Piezīmes par kaķiešu pilsētu

9

Man tas bija zelta laiks. Mēs vairs nebijām tik naivas un drosmes ziņā pārspējām pat vecāko klašu audzēknes. Mūsu klātbūtnē mazuļi neuzdrošinājās pat iepīkstēties. Pārmantojušas no vecāko klašu skol­niecēm ne vienu vien nelāgu paradumu, mēs tomēr nebaidījāmies no skolotājiem, kā tas parasti notiek ar jauniņajām, un daudz ko uzdrošinājāmies. Vecāko klašu skolnieces nebija tik pārsteidzīgas kā mēs. Mēs darījām visu, kas ienāca prātā, bijām nekaunīgas, ķildīgas, neciešamas, no rīta līdz vakaram klačojā- mies, izaicinoši smējāmies un lējām viltus asaras. Apkārtējiem par neapmierinātību es bieži zaudēju pašsavaldīšanos. Pat to, kas man patika, darīju pa roku galam, bet, ja darbs mani neinteresēja, igno­rēju to, nevienam neko nepaskaidrodama. Ar gadiem es kļuvu vēl untumaināka un nekautrīgāka, droši atsaucos uz zēnu aplidošanu. Katrai no mums bija savs pielūdzējs, taču viņu parādītā uzmanība jau nieks vien bija: pielūdzēji tikai satrauca mūsu sirdis, deva vielu pārrunām, modināja mūsos interesi par mīlestības filmām. Kad mūsu mājās parādījās vī­rietis — radinieks vai kāds no draugiem —, labākajā gadījumā es viņam parādīju mēli vai paraustīju pie­cus, nesakot ne vārda. Vai te varēja runāt par kaut ko nopietnu? Es zināju, ka uzvedos necienīgi, nepie­klājīgi, taču neko nespēju darīt. Cilvēks uzreiz ne­kļūst nobriedis — to es sapratu pēcāk. Un tomēr tas bija laimīgs laiks. Bezrūpīgi pagāja dienas. Es dzī­voju kā koks tropu joslā, kur cauru gadu ir pava­saris.