Piezīmes par kaķiešu pilsētu

35

Pagātne, kā likās, pavisam pametusi mani. Es pat nevarēju nojaust, ka tas notiks tik drīz. Es it kā iegrimu saldā sapnī, bet, kad atvēru acis, visap­kārt viss man šķita nepazīstams. Bet vēlāk aizvien biežāk es domās atgriezos pagātnē — un cita aiz citas kā pērles atgriezās atmiņas. Visas tās savākusi, es izjutu negaistošu prieku. Taču es neuzdrošinājos aplikt pērļu virteni vai arī vienkārši paņemt to rokā. Vīra morāles principi mainīja arī manus uzskatus — es uz visu sāku skatīties citādi. Es gandrīz jau no­žēloju, ka agrāk biju atļāvusies brīvu dzīvesveidu. Kāpēc viņš, var teikt, viens no sabiedrības pīlāriem, izvēlējās par sievu tieši mani? Vai tad viņš nebūtu dzirdējis par manu uzvedību? Protams, bija dzirdē­jis! Arī to zināja, ka institūtā es biju «karaliene». Taču viņam bija pa prātam mūsu ģimenes stāvoklis. Bet par to es ar viņu nevarēju runāt, tālab vēl vai­rāk pārdzīvoju. No viņa es nebaidījos. Man tikai gribējās viņu saprast. Pret mani viņš izturējās ne­vainojami, taču, jāatzīstas, es viņu ne visai sapratu: viņš bija mana saule, dāvāja man savu gaismu, taču tuvumā nelaida. Ļaudīs es viņu sapratu vairāk nekā mājās. Aiz cieņas pret viņu arī pret mani visi bija goddevīgi. Bet, palikusi ar viņu divatā, es aiz­mirsu mūsu augsto stāvokli — un viņš man likās tāls un neizprotams. Man bija patīkami avīzēs ierau­dzīt viņa uzvārdu, taču, viņam iepretim sēžot, es dažkārt piemirsu viņa dižumu. Viņš bija neparasti smalkjūtīgs un laipns. Man pat šķita, ka viņš ir mans audzinātājs, aizbildnis, vienalga, kas, tikai ne mans vīrs. Tādos mirkļos ap manu sauli savilkās tumši mākoņi.