Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Mollija gandrīz izlēca pati no savas ādas. Viņa panikā palūkojās apkārt. Viņi tiešām sēdēja lietū Braiers­vilas skolas krosa trasē.

- Āāāā, kas notiek? Kur pazudusi Ņujorka? viņa klie­dza.

Rokijs smaidīja. Debesīs virs viņiem nogranda pērkons.

- Laika, ko tu pavadīji Ņujorkā, nekad nav bijis, viņš rāmi teica. Tas viss bija tavas un ari manas iztēles auglis.

- Bet… kā? Mollijai, joprojām šokā, izdevās izspiest.

- Es tevi hipnotizēju, atbildēja Rokijs.

- Tu mani hipnotizēji? viņa šausmās noprasīja.

- Nūja.

- Tu hipnotizēji mani? Mollija atkārtoja. Bet… bet… kad? Viņa jutās zaudējusi orientāciju un apjukusi. Lietus pieņēmās spēkā.

Rokijs atbildēja: Piedod, bet tikko tepat, Braiersvilā. Tu teici, ka ienīstot šo vietu un īstenībā pat nespējot ie­domāties vēl sliktāku pasaulē. Tu teici, ka tava dzīve esot BRIESMĪGA.

Mollija bija galīgi apjukusi. Vai tad es tā teicu? Neat­ceros, ka būtu tā teikusi.

- Tu tikko tā teici strīda beigās, atgādināja Rokijs.

- Kas par strīdu? jautāja Mollija, vairs nesaprotot pilnīgi nekā.

- Piedod, Rokijs pacietīgi skaidroja, man jāizsakās skaidrāk. Tu jau kopš rīta biji sliktā omā, jo Todlijas kun­dze pēc vārdu kontroldarba izturējās pret tevi riebīgi un Aderstones jaunkundze tevi sodīja uz visu nedēļu nu, tu jau zini, tualetes tīrīšana ar zobu birstīti un tamlīdzīgi.

- Bet… Mollija stostījās, bet… es nespēju noticēt… tas nav iedomājams… Viņa nemācēja atrast vārdus, jo vairs neapjauta, kur pasaulē un kādā laikā pašlaik atro­das.

- Tu teici, atkārtoja Rokijs, ka nespēj iedomāties sliktāku vietu, kur atrasties, un ka tava dzīve Braiersvilā ir šausmīga. Tā nu es tevi nohipnotizēju un parādīju vēl slik­tāku vietu, proti, iedomātu situāciju iedomātā Ņujorkā.

- Tad ar Petulu viss kārtībā? jautāja Mollija, atjēgusies no šoka.

- Jā, atbildēja Rokijs. Tieši tagad viņa droši vien ir ieritinājusies Aderstones jaunkundzei klēpī.

- Tātad Nokmans neeksistē?

-Nē.

- Un Aderstone joprojām ir Hārdvikas namā1 -Jā-

- Un viņa neklabina savus liekos zobus kā kastaņetes?

-Nē.

- Un tu neesi adoptēts?

-Nē.

- Un es esmu vienkāršā, vecā, nepopulārā Mollija Mūna?

- Tieši tā.

•

- Jēziņ, noteica Mollija. Uztraukumi par Petulu un to, ka jāaplaupa banka, novēlās no viņas pleciem. Krampji atlaida kuņģi, un viņa jutās simtreiz labāk. Jēziņ, Mol­lija sacīja, joprojām apdullusi no šoka un vēl nespēdama

pilnībā noticēt, ka tiešām ir atgriezusies vecajā pasaulē.

- Ak dievs, Rokij! Kur tu iemācījies hipnotizēt? Mans dievs! Tas stāsts bija burvīgs. Vai tu to vienkārši izdomāji?

-Jā, piekrita Rokijs.

- Bet, Rokij, tu varbūt tiešām ar hipnotizēšanu varētu izlauzties virsotnē. Es gribu teikt, ka tu esi tiešām labs. Tas likās pavisam īsti. Es tiešām jūtos tā, it kā vairākas nedēļas būtu bijusi Ņujorkā. Lietus lāses šķīda uz Mollijas sporta čībām. Kaut kas traks, es tiešām biju iedomājusies, ka hipnotizētāja esmu es, bet visu laiku tas esi bijis tu.

- Mmhmm, pamāja Rokijs.

- Bet tas bija vareni, Mollija teica, atceroties it visu.

- Es tiešām jutos tā, it kā piedalītos tajā izrādē. Mollija nodrebinājās. Un tas Nokmans bija tik īsts. Ūūūū, viņš bija briesmīgs, un tiešām bija slikti tad, kad viņš bija da­būjis Petulu. Rokij, tava iztēle ir mežonīga. Nespēju noti­cēt, ka tu to visu esi izdomājis. Un cik ilgi tu to jau spēj? Pa kuru laiku mācījies? Vai tā grāmata tiešām pastāv? Kāpēc tu neizstāstīji man? Mollija aizdomīgi palūkojās Rokijā. Kāpēc tu mani nehipnotizēji agrāk? Vai varbūt tu to darīji?

- Mums nu labāk jāiet atpakaļ, ieteica Rokijs. Es domāju, kas gan būs vakariņās.

- Droši vien jau Ednas zivs siera un riekstu mērcē, Mollija minēja, domājot par ēdienu Belinghemā, kas viņas iztēlē likās tik garšīgs. Zini, Rokij, tajā pasakā, ko tu man izstāstīji, dažas detaļas bija tiešām jaukas. Mollija aplaizīja lūpas. Ēdiens viesnīcā bija neatkārtojams, un guļamistaba tik eleganta. Apkalpošana numurā… Man patika apkalpošana numurā, un man patika skats no vies­nīcas loga, un, kaut arī nebija labi nozagt Deivīnai lomu, man patika uzstāties Zvaigznēs uz Marsa, un man patika

Ņujorka, ak, un man tiešām patika tas, ka man ir nauda. Mollija iesmējās. Būtu jauki, ja tas viss būtu patiesība, tikai izslēdzot no tā visa Nokmanu. Viņš visu sabojāja. Lai gan es sāku justies nedaudz vainīga, ka esmu tāda viltvārde. Bet citādi viss bija… tīri labi. Mollija noirgojās. Tad sekoja zibens uzliesmojums un Rokijs atkal sasita plaukstas.