Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit trešā nodaļa

Pirms Ņujorkas pamešanas Mollijai un Rokijam vēl bija jāapstājas pēdējā pieturā. Rolsroiss urbās uz priekšu pa pārpilnajām avēnijām, līdz Nokmans to apturēja pie augstas ēkas ar trijstūrveida ieeju un uzrakstu Saulstaru studija virs durvīm.

Pa baltajiem marmora pakāpieniem viņiem pretī stei­dzās nekārtīga izskata vīrs tumšzilā uzvalkā. Viņš noņēma tumšās brilles un pasmaidīja, atsedzot zelta priekšzobu augšējā rindā. Laipni lūdzam, laipni lūdzam! viņš sa­jūsmināts atkārtoja. Un paldies par zvanu. Mums ir tāds prieks jūs uzņemt. Es esmu režisors, ar kuru jūs runājāt, Alans Bīkers. Viņš pastiepa Mollijai un Rokijam roku sveicienam. Lūdzu, sekojiet man!

Mollija, Rokijs un Petula sekoja režisoram pa baltiem gaiteņiem un nonāca milzīgā studijas telpā, kas bija pilna ar akustiskām sistēmām, celtņiem un kamerām, un cilvē­kiem, kas stāvēja un skatījās uz Molliju. Jauno zvaigzni Molliju Mūnu.

No pūļa iznāca sirma sieviete, tērpusies ļoti elegantā kostīmā. Šī, iepazīstinot teica Alans Bīkers, ir Qube, Incorporated prezidente Dorotija Goldsmita.

Dorotija Goldsmita paspieda Mollijas roku. Uz viņas pirksta nozibēja gredzens ar milzigu smaragdu. Sveici­nāti, viņa teica lēni un majestātiski. Man tāds prieks!

- Man ari prieks jūs satikt, atbildēja Mollija. Šķiet, ka pa telefonu jūs runājāt ar manu draugu Rokiju.

Rokijs pakāpās uz priekšu.

- Sveicināti! viņš sacīja.

- Man milzīgs prieks satikt ari… jūs, teica Dorotija Goldsmita, tikai nedaudz stiepdama vārdus, un mēs esam gatavi gatavi visam.

Pēc divdesmit minūtēm Rokijs, Mollija un Petula bija saposti un gatavi uzstāties studijā.

- Gaismas! nokliedzās Alans Bīkers. Motoru, un… sākam.

Un Mollija ar Rokiju sāka. Rokijs bija sagatavojis vien­kāršu džinglu, taču, Mollijas acīm degot pilnkvēlē un Ro­kija balsij skanot vishipnotizējošākajā toņkārtā, un Petulai izskatoties tik piemīlīgai, cik vien iespējams, viņu izpildītā reklāma bija ļoti, ļoti spēcīga. Tā skanēja šādi:

Ja vēlies būt foršs un justies labi, Rīkojies tā, kā sakām mēs abi, Uzmani, uzmani, uzmani Bērnus, kas dzīvo ap mums. Dažiem no tiem varbūt slikti klājas, Pieskati tos, lai tie jūtas kā mājās, Un uzmani, uzmani, uzmani Bērnus, kas dzīvo ap mums. Klausieties…

Dažiem no viņiem nav prieka šai dzīvē, Bet pasaulei nāktos visus še mīlēt. Laimīgu bērnību… Saprati? Bērniem, kas dzīvo ap mums.

Reklāmas beigās Mollija un Rokijs ar pirkstu rādīja tieši kamerās. Uzņemts! nokliedzās Alans Bīkers. Tas bija brīnišķīgi! Jūs abi esat īsti profesionāļi.

- Nūjā, teica Mollija, uzsmaidot Rokijam, mēs jau gadiem uzņemam reklāmas.

-Jā, priecājās Dorotija Goldsmita, tas bija lieliski, un mēs, kā jau teicāt, pārraidīsim to reizi stundā katru dienu. Televīzijas laiku ar prieku apmaksās Qube Incorporated. Liels paldies jums!

- Ak nē, iebilda Mollija, paldies jumsi Un tagad visu labu! Mums nu jāiet.

- Uz redzēšanos! kā apmāti atsveicinājās visi studijā esošie.

Kad viņi atkal sēdēja rolsroisā, Rokijs sacīja Mollijai: Nu redzi, smadzeņu skalošanu var izmantot arī labiem mērķiem. Vai tagad vairs nejūties tik vainīga?

Mollija pamāja. Es zinu, ka šī reklāma neizmainīs pa­sauli, bet kaut ko labu taču tā paveiks, vai ne?

- Noteikti, piekrita Rokijs. Tā būs to vērta pat tad, ja labāks kļūs kaut vai tikai viens cilvēks. Bet vai zini ko? Es domāju, ka to noskatīsies tūkstošiem cilvēku. Mēs nekad neuzzināsim, cik labu darbu tiks padarīts tās dēļ. Iesēj sēkliņu un ceri, ka tā izaugs.