Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

PIEKTĀ NODAĻA

Nākamā diena bija piektdiena. Mollija pamodās se­šos no rīta, joprojām smaidot, jo bija sapņojusi, ka ir pasaulslavena hipnotizētāja. Kopš šī brīža viņa kala prātam neaptveramus plānus.

Viņa vairs nedomāja iet skolā. Viņa vairs nespēja ap­meklēt Todlijas kundzes stundas, ja zem matrača atradās grāmata ar visiem tās noslēpumiem. Turklāt viņa nedrīk­stēja atstāt grāmatu nepieskatītu. Aizdomu pilnā Ader­stones jaunkundze varētu to atrast. Un, ja viņa ņemtu grāmatu līdzi uz skolu, to pakamptu Heizla.

Kad noskanēja rīta zvans, viņa izlikās, ka to nedzird, un mierīgi gulēja ar aizvērtām acīm pat tad, kad viņu apcie­mot atnāca Rokijs. Kad Heizla jau otro reizi nošķindināja zvanu Mollijai tieši ausī un norāva viņai palagus, Mollija apātiski turpināja gulēt.

- Nu, kas ir, vai tad galva atkal nedarbojas, Spokace? ņirgājās Heizla.

- Es nejūtos labi, novaidējās Mollija.

Mollija neaizgāja uz brokastīm. Pārliecinājusies, ka pā­rējie jau ir lejā, viņa sāka darboties. Izlēkusi no gultas, viņa atrāva guļamistabas logu, sagrābstīja pelējumu no akmens sienas un iebēra to plastmasas ziepju traukā. Tad viņa zaļā pelējuma kunkuļus rūpīgi saberza pulverī un izsmērēja to pa seju, lai āda izskatītos slimīgi zaļgana.

Pēc tam viņa izslaucīja ziepju trauku un nolika to atpakaļ pie izlietnes.

Tad meitene rāpus aizlīda uz slimnieku istabu. Tur stā­vēja elektriskā tējkanna, un Mollija to ieslēdza. Jau pēc brīža viņa bija piepildījusi pusi krūzes ar vārošu ūdeni un paslēpusi to zem atzveltnes krēsla. Tad viņa paķēra metāla bļodu un nolika to uz trauku skapja blakus krēslam.

Atgriezusies guļamistabā, Mollija parakņājās skolas somā un atrada kečupa paciņu, kuru bija taupījusi sviest­maizēm. Ielikusi to pidžamas kabatā, viņa atgriezās gultā, jo lamatas jau bija uzstādītas.

Citi bērni jau sāka atgriezties no brokastīm. Gordons Boilss smagi ieslāja Mollijas istabā. Ak tad slima? Te tev būs zāles, viņš teica. Mollijas sirds salēcās, jo pirms Gordona aiziešanas viņa uz kakla sajuta nelielu, pretīgu un mitru zemes pikuci. Pēc tam Mollija pēc balss pazina Geriju un Džemmu, kas bija atnākuši viņu apraudzīt.

- Varu derēt, ka viņa ir saaukstējusies. Varbūt viņa va­kar tomēr iekrita peļķē, nočukstēja Džemma.

- Nabaga Mollija. Droši vien viņa saslimusi tāpēc, ka lielie viņu apceļ, teica Gerijs.

- Mhm. Varbūt iesim pabarot tavu peli?

Beidzot smagiem soļiem ieslāja Aderstones jaunkun­dze.

- Dzirdēju, ka tu esot apslimusi, viņa vienaldzīgā balsī teica. Tad jau labāk dodies uz izolatoru. Aderstones jaunkundze viņu sakratīja.

Mollija izlikās, ka mostas un, tēlojot tādas galvassāpes un tik lielus gripas simptomus, cik vien iespējams, sekoja Aderstones jaunkundzei pa noplukušo gaiteni garām ci­tiem bērniem, kas bija iznākuši no istabām, lai paskatītos uz viņu. Aderstones jaunkundze lika Mollijai apsēsties pa­cientu izmeklēšanas krēslā. Izvilkusi atslēgu no metāla maciņa, kas bija apjozts viņai ap gurniem, viņa atslēdza kādu atvilktni, atrada termometru un iestūma to Molli­jai mutē. Mollijas sasvīdušie pirksti bija sakrampēti aiz muguras, un viņa no visas sirds vēlējās, kaut Aderstones jaunkundze atstātu šo telpu. Pēc mirkļa viņas vēlēšanās piepildījās.

Būšu atpakaļ pēc piecām minūtēm. Tad nu redzēsim, vai tu tiešām esi slima. Sūkājot liekos zobus, Aderstones jaunkundze izgāja.

Tiklīdz viņa atradās drošā attālumā, Mollija izvilka krūzi, kurā ūdens no verdoša bija kļuvis ļoti karsts, un ielika tajā termometru. Sirdij sitoties, viņa vēroja, kā ceļas dzīv­sudraba stabiņš. Trīsdesmit deviņu grādu temperatūrai vajadzētu pārliecināt Aderstones jaunkundzi, ka Mollija nejūtas īpaši labi. Bet, lai būtu pavisam droša, meitene atplēsa kečupa paciņu, pēc tam ielika to atpakaļ kabatā. Tagad Mollija sāka nervozēt, un tas lika viņai justies ļoti drebelīgai, gaidot, kā īstenosies plāna beigu daļa.

Vēl pēc brīža viņa sadzirdēja sūkāšanas skaņas un Ader­stones jaunkundzes soļus. Mollija nokāra galvu, cenzda­mās izskatīties tik slima, cik vien iespējams. Aderstones jaunkundze ienāca un, nesakot ne vārda, rupji izrāva ter­mometru no Mollijas mutes.

Mollija dziļi ieelpoja. Kad Aderstones jaunkundze no­stūma acenes līdz pašam deguna galiņam, lai pārbaudītu termometru, Mollija sāka tēlot. Aderstones jaunkundz, viņa gārdza, krampjos raustoties, man tiešām šķiet, ka esmu slima.

Aderstones jaunkundze izskatījās tā, it kā viņas priekšā būtu smirdošs sesks. Viņa nepacietīgi meklēja pēc bļodas. Kur tad ir…? viņa sāka jautāt. Tad viņa to pamanīja uz trauku skapja, kur Mollija bija to nolikusi.

Mollija sāka rīstīties. Vēēēē! un, kamēr Aderstones jaunkundze pakāpās uz ķeblīša, lai sadabūtu bļodu, Mol­lija paņēma mutē nedaudz kečupa un ūdens. Kad Adersto­nes jaunkundze nokāpa no ķeblīša ar bļodu rokā, Mollija jau bija tam gatava.

Viņa saķēra bļodu. Vēēēē! Sārtie viltus vēmekļi iz­šļācās pa skārda bļodas dibenu. Vēl pēc dažiem elpas kam­pieniem vēēēē, ēēē! Mollija bija apmierināta, ka izrāde ir izdevusies ļoti pārliecinoši.

Man ļoti žēl, Aderstones jaunkundz, viņa vārgā balsī izdvesa.

Aderstones jaunkundze izskatījās izbijusies. Pakāpusies soli atpakaļ, viņa vēlreiz pārbaudīja termometru. Savāc visas savas mantas, rītatērpu, zobu birs… Aderstones jaunkundzes balss aprāvās. Vārdu sakot, savāc visu savu mantību. Tad dodies uz ambulanci. Tev ir trīsdesmit de­viņu grādu temperatūra. Es tev ticu. Cerams, ka tas ne­piemetīsies mums visiem. Un izmazgā to netīro bļodu. Paņem to sev līdzi augšā.

Mollijai gribējās skaļi kliegt un lēkt gaisā, tik priecīga viņa bija par to, ka izdevies apmuļķot Aderstones jaun­kundzi, taču viņa to neizrādīja. Meitene sērīgi aizvilkās atpakaļ uz guļamistabu, uzvilka plāno rītatērpu un apāva čības, pēc tam no atvilktnes paņēma džemperi un paķēra somu, kurā, protams, atradās hipnotizēšanas grāmata. Pēc tam viņa devās ar zaļu linoleju klātajā kāpņu telpā, kas veda uz ambulanci.

Tā nebija īsta ambulance ar daudzām palātām un gul­tām. lā bija tikai viena telpa Hārdvikas nama bēniņos, tālu prom no guļamtelpām un tieši virs Aderstones jaunkun­dzes dzīvokļa. Viņa pagāja garām Aderstones jaunkundzes kāpņu laukumiņam, ko rotāja mahagonija koka mēbeles un pašas jaunkundzes portrets. Violetais Petulas spilventiņš gulēja uz grīdas, tam blakus vāļājās nelieli krama un gra­nīta gabaliņi. Petulai patika pasūkāt akmeņus un pēc tam tos izspļaut. Blakus akmeņiem atradās šķīvis, pilns šoko­lādes cepumu.

Mollija devās vēl stāvu augstāk uz ambulanci. Viņa at­vēra durvis, un, tā kā novembra diena bija padevusies sau­laina, viņai likās, ka iekšā ir silti. Putekļi peldēja gaismas staros, kas nāca no loga, un uz palodzes gulēja beigtas mušas. Pie nodzeltējušās sienas bija novietota metāla gulta. Mollija novāca no matrača šausminošo paliktņa plēvi, jo viņa taču nebija domājusi pieslapināt gultu, un no jauna uzklāja kokvilnas palagus un abas segas. Tad viņa iekār­tojās ērtāk un sāka lasīt.

Mollija nolēma izlaist pirmo nodaļu "Praktizēšana ar sevi", jo bija nepacietīga un uzskatīja, ka jau ir pavadījusi daudzus gadus, sapņojot un ieejot transā. Viņa uzreiz pie­vērsās otrajai nodaļai.

DZĪVNIEKU HIPNOTIZĒŠANA

Tagad, kad esi apguvis mākslu nonākt transā, tu esi ga­tavs hipnotizēt kādu dzīvnieku. Hipnotizēt dzīvniekus ir sa­režģīti tas ir sarežģītāk par cilvēku hipnotizēšanu. Taču tad, kad tu būsi sasniedzis "saplūsmes izjūtu", hipnotizējot dzīvnie­kus, tu apzināsies, ko nozīmē "saplūsmes izjūta", hipnotizējot cil­vēkus, un tas tev varētu foti noderēt.

Ja tu nepanāc "saplūsmes izjūtu", dzīvnieki un cifvēki ne­tiek pilnībā hipnotizēti.

Pirmais solis: nokļūsti transā pats.

Otrais solis: transā domā par dzīvnieku (suni, kaķi, fauvu), kuru gatavojies hipnotizēt. Domā par šī dzīvnieka būtību. Cen­ties pats kfūt par šo dzīvnieku.

Mollija aizvēra grāmatu un noslēpa to zem segas. Viņa vēroja gaismas rotaļas uz dzeltenās sienas un sāka ieiet transā kādā miglainā nogāzē, kas veda projām no ap­ziņas un dziļi prāta dzīlēs. Drīz vien viņa jau jutās tālu prom, visu apkārtējo priekšmetu kontūras izplūda, skaid­rus apveidus saglabāja vienīgi lampa pie sienas. Tad Mol­lija aizvēra acis un, sekojot grāmatas padomam, sāka domāt par kādu noteiktu dzīvnieku. Vienīgais dzīvnieks bāreņu namā bija Aderstones jaunkundzes kucīte Petula. Viņa tad ari bija Mollijas pārdomu priekšmets.

"Domā par šī dzīvnieka būtību. Centies pats kļūt par šo dzīvnieku." Doktora Logana vārdi plūda caur Mollijas ap­ziņu.

Petulas būtība. Mollija koncentrējās uz samtaino mopseni. Tā bija kuce ar ļaunu raksturu, izlaista un izlutināta, pārbarota un slinka. Kāpēc viņai piemita tik ļauna daba? Viņa bija vienīgais Mollijas jebkad sastaptais suns, ku­ram allaž bija slikts garastāvoklis. Mollija viņu iztēlojās stingro, melnspalvaino ķermeni, līkās priekškājas, kurām saliekties bija licis pārbarotais augums, augšup saslieto asti, sažmiegto purnu, balto zīmi uz pieres, rūkšanu, sma­kojošo elpu, izvalbītās acis. Transā Mollija ielūkojās Pe­tulas trulajās, ūdeņainajās acīs. Viņa gāja arvien tuvāk, līdz Petulas acis jau bija tik lielas kā biljarda bumbas, tad kā basketbola bumbas un pēc tam jau kā lielās, melnās vingrošanas bumbas. Un pēc tam šķita, ka Petulas acis piepūšas līdz divu lielu gaisa balonu apmēriem. Mollijas prāts tiem pakļāvās, un viņa ieslīga Petulas suņa prātā.

Viņa jutās kā suns. Viņa izjuta savas četras ķepas, ausis, ļoti jutīgo purnu. Viņa saoda šokolādes cepumus uz gridas sev blakus, tāpat kā appelējušo samta spilvenu zem sevis. Tas bija savādi. Viņa tiešām saoda Petulas spalvām pārklāto spilvenu. Pēc tam viņa jutās tumīga, uzpūtusies un pārēdusies. Viņai bija nelabi no šokolādes cepumiem, ar kuriem Aderstones jaunkundze viņu baroja. Au! Tas tiešām nebija labi. Mollija pēkšņi apjēdza, kā jūtas Petula, un gandrīz līdzjūtīgi ierūcās pati.

Mollija sadzirdēja, ka Aderstones jaunkundzes pulk­stenis ar dzeguzi kaut kur tālumā nosit astoņi, un atvēra acis. Tad tāpēc Petula bija tik īgns un naidīgs suns. Viņai vienkārši sāpēja vēders no tik liela daudzuma cepumu.

Mollijai šķita, ka viņas apziņā pēkšņi atvērušās kādas durvis. Pārsteidzoši bija tas, ka viņa pēkšņi tik viegli spēj izprast Petulu. Un viņa domāja ari par to, kādas gan pras­mes vēl varētu viņā slēpties. Prasmes, kuras izmantot varētu palīdzēt doktora Logana grāmata. Ja vien Mollijai izdotos apgūt visas nodaļas tik ātri kā šo, viņa drīz vien jau būtu liela speciāliste.

Uz mirkli Mollija saminstinājās. Patiesībā viņa vēl neko nebija izdarījusi. Varbūt viņa kļūdaini bija iztēlojusies Petulas izjūtas. Mollija nepacietīgi atkal atvēra grāmatu. Drīz viņa redzēs, vai tiešām ir iespējams hipnotizēt suni. Atlika tikai izpildīt trešo soli.