Piezīmes par kaķiešu pilsētu

26

Es zaudēju mieru. Varbūt, neko nedomājot, aizvērt acis un lēkt ūdenī? Taču apstākļi mainījās — un es pavisam apjuku. Jauni ļaudis vairs neiekļuva ma­nos tīklos, pret mani izturējās ar zināmu vēsumu. Viņi baidījās no manis. Kā gan tad var izbaudīt patiesas jūtas? Es vēl stiprāk uztraucos un gandrīz vai raudāju. Un par ko tieši? Redz, draudzenes ne­raudāja ne no šā, ne no tā. Taču manas asaras lai­kam gan izraisītu nevis līdzjūtību, bet ņirgas. Vēl tikai vajadzēja krist kaunā! Labāk pamest mācības, lai vairs nav jāsatiek tās nelāgās skuķes!