Vecākajās klasēs es kļuvu drusciņ nopietnāka. Kā redzams, man izveidojās raksturs, lai arī ne tik stingrs, kā es vēlējos, bet vismaz vairs nebiju vieglprātīga. Kļuvu arī nosvērtāka. Varbūt tas notika tuvinieku ietekmē, turklāt es taču biju jau pieaugusi. Meitenei no bagātas un dižciltīgas ģimenes nepiederējās ignorēt pieklājību. Es kļuvu pieļāvīgāka, maigāka un bieži pret sevi izjutu žēlumu. Nav šaubu — man vajag piesargāties. Tiklīdz gadījās vismazākais iemesls, es paziņoju, ka esmu slima, un laiskojos gultā. Es rūpīgi kopu savu skaistumu un gribēju, lai citi to pamanītu, vēl vairāk — pret to izturētos ar cieņu. Savu spēku es apzinājos. Tagad man gribējās būt maigai un vārai. Tieši tā man pietrūka. Es vēlējos būt sieviete šā vārda vistiešākajā nozīmē — sieviete, kurai ir viss, kas sajūsmina. Skaistums — sievietes galvenais ierocis. Tā vismaz man likās. Pārspīlējot skaistuma lomu, mēs cēlām debesīs jebkuru dabas dāvanu, pat visniecīgāko. Mēs bijām spēka un dailes burvības apmātas. Sākumā mēs vienkārši jūsmojām par sevi, vēlāk, dabiski, radās vēlēšanās kādam iepatikties. Tajā laikā es vairījos no vīriešiem, es nevarēju tāpat vien kādam dāvināt savu skaistumu. Es sevi uzskatīju par nepieejamu, lepnu, cildenu — vārdu sakot, zināju sev cenu. Slepenībā sapratu, ka pienāks laiks un es kādam piederēšu, taču šī laime tiks neparastam, izcili skaistam vīrietim, un viņš mani cels vai debesīs.