Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit pirmā nodaļa

Viesnīcas reģistrators bija noguris no nakts maiņas.

Mollijai nenācās grūti likt lietā savas spējas, lai pār­liecinātu viņu iedot Nokmanam numuru tikai uz šo dienu, atnest viņam tiras drēbes, lai ari kādas būtu viesnīcas rīcībā, lai tikai tās viņam derētu, un skūšanās piederu­mus. Reģistrators pamāja un pavadīja viņus uz numuru sešpadsmitajā stāvā.

- Un visbeidzot, Mollija rīkoja, tiklīdz būsi viņam atnesis drēbes, tu vairs neatcerēsies, ka esi redzējis šo vīrieti. Saprati?

- S-pra-tu, kun-dze.

- Vari iet!

Tad Mollija teica Nokmanam: Guli savā numurā līdz diviem, tad ieej vannā, izmazgā matus, noskuj ūsas un kazbārdiņu un iesmaržojies. Pustrijos, kad būsi uzvilcis jaunās drēbes, nāc uz 125. numuru.

Mollija un Rokijs devās augšā un, nometuši jakas, pilnā apģērbā atkrita gultā. Petula ierīkoja sev guļvietu Mollijas vecajā jakā un ari aizmiga.

Mollija gulēja, līdz iezvanījās modinātājs. Kādu minūti vai divas viņa palika gultā, vērojot Rokija ar tinti notrai­pītās rokas un klausīdamās zēna krākšanā un lietū, kas bija sācis grabināt ārā. Agrā rīta piedzīvojums jau šķita kā sapnis. Mollija pasmaidīja un piezvanīja apkalpotājam, lai pasūtītu kaut ko ēdamu.

Rokijs pamodās no olu un grauzdiņu smaržas, un tad abi apsēdās pie televizora ieturēt vēlās brokastis.

Ziņu kanāli bija pilni ar sižetiem par rūķiem. Televīzijas reportieri vai juka prātā. Tie bija neticami jaunumi. Trīs­desmit astotajā kanālā reportieris zem lietussarga uzbudi­nāti runāja spalvainā mikrofonā ar Šoringa banku fonā.

- Lai cik tas dīvaini būtu, ir atdoti atpakaļ visi Šoringa dārgakmeņi. Banka ir pārbaudījusi, ka netrūkst nevienas pērlītes. Ir atdots katrs dimants, rubīns un dārgakmens! Faktiski tās ir vērtības par simt miljoniem dolāru! Un pie­devām vēl atdošanas veids piešķir dīvainu akcentu šim jau tāpat neticamajam stāstam. Šī rīta agrumā pēc anonīma telefona zvana tika atrasti divdesmit pieci dārza rūķi, pilni ar nozagto īpašumu, izkaisīti pa visu Manhetenu. Vīrietim, kurš zvanījis, bijis Čikāgas akcents, bet vairāk par viņu nav zināms nekas. Pēc tam kad policija bija atradusi rūķus, tā nodeva atklātībai to fotogrāfijas.

Ekrānu pildīja rūķu fotoattēli. Rūķi tumsā izskatījās pār­steigti nozieguma vietā, tos kā notvertus noziedzniekus apgaismoja policistu lukturīši. Viņi izskatījās ļoti ami­zanti.

Reportieris turpināja: Detektīvi joprojām lauza galvu par dārgakmeņu atdošanas iemesliem. Daži uzskata, ka laupīšana bijusi zināma veida pašapliecināšanās, citi domā, ka laupītāji paši tikuši aplaupīti. Policija lūdz sabiedrību sniegt jebkādu informāciju, kas varētu palīdzēt atšķetināt šo noslēpumu. Bet tagad atgriežamies studijā. ,

- Vēl! Vēl! Rokijs sauca televizoram. Mēs gribam vēl attēlus ar rūķiem un apmulsušiem policistiem! Viņš ar distances vadības pulti apšaudīja televizoru, skrienot cauri kanāliem, cenšoties atrast citas ziņu pārraides. Ai, viņš gaudās, pusdienlaika ziņas ir beigušās. Es vēl nekad neesmu bijis ziņu pārraidē. Tas bija spidoši!

- Mēs bijām spīdoši, piekrita Mollija. Mēs aplau­pījām banku kā profesionāļi un atdabūjām laupījumu kā slepenie aģenti.

- Izņemot to, ka mums, to darot, gadījās dažas aizķerša­nās… pasmējās Rokijs. Mollij, tu nemaz neizskatījies tik apmierināta ar sevi bankā, kad domāji, ka esi uzņemta videofilmā. Tava seja bija tik satraukta.

Mollija atcerējās to un pasmīnēja. Nu labi, bet es ne­izskatījos ne uz pusi tik pārbijusies kā tu, kad domāji, ka mēs netiksim garām tiem acu pētītājiem…

-Jā, jā, jā, bet kā tad bija ar tevi, Mollij, šorīt Gremersijas parkā, kad aizbēga Petula? Es domāju, ka tava apakš­lūpa nokritis…

Mollija un Rokijs smējās, ainu pēc ainas atsaucot at­miņā baiļpilnākos brīžus.

- Un trakākais ir tas, ka neviens nekad neuzzinās, kas to izdarījis vai kā tas ticis darīts. īstenībā vai zini ko? Rokijs lepni uzsvēra. Šis noziegums iekļūs vēsturē.

Tas iekļūs vēsturē. Mollija atminējās, ka Nokmans bija cerējis uz to pašu. Tad viņai atausa prātā vēl kaut kas no ļaundara teiktā. Mollija izslēdza televizoru un sāka pirk­stos burzīt salveti.

- Zini, Rokij, īstenībā es nemaz neesmu labāka par Nokmanu. Es ari esmu noziedzniece.

Rokijs pārsteigts skatījās uz viņu.

-Jā, esmu gan, Rokij. Ja tā padomā. Es gribu teikt pa­skaties apkārt! Es izblēdlju ceļu uz šejieni, es apkrāpu cilvēkus, lai viņi par to maksā, es noblēdīju lomu Deivīnai Natelai. Es apkrāpu klausītājus Braiersvilā, tā ka īstenībā nozagu balvas naudu, un es atņēmu visiem pārējiem bēr­niem iespēju uzvarēt talantu konkursā.

- Ak, izbeidz jel! Rokijs bezrūpigi atteica. Tu esi ģeniāla hipnotizētāja. Tas tev padodas. Tas ir tavs talants. Es gribu teikt, ka neviens no citiem ļautiņiem Braiersvilā nespētu nokļūt līdz Ņujorkai ar savu talantu. Tu esi izcila. Visi ir apmierināti. Ņujorkiešiem patika tava izrāde, tas viņiem bija skaistākais vakars mūžā. Un Riksija un Berijs tevi mīl. Tikai paskaties uz to publicitāti, kādu tu viņiem esi sagādājusi ar Zvaigznēm uz Marsa. Tagad par to zina visa Ņujorka un ļaudis biļetes pirks gūzmām. Tu neesi īsta zagle; tu tikai dabū no citiem to, ko tev vajag, izmantojot citādus paņēmienus. Vienīgais, ko tu tiešām esi nozagusi, ir Deivīnas loma, bet viņa jau pati nebija nekāds eņģelis, vai ne? Mēs abi esam vienīgie, kam zināma patiesība, tā­pēc patiešām, Mollij, kāda tam nozīme?

-Jā, es zinu, taču būt patiesam ir labāk, vai ne, Rokij?

- Nūjā, ir jau, taču, Mollij, es tev tagad neļaušu doties savas vainas meklējumos. Liecies mierā!

Mollija jutās vainīga, taču bija vēl kas. Gluži kā izbēdzis zirgs, kas auļojis un auļojis bez apdoma, viņa tagad at­radās vietā, kurā nemaz negribēja būt. Laika pavadīšana kopā ar Rokiju bija likusi viņai palēnināt gaitu un palū­koties apkārt.

- Rokij, ne tikai tas. Ir vēl kaut kas tāds, kas liek man justies… nu, slikti. Es zinu, šis viesnīcas numurs ir burvīgs un tā tālāk, bet lieta tāda, Rok, ka man sāk nepatikt būt zvaigznei Mollijai Mūnai. Varbūt man tas patiktu, ja es tiešām būtu tā, par ko visi domā, ka es tā esmu, bet es jau tā neesmu. Mani sāk nogurdināt tas, ka cilvēkiem es patiku vienīgi tāpēc, ka viņi ir nohipnotizēti, lai es viņiem patiktu. Cilvēkiem es nepatiku kā īstā es. Viņiem patīk kaut kas nereāls. Kā reklāma. Viņiem patīk kaut kāda viltus Mollija Mūna. Tas man liek savā īstajā būtībā justies kā niecībai, un mana dzīve šeit ir tikai laika zaudēšana, jo šī nav īstās Mollijas Mūnas dzīve. Neviens nekad neiepazls īsto Molliju Mūnu. Viņa palūkojās uz Petulu, kas gulēja ciešā miegā. Man šķiet, ka pat Petulai es tā īsti nepatiku. Es viņu nohipnotizēju, lai patiktu.

- Mollij! Bet tas taču bija tik sen. Droši vien tagad hip­noze, kam tika pakļauta Petula, jau ir izbeigusies.

- Izbeigusies? Par ko tu runā?

- Mollij, zini, tā taču neilgst mūžīgi. Vai tad tu to vēl neesi sapratusi? Mūžīgas var būt mācības, kādas dzīvnieki vai cilvēki gūst no hipnozes, piemēram, Petula vairs neēd šokolādes cepumus un tu viņai patīc. Viņa ir piesavināju­sies jaunus paradumus, kas liek viņai justies labāk, tāpēc ari turpina tos piekopt. Taču pati hipnoze neilgst mūžīgi. Petula vairs nav hipnotizēta. Tagad tu viņai patīc tāpēc, ka patīc.

- Tad tu gribi teikt, ka hipnoze, kādai es pakļāvu Beriju Bregu un Riksiju Blūmiju, izbeigsies? Mollijas mute pa­lika vaļā.

- Noteikti. Beigu beigās. Viņi nekad neuzzinās, ka pa­tiesībā ir bijuši hipnotizēti, un vienmēr atcerēsies tevi kā spīdekli. Bet, ja tu viņus neredzētu sešus mēnešus, viņi vairs nedomātu, ka esi tik spīdoša, kādu viņi iedomājās tevi esam agrāk. Tev nāktos viņus atkal un atkal hipnotizēt no jauna.

- Un manis hipnotizētā publika?

- Tāpat. Viņi atcerēsies, ka tu biji laba, taču, ja viņi vēlreiz ieraudzītu tevi uz skatuves, tev nāktos viņus hip­notizēt no jauna, citādi viņi ieraudzītu tavu dziedāšanu un dejošanu tādu, kāda tā ir.

- Bet kā tu visu to zini? jautāja Mollija.

- No grāmatas, protams, attrauca Rokijs. Mollija iz­skatījās apmulsusi. Ak jā, viņš piebilda, aizsedzis muti ar roku, tas bija rakstīts astotās nodaļas beigās.

- Tātad šī būtiskā informācija atradās tavā kabatā. Sa­sodīts!

- Piedod!

- Neuztraucies, Mollija domīgi noteica. Tātad hip­noze izbeidzas. Vai zini, ko? Ir izbeidzies ari manas dzīves posms šeit. Es jau tāpat gribēju pamest Ņujorku kopā ar tevi un Petulu. Tagad, kad tu esi to visu man izstāstījis, es tiešām gribu doties prom. Lai man būtu visi jāvaldzina un jāhipnotizē visu laiku, mūžīgi… uhhh! Kāds murgs!

- Uz kurieni tu gribi doties? vaicāja Rokijs.

Mollija palūkojās griestos. Es visu laiku uztraucos, -

viņa atzinās, par to, kā iet Hārdvikas namā. Ne jau par Heizlu vai Gordonu, vai Rodžeru, bet par Džemmu un Ge­riju, un Rūbiju, un Džinksu.

- Mmmhmm, es jau ari, piekrita Rokijs. Iedomājies, kas tur notiek, ja Heizla ir galvenā. Tas varbūt ir vēl ļaunāk nekā tad, kad tur bija Aderstones jaunkundze, pat tad, ja tur palaikam iegriežas Trinklberijas kundze.

- Un tā visa ir mana vaina, teica Mollija. Varu derēt, ka Heizla liek viņiem darīt visus darbus. Es gribu atgriez­ties. Bet tu, Rokij… tu jau negribēsi atgriezties tagad, kad tev ir jauni vecāki.

- Ā! Nu labi, Mollij, man tev ir kas stāstāms par Alabasteriem. Viņi nav neko lādzīgi.

- Nav lādzīgi?

- Nē. Patiesībā viņi ir briesmīgi.

Rokijs turpināja stāstīt Mollijai par baismīgajiem Alabasteriem, kuri Hārdvikas nama apmeklējuma dienā bija likušies brīnišķīgi, bet parādījuši īsto dabu pēc atgriešanās Amerikā. Viņi bija ļoti, ļoti stingri, un Rokijs viņu mājā bija juties kā cietumā.

- Viņi gribēja mani ieģērbt stīvos, vecmodīgos uzvalkos un pavēlēja sēdēt istabā, lai es lieku mozaīkas vai veidoju origami.

- Kas ir origami?

- Tā ir tā japāņu papīru locīšanas māksla. Man jau ne­būtu nekas pretī mazliet ar to padarboties, tikai viņi man iedeva grāmatu, no kuras mācīties, un tos norādījumus nebija iespējams izpildīt, un viņi gribēja, lai es to daru visu dienu.

- Visu dienu?

- Nu, ļoti ilgi. Viņi teica, ka tas disciplinēšot manu prātu. Es, protams, viņus hipnotizēju, lai tiktu vaļā no origami.

- Kas vēl?

- Viņi negribēja, lai es eju ārā, jo tad es varētu nosmē­rēt drēbes. Vai arī saķert kādu vīrusu no citiem bērniem. Es tur nemaz neredzēju citus bērnus. Visa apkaime pilna pensionāru. Reiz, kad biju izgājis pastaigāties, viņi izsauca policiju! Es centos viņus hipnotizēt, lai viņi atlaistu pa­vadu vaļīgāk, taču tas ne vienmēr izdevās. Man tas nepa­dodas tik labi kā tev, Mollij. Ja notiktu pēc viņu prāta, man nebūtu atļauts ne dziedāt, ne svilpot, ne pastaigāties, ne skatīties televīziju. Viņiem patika, ka es lasu, bet vienīgā lasāmviela bija vecas gadagrāmatas, ko Alabasteras kun­dze bija pārlapojusi savā bērnībā. Vai, un ēdiens tur bija vienreizējs viņiem abiem bija jāievēro speciālas diētas, un tā man arī nācās ēst trušu barību.

- Trušu barību?

- Nūjā, tā izskatījās pēc trušu barības. Dažkārt tā iz­skatījās kā kaķu ēdiens, kuram pa virsu pārkaisīta zelta zivtiņu maltīte. Viss, ko viņi darija, bija savādi. Dzīve ar viņiem bija kā smags darbs. Beigās jau biju dabūjis, ko gribēju, bet viņi nebija tie cilvēki, kādus biju cerējis satikt, un es ienīdu savu dzīvi tur. Bet pats ļaunākais, ka man pie­trūka tevis. Es gribu teikt, ka tu esi mana ģimene, Mollij. Es tevi pazīstu jau veselu mūžību.

Mollijas dvēselē ielija siltums. Paldies, Rokij!

Kādu brīdi valdīja klusums, kad abi uzsmaidīja viens otram, novērtējot to, kas viņiem dots. Tad Mollija jautāja: Bet kā tu tiksi prom?

- Es viņiem piezvanīšu un iedvesīšu dažas domas. Es viņus nohipnotizēšu, ka nekas nesanāca, jo es viņiem ne­patīku. Es likšu viņiem domāt, ka viņi ir aizsūtījuši mani atpakaļ un ka tā noteikti ir labāk, nu, tādā veidā.

- Man būs grūti saraut saites ar Ņujorku, Mollija teica ar bailēm balsī.

- To visu var labot, Rokijs domīgi prātoja. Es zinu, kas tev jādara. Un man šķiet, ka nojaušu, kā tu vari visu vērst par labu un atbrīvoties no vainas sajūtas par krāp­šanu. Tev tikai jāveic daži telefona zvani.

Pēc desmit minūtēm Mollija bija pie telefona. Jā, Berij, Petula naktī atradās.

- Gluži kā Šoringa bankas rūķi! teica Berijs.

-Jā, kā rūķi. Bet redzi, Berij, visa tā nolaupīšana ir mani satriekusi. Un es nolēmu, ka vēlos, lai Deivīna atkal dabū šo lomu. Es gribu paņemt ilgu atvaļinājumu.

- Bet…

- Man ir jāiet, Mollija stingri pastāvēja uz savu.

- Saprotu, nopūtās Berijs. Nu, Riksijai un man, un trupai tevis pietrūks.

- Paldies! Man jūsu ari pietrūks. Un tagad, Berij, klau­sies uzmanīgi! Tev jānokārto viesnīcas rēķina apmaksa, un es gribu saņemt kaut kādu algu. Kā tu domā, cik daudz būtu godīgi?

- Nu, ņe-mot vē-rā summu, ko tu esi sa-ņē-musi, un tā mil-zī-gā palieli-nā-mā stikla izmak-sas, bet liekot pretī lielo pub-licitā-ti, ko tu esi atne-susi izrā-dei, nu, es do­māju, trīsdesmit tūkstoši dolāru, rēķināja Berijs, domā­dams par savu desmit procentu komisijas naudu.

- Labi, teica Mollija, kuru nosauktā summa ļoti ieprie­cināja, lieliski. Lūdzu, liec to nogādāt Valdorfā ap četriem šodien. Jā, un es to vēlos saņemt skaidrā naudā.

- La-bi.

- Un, Berij, pasaki Riksijai, ka šovakar es nevarēšu pie­dalīties izrādē. Lai to dara Laura, mana dubliere… Jā, un, runājot par Lauru, vai tu viņu pieskatīsi, Berij? Paseko, lai viņa dabū kādu patiešām labu galveno lomu kaut kur… nu, tā teikt, paņem viņu zem sava spārna…

- La-bi.

- Turklāt neviens līdz rītdienai nedrīkst zināt, ka es tie­šām dodos prom.

- La-bi.

- Pasaki Riksijai, ka tev ar mani bija ilga, ilga saruna un ka es atvadījos.

- La-bi.

- Nu tad paliec sveiks, un paldies par visu!

- La-bi, teica Berijs un nolika klausuli.

- Nu redzi, nebija nemaz tik ļauni, vai ne? Rokijs no­priecājās.

-Jā, atteica Mollija, kaut arī dziļi sirdī sajuta vieglas skumjas. Viņa jau bija paspējusi pieķerties vecajam, pus­trakajam Berijam Bregam, un viņai tā tiešām pietrūks.