Piezīmes par kaķiešu pilsētu

30

Es ilgi pretojos, tad nolēmu izbeigt cīņu. Līgavai­nis pilnīgi atbilda manam ideālam. Tikai trūka mī­lestības, viss pārējais mani apmierināja. Bet, kāda ir mīlestības cena, kas to lai zina! Ar prieku es pa­metu institūtu. Labāk nesatikt draudzenes, kuras nomoka ar zobgalībām. Viņas jau iepazinušas mīles­tību, taču tā viņas padarījusi netīras. Taču es ne­esmu tik stulba. Es atkal kļuvu jautrāka, salabu ar vecākiem. Sāku kārtot kāzu tērpu, to slepus pielaikot. Uzkāru kaklarotu, uzvilku gredzenu ar briljantiem. To priekšā taču nenoturēsies neviens — vai nav tiesa? Es lepojos ar savu sapratīgumu un biju neizsakāmi laimīga, ka esmu tik gudri izrīkojusies ar savu lik­teni. Nav laimīgākas līgavas. Lai visi mani apskauž! Kas gan notiktu ar mani, ja es būtu iemīlējusies kādā plikadīdā? Matos — papīra puķīte, pirkstā — vara gredzentiņš, bet plīvurs drusciņ garāks par či [7] . Es no kauna nomirtu!