam biju ievajadzējusies. Labi gan, tu dabūsi mani, tu arī aplipsi. Es nejutos vai­nīga ļaužu priekšā, jo tās jau nebija manas kļūdas, kuru dēļ viss tā iegrozījās. Es atkal kļuvu jautrāka, smēķēju, dzēru vīnu un sāku izskatīties pēc trīsdes­mit četrdesmit gadus vecas sievietes. Zem acīm parādījās zili riņķi, delnas dega, es vairs nevaldīju pār sevi: dzīvot var tikai tad, ja ir nauda; vispirms jābūt paēdušam, bet pēc tam var spriedelēt par ci­tām lietām. Es ēdu labi — kurš gan atteiksies no bagātīgas maltītes! Man vajadzīgs labs ēdiens, dār­gas drēbes — vismaz ar to es cik necik skaistināšu savu dzīvi.