35

Kādā rītā ap pulksten vienpadsmitiem, kad es garos rītasvārkos sēdēju istabā, pagalmiņā izdzirdu soļus. Kaut gan cēlos pulksten desmitos, reizēm tikai ap divpadsmitiem uzģērbu kleitu — pēdējā laikā es biju kļuvusi ļoti slinka un varēju stundām sēdēt rltasvārkos. Es ne par ko nedomāju, ne par ko nesapņoju, vienkārši sēdēju vientulībā kā tāda aitasgalva. Lēni, viegli soļi tuvojās manām dur­vīm. Drīz vien es ieraudzīju acis — tās lūkojās pa durvju caurumu. Tās parādījās un pazuda; man bija slinkums pakustēties, es paliku sēžam. Acis atkal parādījās. Es neizturēju, klusiņām atvēru durvis — māmiņa!

Загрузка...