Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

divdesmit devita nodaļa

Mollija zināja, ka Petula nevar ciest šokolādes cepu­mus. Un no tā, kā Nokmans bija lielījies par Petulas barošanu, Mollija saprata, ka viņš tai nav devis ēst. Viņa Nokmanam ticēja tikpat lielā mērā kā tam, ka gliemeži varētu lēkāt. Mollija saprata, ka viņai tam jāseko.

Tāpēc tad, kad Nokmans ar brūno kravas auto bija no­nācis līdz 52. ielas galam un pagriezies ap stūri, Mollija izgāja pa noliktavas durvīm un, cik vien jaudāja, skrēja uz nākamo avēniju, lai noķertu taksometru.

Nokmana mašīna jau gandrīz bija pagaisusi skatam, kad viņa iekāpa dzeltenā taksometrā, taču laimīgā kārtā šoferis bija no ātrajiem braucējiem, un drīz vien viņi bija mašīnai astē.

Mollija jutās kā spiegs. Ja situācija nebūtu tik drama­tiska, viņai tas būtu paticis. Bet tagad plaukstas svīda tā, ka sviedri no tām bezmaz vai pilēja, un tad, kad takso­metrs piebrauca pie Bruklinas noliktavas, viņas garastā­voklis bija ārkārtīgi nomākts.

Meitene piesardzīgi vēroja, kā Nokmans apstājas gabalu tālāk. Kad taksometrs bija aizbraucis, Mollija noslēpās aiz koka un noskatījās, kā noziedznieks iebrauc noliktavā. «

Nu tu man esi rokā, viņa pie sevis noteica.

Apslāpētais būkšķis augšstāvā bija izraisījis Nokmanā paniku. Viņa acu priekšā pēkšņi parādījās aina, kā vesela noziedzības apkarošanas policijas vienība ieņem vietas slēpņos. Viņš nezināja, ka iebrucēja ir tikai Mollija, kurai bija izdevies uzrāpties kokā, ielīst pa pusatvērtu jumta lūku un klusi nolēkt augšstāva telpā. Viņš drudžaini sa­meta dārgakmeņu maisus, hipnotizēšanas grāmatu un prethipnotizēšanas iekārtu mašīnas aizmugurē un aizcirta durvis. Iebāzis kabatā pasi, viņš iesvempās kabīnē un ie­slēdza aizdedzi.

Mollija dzirdēja iedarbojamies motoru un šausmās ap­tvēra, ka Nokmans dodas prom. Viņa metās lejā pa kāp­nēm, bet mašīna jau uzņēma ātrumu. Nokmans nospieda gāzes pedāli. Kad Mollija bija nonākusi līdz ietvei ārpusē, bija jau par vēlu. Kaucinot riepas un izspļaujot izplūdes gāzu mākoni, mašīna aiztraucās.

Mollija izskrēja uz ielas un sāka dzīties pakaļ, taču dī­zeļa izplūdes gāzes izraisīja klepu un mašīna bija pārāk ātra. Viņa palika stāvam tukšajā ielā, kuru ietvēra vecas, pamestas noliktavas un koki.

Nu gan viņa bija savārījusi ziepes. Rokijs noteikti vēl ir mašīnā, un Nokmans viņu atradis. Un kā ar Petulu? Tagad Nokmans vairs nemūžam nepiezvanīs Mollijai. Meitene novaidējās. Viņa jutās slikti līdz pašām kaulu smadze­nēm.

Mollija saprata, ka tagad vienīgais drošais veids, kā iz­kļūt no šīs nejēdzības, būtu izstāstīt visu policijai. Viņai tas bija jādara, citādi Rokijam varētu draudēt īstas bries­mas. Kas attiecās uz Petulu, vēl pastāvēja vārga cerība, ka viņa varētu būt šajā ēkā. Mollija skrēja atpakaļ. Nokļuvusi iekšā, viņa atrada kādas durvis un aiz tām izdzirdēja skrāpēšanos un apslāpētu balsi. Mollija ielauzās Petulas un ari Rokija cietumā.

Petula lēca meitenei pretī, un Mollija to apkampa. Tad viņa izvilka vīkšķi no Rokija mutes. Zēns sāka runāt, tiklīdz viņš to spēja. Mollij, man tiešām žēl, bet viņš mani pamanīja un sagrāba un… runājot Rokijs trīcēja un astmatiski elsa.

- Rok, man tik ļoti žēl, tā visa ir mana vaina, teica Mollija, raisot auklas no Rokija plaukstu locītavām un tajā pašā laikā skaujot Petulu. Es tā priecājos, ka jums abiem nekas nekaiš. Es jau domāju, ka esmu jūs zaudējusi tie­šām. Viņa sameklēja kabatā nelielu suņu barības bun­džiņu, ko bija nēsājusi līdzi, un, norāvusi vāciņu, izbēra gaļas gabaliņus uz grīdas. Petula drudžaini sāka tos rīt. Tad Mollija plaukstā ielēja nedaudz minerālūdens. Ne­ticami. Nedomāju, ka viņš vispār būtu Petulu barojis vai devis tai dzert, viņa dusmīgi teica. Nabaga Petula!

Kad Petula bija padzērusies, Mollija viņu pacēla un pie­spieda sev klāt. Bija tik jauki atkal sajust sunenīti savās rokās. Man ļoti žēl, Petula, viņa sacīja. Es to vairs nekad nepieļaušu. Un Petula ieritinājās Mollijas jakā, juzdamās tādā drošībā kā vēl nekad.

Tad abi bērni viņu glāstīja un domāja par Nokmanu.

- Tagad viņš noteikti brauks tik tālu, cik vien spēs, teica Rokijs.

- Jā, atteica Mollija, un varu derēt, ka nervozēs…

Bērni uz brīdi apklusa un palūkojās ārā pa durvīm, iz­tēlodamies Nokmanu uz šosejas. Tad abi nezin kāpēc sāka smaidīt.

- Mmhmm, nokremšļojās Rokijs. Viņam, bez šau­bām, būs jāapstājas kādā benzīntankā, lai uzpildītu deg­vielu. Viņš sev nopirks Paradīzes šokolādes stienīti.

- Un varbūt bundžiņu Qube, iedomājās Mollija. «

- Un tad viņš kāps atpakaļ mašīnā un brauks tālāk.

- Tālāk un tālāk, un tālāk, piebalsoja Mollija.

- Un tad? vaicāja Rokijs.

- Tad viņš būs noguris.

- Un pēc tam?

- Tad viņš jutis, ka sāk migt ciet, un tas viņam nepa­tiks.

- Nē, jo viņš taču negribēs apstāties, vai ne? Jo viņš gribēs pēc iespējas ātrāk tikt ārā no Ņujorkas štata… Un tad?

- Tad, lai neaizmigtu, es domāju, viņš ieslēgs radio, teica Mollija.

- Cerēsim, ka viņš tā darīs.

Nokmans ātri brauca projām no rūķu noliktavas. Adre­nalīnam pulsējot vēnās, viņš dzina mašīnu cauri Bruklinas priekšpilsētai. Katra ieraudzītā policijas automašīna lika noziedzniekam sarauties, kaut arī, kā pats sev teica, viņš zināja, ka šai mašīnai nav nekāda iemesla likties aizdomī­gai. Policija domā, ka visas kravas mašīnas, kas atrodas ārpus Manhetenas salas, nav jāpārbauda. Tomēr Nokmans joprojām jutās kā nervu kamols. Viņš traucās projām no Ņujorkas tik ātri, cik vien spēja, izraudzīdamies mazākos ceļus, nemitīgi lūkodamies aizmugures skata spogulī, bez apstājas smēķēdams un svīzdams kā karsts siera gabals. Pēc divu stundu pašmocībām Nokmans sāka justies pār­liecināts, ka viņam neviens neseko. Viņš atpogāja kreklu un izbrauca uz starpštatu šosejas.

Viņš brauca un brauca vairākas stundas, līdz bija aiz­kļuvis tik tālu, ka degvielas tvertnes rādītājs liecināja tā ir tukša. Viņš piebrauca pie benzīntanka, uzpildīja deg­vielu un nopirka trīs Paradīzes šokolādes stienīšus un čet­ras bundžiņas Qube. Tad viņš slāja atpakaļ uz mašīnu un no jauna devās ceļā.

Ap deviņiem Nokmans sāka just nogurumu. Tas viņu uztrauca. Viņš negribēja aizmigt pie stūres un iekļūt avā­rijā. Viņš iztēlojās mašīnu kā ļoti dārgu Lieldienu olu

atsprāgstam vaļā uz šosejas, dārgakmeņiem izbirstot pa ceļu. Taču viņš ari negribēja apstāties, lai atpūstos. Viņam bija jābrauc tālāk. Drīz viņš kaut kur piebrauks un izdzers lielu krūzi kafijas; tā viņam palidzēs neiemigt. Bet pagai­dām viņš nolēma paklausīties ziņas.

Braucamais laiks, nodziedāja radiodžingls.

-Jā, teica diktors ar čērkstošu balsi. Mēs uzturēsim nomodā jūs, braucējus Amerikas austrumkrastā, jums nav par to jāuztraucas, tāpēc brauciet mierīgi… Mēs esam tā stacija, kas palīdz jums neaizmigti Un, mani mīļie, mums ir dažas izklaides jums. Mums priekšā daudzas stundas lieliskas mūzikas. Pēc brīža sekos ziņas, bet pirms tam neliela reklāmas pauze…

Nu jau Nokmans jutās daudz labāk. ŠI bija tieši tā sta­cija, kas viņam vajadzīga, un viņš satraukti gaidīja ziņas, jo tur stāstīs par laupīšanu. Kad radio sāka atskaņot re­klāmas, viņš pārslēdza ātrumu.

Esmu paradīzē, paradīze ir manī.

Zināju, ka paradīzē nonākšu es arī.

Tad kāda balss nodziedāja: "Hei, vai vēlies izbaudīt para­dīzes garšu? Paņem Paradīzes stienīti!"

Nokmans nokoda vēl vienu kumosu no sava Paradīzes stienīša un jutās ļoti apmierināts. Viņš klausījās Qube re­klāmu.

Qube, ja esi foršs… Qube, ja esi rupjš… Visi tevi mīl, jo tu esi tik Qube.

Es esmu tik populārs esmu pilns ar Qube!

Nokmans atvēra Qube bundžiņu, iemalkoja un pasmaidīja. Viņš tagad kļūs tik ļoti, ļoti populārs. Viņš dzīvē nekad nebija, bijis populārs, un šī doma lika izjust priekpilnas tirpas.

Atgriezās diktors. Un tagad ziņas. Galvenais dienas notikums ir Šoringa bankas aplaupīšana Manhetenā, kas notika šodien… Nokmans pagrieza skaļāk. Operāciju

šodien rīta pusē veica bruņotu laupītāju banda. Viņi aiz­gāja ar dārgakmeņiem un juvelierizstrādājumiem, kuru vērtība pārsniedz simt miljonu dolāru.

Nokmans skaļi nosmējās. Tur ir daudz vairāk!

- Eksperti tagad mēģina noskaidrot, kā aplaupītājiem izdevies iekļūt ēkā un atslēgt visu signalizāciju, jo Šoringa bankā ir viena no pasaulē sarežģītākajām signalizācijas sistēmām. Tiek uzskatīts, ka banda joprojām atrodas kaut kur Manhetenas salā. Par aplaupīšanu tika ziņots neka­vējoties pēc tam, kad laupītāji bija atstājuši banku, un policijai piecu minūšu laikā izdevās nobloķēt visus ceļus, kas ved ārā no Manhetenas. Tāpat policija ir pārbaudījusi arī laivas, kas atrodas piestātnēs ap salu. Ir apturēts viss ūdenstransports. Kāds bankas darbinieks, kuru bandas locekļi piespieda doties viņiem līdzi, stāstīja, ka viņam likts pārkraut salaupīto no bankas mašīnas dažādās ci­tās automašīnās, kuras aizbrauca. Tiek uzskatīts, ka no­ziedznieki noslēpuši laupījumu pa daļām visā Manhetenas teritorijā. Policija ir lūgusi iedzīvotājus būt vērīgiem un ari piesardzīgiem, jo banda noteikti ir bīstama. Policiju interesē jebkāda informācija, kas varētu novest uz laupī­tāju pēdām.

Šis bija labākās ziņas, kādas Nokmans jebkad bija dzir­dējis. Viņš gluži vai mīlēja ziņu diktoru par to, ka tas vi­ņam tās pavēstījis.

- Paldies, ka klausījāties, teica diktors.

- Paldies tev, teica Nokmans.

- Lieliski jaunumi, vai ne? teica diktors.

- Jā, atteica Nokmans. Viņam tiešām patika šis dik­tors, it īpaši viņa balss. Tā bija ideāli nostādīta un ļoti nomierinoša.

- Tu noteikti jūties fantastiski, teica diktors.

- Tiešām! iesmējās Nokmans.

- Tu jūties fantastiski, jau gadiem neesi tā juties.

- Tā ir! Tā ir! piekrita Nokmans.

- Visas pūles bija tā vērtas. Tu taču sen esi to pelnījis, vai ne?

Nokmans pamāja. Cik ļoti pareizi runāja šī balss!

- Un tagad tev vajadzīga pelnītā atpūta. Lēni, dziļi ie­elpo un izelpo.

Nokmans dziļi ieelpoja un izelpoja un uzreiz jutās daudz, daudz labāk.

- Lēni ieelpo un izelpo, un, kad es skaitīšu, tu arvien vairāk un vairāk atslābināsies. Turpini braukt, kamēr es skaitu desmit-deviņi-astoņi-septiņi-seši-pieci-četritrīs-divi-viens, un tagad, Nokmana kungs, tu esi pil-nī-bā ma-nā va-rā. Saprati?

- Sapratu, Nokmans stulbi teica. Viņš jutās brīnišķīgi. Viņš bija iekritis Rokija un Mollijas lamatās un jutās lieliski.

- Un tagad, turpināja Rokijs, es gribu, lai tu apgriez mašīnu un dodies atpakaļ uz Ņujorku, uz vietu, no kuras izbrauci šopēcpusdien. Labi?

- Lieliski, piekrita Nokmans. Lieliski, vienkārši lie­liski.

Kamēr Nokmans brauca, lente radio un kasešu atska­ņotājā aiztinās līdz galam. Tās pārējā daļa bija tukša. Iepriekšējā vakarā Mollijai un Rokijam laika pietika ti­kai tam, lai ierakstītu īsu viltus radiouzvedumu. Tā nu Nokmans ar trulu sminiņu brauca klusumā.

Lai panāktu savus mērķus, Mollija un Rokijs bija balstī­jušies uz divām pamatnostādnēm:

pirmā bija fakts, ka daudzi pieaugušie pārāk zemu no­vērtē bērnu prāta spējas; ,

otrā bija saistīta ar konstrukcijas īpatnībām ja auto­mašīnas radio un kasešu atskaņotājā ir ievietota kasete, tad, to ieslēdzot, automātiski pirmais ieslēdzas kasešu atskaņotājs.