Piezīmes par kaķiešu pilsētu

15

Es tikko biju sasniegusi deviņpadsmit gadu ve­cumu. Precības. Tās mani nemaz nebaidīja. Jau sen es jutos pieaugusi un biju pārliecināta, ka mācēšu sevi aizstāvēt. Bet, kad precības kļuva par īstenību, kas varēja piepildīties kuru katru brīdi, es iedomā­jos savu vecumu — un man kļuva baismi. Laikam gan nav vērts tik agri iziet pie vīra, bet, ja tam tā jānotiek, tad labāk pašai atrast savu sapņu princi. Kura no manām draudzenēm nedomāja par to? Un es taču biju visgudrākā. Slepus uzzināju — mans līgavainis ir respektabls, bagāts, ietekmīgs. Man kļuva jautrāk. Ne tālab, pats par sevi saprotams, ka no manis grib tikt vaļā, bet es vienkārši uzzināju savu vērtību. Lai būtu kā būdams, ja jau mani tai­sījās izprecināt, tad noteikti bagātam princim, tā­dam kā mani brāļi. Esmu pieradusi pie ērtībām un neparko nebūtu nabaga sieva. Saules stariem vien­mēr jāglāsta mani. Es jau iztēlojos sevi kundzes lomā, man bija viss: nauda, stāvoklis sabiedrībā, tērpi, kalpi. Es kaunējos par savām domām un to­mēr nespēju nesapņot par kaut ko nezināmu, tīkamu.

Sapņi par laulībām tikai uz mirkli saistīja manu iztēli. Labi padomājusi, es nolēmu tik viegli nepie­kāpties. Vispirms man gribējās izbaudīt mīlestības jūtas, tālab jāaizmirst, ka es esmu jaunkundze. Pēkšņi es iedomājos par brīvību. Brīvība balstās uz vienlīdzību. Bet kas notiks, ja es iemīlēšu nabagu? Es taču vienmēr biju sapņojusi par cēlu mīlestību. Tā man vismaz likās. Bet vai es varētu iemīlēt na­bagu? Nē, nevarētu. Ne tikvien nabagu, bet arī pa­rastu cilvēku, kaut kādu ierēdni vai skolotāju. Viņi varbūt nespētu mani uzturēt. Bet trūkumu jau nu es ciest neietu — tas ir vienīgais, par ko es biju droša. Es piedzimu kā ziediņš, bet ziediņš nav radīts dar­bam. Ziediņam ir piemērots tikai burvīgs, devīgs pavasaris. Ziediņš ir skaists un smaržīgs. Man grezni jāģērbjas, lai radītu iespaidu. Manā rīcībā jābūt nau­dai, ko es varētu tērēt pēc saviem ieskatiem. Un vēl man ir vajadzīga mīlestība. Tie nav godkārīgi sapņi. Vienkārši tāda esmu piedzimusi. Man jānobauda visi dzīves labumi. Bet, ja būs tikai mīlestība, es neva­rēšu izprast, kur slēpjas tās burvība. Jau no bēr­nības es biju smalkmanīga. Tagad man vajadzēja līdz sīkumiem apsvērt situāciju. Un es domāju. Do­māju, līdz galva sāka sāpēt.