Piezīmes par kaķiešu pilsētu

13

Es it kā uztrūkos no sapņa; brīžiem manī pamodās vēlmes. Un tad es izjutu pretīgumu pret tēvu un brāli. Vai viņu dēļ man būtu sevi jāglabā kā dārg­akmeni? Es sapņoju par romantiskiem piedzīvoju­miem. Būdama jauna, skaista, ar daiļu augumu, es alku romantikas un glāstu. Vismazāk domāju par laulībām un citām nopietnām lietām — es vienkārši gribēju ļaut jūtām vaļu. Es atgādināju ziedu, kurš izdāļā savu smaržu, ļaujot vējam to aiznest uz sve­šām zemēm. Debesis man šķita gaiši zilas, pat dzid­ras, bet es pati biju spoža, sārta rītausma. Mājās mani apņēma tumsība, sava pārākuma izjūta nedeva mieru. Es sapņoju par baudām un tomēr biju tīrāka, cēlāka par viņiem. Man šķita, ka es klīstu mijkrēslī: diena beigusies, bet nakts vēl nav sākusies. Nodzisa manas bērnības saules gaisma.