Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Pēc tam kad Mollija bija sniegusi, šķiet, kādu tūkstoti autogrāfu, viņa uzsvilpa Petulai. Kad Petula nenāca, Mollija iedomājās, ka tā ieslīdējusi atpakaļ iekšā, prom no trokšņainā, burzmainā pūļa. Tomēr Petulas nebija arī iekšā. Mollija pārbaudīja visas Petulas iemīļotās vietas: spilvenu zem ģērbtuves galdiņa, kur tā glabāja savus ak­meņus; lupatu kaudzi zem rekvizītu galdiņa; vietiņu zem zilā velveta krēsla. Tad viņa pārbaudīja vannasistabas, skatuvi un pat marsiešu ģērbtuvi. Tomēr Petulas nebija nekur. Drīz meklējumos piedalījās arī pārējie aktieri. Viņi ielūkojās skapīšos, aiz priekškara un drēbju skapjos. Vi­ņas nebija ne teātra foajē, ne biļešu kasē, ne bārā. Petula bija pazudusi galīgi un pavisam. Mollijas sirds krampjos sažņaudzās, iedomājoties pašu ļaunāko. Skatuves durvju sargs pārmeklēja visu blakusielu notekas, domādams, ka Petulu varētu būt notriekusi automašīna. Pēc tam atlika vienīgi secināt, ka Petula ir nozagta.

Mollija bija apjukusi. Kas gan varētu būt paņēmis suni? Viņa nodrebinājās, iztēlodamās Petulu vientuļu un pār­bijušos kādā svešā mājā. .

Zini, ko tev teikšu, Berijs Bregs centās viņu mierināt, tas, kurš viņu paņēma, paņēma viņu tāpēc, ka viņam tā patika, un neizturēsies pret Petulu slikti, jo viņam tā patīk. Pie sevis viņš jau domāja par to papildu uzmanību, kāda tiks pievērsta izrādei tāpēc, ka Petula ir nozagta. Zini, ko mums vajadzētu darīt? Mums vajadzētu uzņemt televīzijā interviju ar saucienu pēc palīdzības. Kāds taču būs viņu redzējis. Es gribu teikt, ka ļaudis ievēro, kad kaimiņiem parādās jauni mājdzīvnieki. Kāds par viņu ziņos.

Ieradās policija. Mollija aci pret aci aprunājās ar ser­žantu un, liekot lietā savas spējas, pārliecināja viņu, ka Petulas atrašana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem viņa mūžā. Seržants pa rāciju sazinājās ar priekšniecību, un divdesmit policisti tika norīkoti pazudušās mopsenes meklējumos.

Agrā rīta stundā Mollija ieradās Saulstaru TV studijā, kur tika nogrimēta un nosēdināta spilgtu gaismu un ka­meru priekšā, lai sniegtu interviju. Čārlijs Pļāpa joprojām svētku tērpā sēdēja viņai pretī, jo izrādes producente bija izsaukusi viņu no kāda naktskluba.

Mollijai bija grūti koncentrēties un panākt hipnotizē­jošo skatienu, jo viņu nomāca un novirzīja domas par Petulu. Taču tad viņa saprata, ka dara to Petulas dēļ, un pielika visas pūles, lai izskatītos neatvairāmi burvīga.

Šajā svētdienā brokastu laikā ņujorkieši, ēzdami pār­slu maisījumus, pankūkas un kartupeļu sacepumu, vēroja Mollijas interviju ar Čārliju Pļāpu.

Ir tik skumji, Mollijai teica jau apmātais Čārlijs, ka tik izdevušos vakaru kā iepriekšējo sabojājusi šī ka­tastrofa. Tas, ka tavs suns, kas, kā es saprotu, izrādē bija patiesi brīnišķīgs, vienkārši ņem un pazūd. Čārlija raupjā balss nolaidās līdz izteikti līdzjūtīgam tonim. Un, Mollij, vai tu uzskati, ka Petula ir nozagta vai nolaupīta?

Visa Amerikas austrumkrasta skatītāji vēroja jauno bēr­nu zvaigzni un uzklausīja viņas lūgumu pēc palīdzības.

-Ja kāds nojums domā, ka ir redzējis mopsi, kas izskatās šādi… Mollija pacēla pie kameras Petulas attēlu kosmosa tērpā. Ja jūs spējat viņu iztēloties bez skafandra… ē… šis man ir vienīgais viņas attēls… Tas ir no izrādes… Viņai patīk košļāt akmeņus… Ja kādam no jums liekas, ka zināt, kur viņu meklēt, lūdzu, sazinieties ar Manhetenas teātri. Es izsludinu divdesmit tūkstošu dolāru atalgojumu ikvie­nam, kurš sniegs informāciju, kas varētu novest pie viņas. Ziniet, es pazīstu Petulu jau kopš agras bērnības. Māte to pameta, kad viņa vēl bija kucēns, tāpēc es nevaru Petulu pamest tagad. Vienā dzīvē tikt pamestam divreiz ir pārāk daudz. Lai nu kā, viņa man ir ļoti svarīga. Viņa ir mana labākā draudzene, lai gan… Pēkšņi Mollija atcerējās Ro­kiju, kas ir kaut kur Ņujorkā, un domāja, vai viņš skatās brokastu TV… lai gan man ir ari labākais draugs, un, ja viņš tagad mūs skatās, es gribētu nodot sveicienus Roki­jam un ļoti ceru viņu drizumā satikt. Taču šis paziņojums galvenokārt ir Petulas dēļ, jo viņa ir pazudusi un varbūt atrodas briesmās. Tāpēc lūdzu jūs palīdzēt, ja to spējat.

Cilvēki, kuri skatījās pārraidi, izjuta neiedomājamu žē­lumu pret Molliju. Viņa pa televīzijas viļņiem pārraidīja hipnotisku pievilcību, un skatītāji juta, ka ir tai pieķēru­šies. Meitene nebija īpaši skaista vai tamlīdzīgi, bet kaut kas viņā noteikti bija. To dienu miljoni amerikāņu pava­dīja, domājot par Molliju, reaģējot uz katru suņa rējienu un meklējot melnu mopsi.

Dienas gaitā Mollijas uzruna televīzijā tika regulāri at­kārtota, un pilsētā vairs nevarēja justies drošs neviens mopsis, jo Petulas glābēji, kurus vadīja vislabākie nolūki un vēlme tikt pie atalgojuma, atņēma suņus to patiesa­jiem īpašniekiem un nesa tos uz policijas iecirkņiem. Iecirk­ņos valdīja haoss, tos pārpildīja rejoši mopši un kašķīgi cilvēki. Mopšu īpašnieki uzbruka Petulas glābējiem, un glābēji strīdējās ar policiju. Ņujorkas policija izmeklēja katru suni un katru ziņojumu, taču neviens no suņiem nebija Petula.

Pēc intervijas Mollijai neatlika nekas cits, kā doties at­pakaļ uz viesnīcu. Bija svētdiena, tāpēc vakarā izrāde ne­bija paredzēta, un viesnīcas apartamentos bez Petulas bija ļoti vientuļi. Mollija prātā pārcilāja visus viņu kopīgos pie­dzīvojumus un jau kuro reizi aplūkoja Petulas fotogrāfijas no izrādes, kur mopsene bija tērpta vizuļojošos kostīmos. Mollija nezināja, ko lai iesāk bez sunenes. Viņa jutās galīgi izmisusi, domājot par Petulas mīkstajām, samtainajām ausim, kuras tā gribējās noglāstīt. Jau kādu piecdesmito reizi viņa sevi ienīda par to, ka ir izlaidusi no acīm Petulu, ka bijusi pārāk iedomīga un tik ļoti gribējusi sniegt auto­grāfus. Un tad iezvanījās telefons.

- Hallo! Mollija ar cerībām iesaucās.

- Man ir tavs suns, klausulē atskanēja drūma balss.

- Kas…? Kur…? Ak, paldies! Vai ar viņu viss kārtībā? Mollija atviegloti nopūtās.

- Tagad klausies, teica Nokmana bezkaislīgā balss. Ja gribi dabūt viņu atpakaļ, tev jādara, kā es teikšu. Pirmkārt, tagad neko nesaki. Ja tu kaut ko teiksi, es nolikšu klausuli. Viņš domāja, ka Mollija varētu mēģināt hipnotizēt viņu ar balsi, un negribēja uzņemties tādu risku. Tikai saki "labi"… Labi? viņš pavēlēja.

- Labi, nočukstēja Mollija. Viņa bija izbijusies un sa­triekta. Tas cilvēks taču bija vājprātīgs. Viņa nevēlējās to sadusmot.

Balss turpināja: Ja tu nerīkosies tieši tā, kā es saku, es suni nogalināšu, vai skaidrs?

Mollijai pārskrēja aukstas tirpas. Labi, viņa atkal teica. Vārds "nogalināšu" atbalsojās viņas galvā kā spalgs trauksmes zvans, un Mollijas roka sāka trīcēt tik ļoti, ka tajā turētā klausule sitās pret vaigu.

- Nu labi, teica vīrs. Es tevi gaidīšu pie estrādes Centrālajā parkā sešos trīsdesmit. Nāc viena. Es nebūšu paņēmis līdzi suneni, taču man līdzi būs viņas kaklasiksna, lai tu zinātu, ka es neblefoju. Ja tu kādu atvedīsi sev līdzi vai ari ziņosi policijai, tad es tev apsolu, ka suns mirs. Labi?

- Labi. Mollija blenza sienā, tik tikko spēdama noticēt, ka šis murgs ir īstenība. Labi.

- Es izvirzīšu savas prasības. Ja tu tām piekritīsi, suns atgriezīsies. Labi?

- Labi, atkārtoja Mollija, kaut arī bija tik apstulbusi, ka tik tikko apzinājās, kam piekrīt. Saruna pārtrūka. No vi­siem ļaunajiem cilvēkiem, kurus Mollijai dzīvē bija nācies sastapt, neviens nešķita tik nežēlīgs un draudīgs kā šīs nepazīstamās balss īpašnieks. Viņa jutās kā pēdējā muļķe. Viņai vajadzētu būt gudrākai un sagatavotākai šāda veida situācijām. Galu galā šī bija Ņujorka un tās dzīlēs miti­nājās visdažādāko veidu bīstami un atbaidoši radījumi. Skudriņas pārskrēja pār Mollijas muguru, iedomājoties, ka jātiekas ar vienu no tiem. Tad viņa saņēmās. Par ko gan viņa uztraucas? Viņa taču ir hipnotizētāja. Viņa taču būs drošībā vai tad ne? Atceroties Deivīnas pretestību, viņu pāršalca šaubas. Tomēr, viņa prātoja, šis vīrs ir galīgs neprātis. Ja viņam piemistu Deivīnas pievilcība, viņš ne­nodarbotos ar suņu nolaupīšanu.

Mollija uzmeta skatienu pulkstenim blakus gultai. Bija jau pieci un četrdesmit piecas minūtes. Centrālais parks nebija tālu, bet kā lai tur nokļūst? Viņa ātri atvēra logu, paskatījās lejup pār palodzi un sev par nepatiku pamanīje, ka lejā klīst četri fotogrāfi. Mollija sāka strauji domāt.

Viņa parakās viena sienas skapja dibenā un atrada džin­sus, pelēku džemperi un apdilušo, veco jaku, kuru laimīgā kārtā nebija izmetusi. Uzvilkusi šos apģērba gabalus, viņa radīja mazākas aizdomas. Tad ar naudas žūksni vienā ka­batā un svārstu otrā viņa izgāja no viesnīcas numura un klusi devās uz veļas telpu gaiteņa galā. Viņa bija ievēro­jusi, ka istabenes nes uz turieni gultasveļu un met to veļas teknē. Viņai bija jāriskē…

Tas bija straujš brauciens tumsā uz viesnīcas pagrab­stāvu, un Mollija iekrita netīrās veļas kaudzē. Viņa norāva no galvas smirdošu zeķi un palūkojās apkārt. Tuvumā ne­viena nebija, un viņai nenācās grūti nokļūt līdz dienesta izejai. Ārā viņa atrada preču piegādātāja velosipēdu un uzkāpa uz tā, taču, tā kā pati bija viens vienīgs nervu ka­mols un velosipēds bija viņai par lielu, viņa divreiz nokrita un saskrāpēja potīti pret ķēdi, līdz beidzot izdevās noturēt līdzsvaru. Tomēr drīz vien viņa jau minās rietumu virzienā no Belinghemas viesnīcas dienesta izejas, sprogainajiem, brūnajiem matiem plīvojot vējā, ar stingras apņēmības izteiksmi sejā. Asfaltam skrienot zem velosipēda riteņiem, Mollija centās sev iestāstīt, ka bailēm nav nekāda iemesla un ka šis vīrs būs tikai viņas kārtējais upuris. Šķērsojot Medisona avēniju, viņa sev teica, ka jābūt tikai stiprai un tad viņa drīz vien ieraudzīs Petulu. Braucot pa Piekto avēniju gar Centrālparku, viņa centās izjust priecīgu sa­traukumu. Taču, kad viņa bija sasniegusi parka ieeju, drū­mās priekšnojautas atgriezās. Ar trīcošu pirkstu viņa se­koja celiņiem parka kartē un secināja, ka estrāde nav tālu. Mollija saņēmās. Viņa zināja, ka Centrālparkā pa naktīm mēdz klīst visādi dīvaiņi un arī šis vīrs noteikti ir tāds. Kamēr vien viņa spēj paturēt skatienā iespējamo uzbru­cēju, viņa ir drošībā. Un tā, dziļi ievilkusi elpu, Mollija devās iekšā parkā.

Parkā bija skaisti. Mēness, izlīdis no mākoņiem, lēja gaismu pār lielajiem, kailajiem kokiem. Virs zemes klājās drēgna migla un tinās ap Mollijas potītēm. Ik pa laikam pametot skatienu apkārt, lai neviens nevarētu uzbrukt no mugurpuses, Mollija neatlaidigi minās uz parka centru. Kaut ari meitene centās saglabāt drosmi, katrs lūstošs zariņš, katra sakustēšanās krūmos lika sirdij dauzīties skaļāk. Laiku pa laikam garām aizjoņoja kāds skrējējs vai skrituļslidotājs, bet pārsvarā Mollija tumsā bija viena. Kad viņa nonāca līdz estrādei, neviens nebija redzams. Viņa nolika velosipēdu uz atbalsta kājas, uzkāpa estrādē un nostājās uz apledojušās platformas. Klusumu pārtrauca kāds pulkstenis tālumā, nositot pusseptiņus. Sāka līt. Mol­lija gaidīja un gaidīja, cenzdamās saņemt sevi rokās. Sirds sitās tik strauji, ka meitene domāja tā izlēks cauri ribām. Pēkšņi ar pārskrējieniem no krūma uz krūmu parādījās mazs, apajīgs stāvs. Tad, pacēlis skatienu, tas pa celiņu steidzās viņas virzienā.