Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DEVITA nodala

Sestdienas vakarā Molliju pārņēma nemiers. Lai gan viņa jutās labāk nekā iepriekš, viņai tomēr pietrūka Rokija. Vakara sanāksmes laikā, kamēr citi bērni satraukti sačukstējās par viņa adopciju, Mollija jutās skumji un vi­ņai pietrūka drauga balss. Viņa ilgojās to uzlūkot mel­nos, spīdīgos matus ar sīkajām sprodziņām, gludo, tumšo ādu, maigās, tumšās acis. Viņai pietrūka Rokija ielāpiem klāto džinsu, kuros ik nedēļu parādījās jauni caurumi, un roku, kuras pārsvarā klāja skrambas. Bet visvairāk viņai pietrūka drauga iedrošinošā smaida. Kustinot lūpas psalma vārdiem līdzi, viņa zaudējumu izjuta kā biedējošu tukšuma bezdibeni dziļi sevī. Tad viņa saņēmās un pie­vērsa uzmanību jaukajām smaržām, kas plūda no ēdam­telpas. Kad Aderstones jaunkundze sniedza savus vakara paziņojumus, Mollijai mutē sariesās siekalas.

Pirmais paziņojums ir šāds. Džemma un Gerij, jūsu pienākums tagad būs mazgāt logus katru pēcpusdienu nākamnedēļ, jo vakara lūgsnas laikā jūs nemitīgi pļāpājāt. Rokija Skārleta aizbraukšana varētu izraisīt varenu inte­resi jūsos, taču man tā neko nenozīmē. Vakara lūgsnas laikā vienmēr jāvalda klusumam. Aderstones jaunkun­dze nošņācās, un Džemma un Gerijs drūmi palūkojās viens otrā.

Aderstones jaunkundze ar pilnu tvaiku devās uz priekšu. Otrais paziņojums. Rīt notiek Braiersvilas bērnu talantu konkurss. Man šķiet, ka daži no jums tajā piedalīsies. Jūs kājām dosieties no skolas uz pilsētas rātsnamu, lai ieras­tos konkursā vienos. Kā jau jūs zināt, balvas summa ir tikai nieka smieklīgi trīs tūkstoši mārciņu, un, ja kāds no jums uzvarētu, no jums tiek sagaidīts, ka balvu ziedosiet bāreņu namam. Vai skaidrs?

-Jā, Aderstones jaunkundz.

- Pēc vakariņām mums būs neliela skate. Aderstones jaunkundze uzlūkoja Heizlu un pasmaidīja savu lieko zobu smaidu. Tad smaids pagaisa no viņas sejas. Mollij Mūna, redzu, ka atkal esi vesela. Vakariņās tu sēdēsi pie atsevišķa galdiņa, jo es nedrīkstu pieļaut, ka citiem bērniem pieliptu tas, kas bija tev.

-Jā, Aderstones jaunkundz.

Mollija sekoja pārējiem uz ēdamtelpu. Neviens ar viņu nerunāja, bet viņai bija vienalga. Telpā dažādo izmēru galdi bija rotāti ar salvetēm un svecēm, un Edna trium­fējot stāvēja pie liela katla, kurā bija kūpoši spageti ar zirņiem un zaļumiem. Tas smaržoja brīnišķīgi.

- Spaghetti primavera, Edna teatrāli paziņoja. Tā, kā gatavo mana mamma. Un, pacēlusi augšup taukainas maizes klaipu ar olīvām, viņa lepni piebilda: Un pašas gatavota ciabatta maize mājas gaumē.

Maizē bija iesprausts sarkanbaltzaļš Itālijas karodziņš, tāpat kā pārējos maizes klaipos. Aiz Ednas muguras pie sienas karājās Itālijas karte.

- Vai tu esi jukusi, Edna? Aderstones jaunkundze vēsi apvaicājās.

- Nē, atcirta Edna. Dziļi manā dvēselē mājo mīles­tība uz Itāliju, un dažkārt tā izlaužas uz āru.

- Līdz šim tā kaut kā nav izlauzusies.

- Nekad nav izlauzusies jūsu klātbūtnē, atbildēja Edna bet dzīvē viss reiz notiek pirmoreiz…

- Nu, ceru, ka man esi pagatavojusi parasto ēdienu… Es negribu neko no tā itāliešu draņķa.

- Protams, Aderstones jaunkundz.

Aderstones jaunkundze nesatricināmi devās pie sava galdiņa, uz kura bija nolikts šķīvis ar aknu un nieru pī­rāgu. Kamēr tas dzisa, viņa ielēja sev glāzi šerija un badīgi izdzēra to vienā rāvienā, bet bērni pa to laiku sastājās rindā pēc ēdiena. Mollija ievēroja, ka Heizlai, Gordonam un Rodžeram Edna izsniedz īpašus spageti šķīvjus. īpaši asus spageti, kā viņa cerēja. Likās, ka Edna atceras visus Mollijas norādījumus. Stāvā sajūsmā Mollija ieņēma vietu pie maza, vientuļa galdiņa blakus logam. No turienes viņa labi varēja pārskatīt visus pārējos.

Ednas spageti ar dārzeņiem bija satriecoši. Mollija pa­lūkojās mazo bērnu sejās, kad viņi garos makaronus pa­garšoja. Džemma, Gerijs, Rūbija un Džinkss tos rija tā, it kā kāds viņiem taisītos ēdienu atņemt, pirms viņi būs beiguši. Tas, bez šaubām, bija pats labākais, ko Edna jelkad pagatavojusi. Tikai ne Heizlai, Rodžeram un Gordonam. Tie pēc pirmā kumosa kampa pēc elpas un spļaudījās.

- Padod ūdeni, Heizla nogārdzās. Gordons bija aiz­mirsis, ka galvenā te ir Heizla. Viņš vispirms piepildīja savu glāzi un rāvienā izdzēra to sausu.

- Gordon! Heizla uzkliedza. Viņš ielēja nedaudz ūdens Heizlai, un tad krūzi pagrāba Rodžers.

- Tas… ir… briesmīgi, teica Heizla, rīstīdamās un rā­dīdama uz saviem spageti.

Četrus galdus tālāk nodunēja Ednas balss: Ko tu teici?

Ednas gatavotais ēdiens bija uzlabojies, bet viņa pati nebija mainījusies, un pavāres daba bija tikpat neganta kā vienmēr. Viņa jau soļoja šurp, un bravūrīgā trijotne sašļuka krēslos. Ko tu tur murkšķēji par manu ēdienu, tu Eizel sasoditā Akerslij?

- Nu, tas man ir pārāk ass, Heizla neapmierinātā balsi noteica. Viņa nebija radusi, ka kāds runā pretī.

- Ass? Vai tu esi galīgi ķerta? Tu ēd sasodītos pavasara spageti. Tas ir itāliešu ēdiens, Eizel Akerslij… no olīvu biržu un operas zemes. Ja tu nespēj izjust smalkās garšas nianses un silto pakalnu dvesmu manos makaronos, ja tu domā, ka vasaras saule manā ēdienā ir pārāk karsta, tad tu, man šķiet, esi pilnīgi un galīgi apdauzīta plānprāte, kas pelnījusi tikai lopu ēdienu.

Heizla lūkojās savā šķīvī, un viņas uzacis kustējās aug­šup un lejup. Edna laikam bija jukusi.

- Ēdiens ir ārkārtīgi garšīgs, Edna, Mollija skaļi teica. Heizla apveltīja viņu ar caururbjošu skatienu.

Edna pateicīgi pasmaidīja. Paldies, Mollij! Viņa staroja.

- Mollij Mūna, pāri ēdamtelpai iebļāvās Aderstones jaunkundze. Lai arī kā tev garšotu Ednas ēdiens, tu zini, ka bāreņu nama noteikumos nav atļauts kliegt pāri ēdam­telpai. Vēlāk atnāc uz manu kabinetu, lai saņemtu sodu. Tad viņa izdzēra savu šerija glāzi un palaida piedzēruša cilvēka atraugu.

Ideāli, nodomāja Mollija, lūkojoties uz Ednu un prāto­jot, vai viņa atceras pārējos Mollijas rīkojumus. Edna nikni blenza uz Aderstones jaunkundzi. Viņas vaigi piesārta un seja dusmās raustījās.

- Vai kaut kas nav labi, Edna? Aderstones jaunkundze sausi noprasīja.

Ednas seja kļuva aizvien sarkanāka, sarkanāka un sar­kanāka, gluži kā vulkāna rīkle izvirduma laikā. Tad viņa eksplodēja.

- Nav labi… Nav labi? Mollija Mūna tikko uzslavēja manu ēdienu, Agnese Aderstone…

Aderstones jaunkundzes žoklis pārsteigumā atkārās, un no mutes izkrita mazs nieres gabaliņš. Edna nekad nebija viņai runājusi pretī vai uzrunājusi viņu priekšvārdā bērnu klātbūtnē.

- Viņa uzslavēja manus pavasara spageti… varbūt pā­rāk skaļi, bet man patīk, ka viņa uzslavas izsaka skaļi, un, vēl vairāk, man patīk viņa pati. Man viņa dikti patīk. Man viņa patīk vairāk par itāliešu ēdieniem, kurus es dievinu vairāk par visu pasaulē, un tu, TU VIŅU NORĀJI! Edna ar vienu no Itālijas karodziņiem norādīja uz Aderstones jaunkundzi un auroja: Un tu, nolādēts, vēlāk nesodīsi Molliju Mūnu… Tikai pār manu smirdošo līķi!

Aderstones jaunkundze nolika nazi un dakšiņu un pie­cēlās. Edna, varbūt tev vajadzētu paņemt kādu brīv­dienu.

- Kādu brīvdienu? Tu taču joko. Mans darbs tikai sākas. Man vēl jāuzkāpj makten augstā kalnā. Man jāiemācās visa itāliešu virtuve. Tagad Edna, kā nododot zvērestu, piespieda Itālijas karodziņu pie krūtīm un, visiem par brī­numu, uzkāpa uz krēsla un tad uz galda. Jo es taisos kļūt par labāko itāliešu ēdienu pavāri pasaulei

Visi klusējot blenza. Gordons Boilss nespēja noturēties un palūkojās zem Ednas brunčiem, lai ieraudzītu izslavēto tetovējumu uz viņas augšstilba. Aderstones jaunkundze grīļīgi devās virzienā uz ēdamtelpas durvīm.

- Edna, viņa bargi teica, es vēlāk gribētu ar tevi ap­runāties.

- Vai tad tu nepabeigsi vakariņot? Edna vaicāja no saviem augstumiem.

- Nē. Arī man šķiet, ka vakariņas ir pārāk piparotas.

Kad Aderstones jaunkundze gāja prom, Edna pie sevis

noteica: Vecā govs. Būtu labāk pagaršojusi manus spa­geti.