Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit otra nodaļa

Driz pēc vēlajām brokastīm pie Mollijas durvīm klau­vēja Nokmans. Viņš izskatījās kārtīgs un sakopts zaļajā šveicara uniformā ar pieskaņotu zaļu cepuri, ko bija izsniedzis reģistrators. Viņš paklausīgi iešļūkāja istabā, un Mollija ar Rokiju viņu nopētīja. Mati joprojām bija kā izspūrušas melnas krēpes; seja, kaut ari tagad tīra un no­skūta, izskatījās pietūkuši un neveselīga, un zem zoda bija kreveļaini, sarkani izsitumi.

- Domāju, ka viņam būtu jānogriež mati, teica Rokijs. Mollija aplika dvieli ap Nokmana pleciem, kamēr Rokijs sameklēja šķēres.

Bez zirgastes Nokmans izskatījās daudz labāk. Ar olai līdzīgo pliko pauri priekšpusē un matu ieloku ap pakausi viņš atgādināja mūku.

Rokijs iedeva viņam banānu. Dažas dienas tu pārtiksi vienīgi no augļiem. Tas nāks tev par labu. Un atmetīsi smē­ķēšanu.

Nokmans nolobija banānu un veselu iestūma to mutē. Banāna gabaliņi izbira pa visu grīdu.

- Kā ar viņa manierēm? Tās ir atbaidošas, norādīja, Mollija.

- Pareizi, piekrita Rokijs. No šī brīža, Nokman, tu ēdīsi kā…

- Kā karaliene, iestarpināja Mollija.

- Vai es, lūdzu, varētu dabūt salveti un pirkstu skalo­jamo bļodiņu? palūdza Nokmans.

- Un jāmaina viņa akcents, teica Mollija. Pēc Čikāgas akcenta mūs varētu pieķert. No šī brīža tu runāsi ar… vācu akcentu.

- Lab, lab, tā tam būs būt, piekrita Nokmans.

Kad Nokmans bija notiesājis banānu, Rokijs palūdza viņu piecelties. Bērni atkal aplūkoja viņu no visām pusēm un ievēroja sakumpušo muguru, trekno kaklu un dubultzodu.

- Vai mēs nevaram padarīt viņu nedaudz izskatīgāku? jautāja Rokijs. Izmēģinot viņš pieprasīja: Tagad izskaties pēc kucēna!

Nokmans nekavējoties izkāra mēli un pacēla rokas kā ķepas. Viņa acis bija platas un kāras.

- Gandrīz tā. Tikai ievelc atpakaļ mēli. Nokmans pa­klausīja. Rokijs pačukstēja Mollijai: Viņš ir tik savāds. Man viņa žēl.

- Žēl viņa? Viņš taču ir žurka, atteica Mollija.

Nokmans sāka tēlot žurku, rāpojot pa grīdu un ošņājot.

Es taču neteicu, lai tu esi žurka! dusmojās Mollija.

- Piedošan, Matu Žāvējamās jaunkundz, atvainojās Nokmans.

- Bet viņam nav draugu, čukstēja Rokijs.

- Ir gan. Milzums citu žurku. Pajautāsim viņam. Uz­zināsim kaut ko par viņu. Vai tev ir draugi? noprasīja Mollija.

- Nē, nē. Nekād draug nekad, paziņoja Nokmans savā vācu akcentā. Man vienig bij pūkains papagails kād­reiz. Dziedāj dikt smuk un lidoj apkārt pa dārz. Nokmana acis sariesās īstas asaras. Mollija saņēma sevi rokās. Vis­mazāk jau nu viņa vēlējās izjust žēlumu pret Nokmanu.

Taču Rokijs bija ieinteresēts un līdzjūtīgs. Kas ar to notika?

- Viņ nosit Snaf kung žurk slazd. Es viņ atrad beigt.

- Cik briesmīgi! iesaucās Rokijs. Mollij, tev jāpiekrīt, ka tas ir skumji… Nabaga papagailis, nabaga virs! Bet kas bija Snafa kungs?

- Viņš bij mūs namsaimnieks. Mums bij kopīgs dārzs.

- Un kāpēc tev nebija citu draugu? jautāja Rokijs.

- Tāpēc, ka es bij jocīgs.

- Jocīgs? Kā?

- Vienkārš jocīgs. Nepopulārs.

- Es sākumā nesapratu. Tas ir šausmīgi, teica Rokijs. Man viņa žēl.

- Man gan ne, paziņoja Mollija. Viņš bija tiešām nejauks pret Petulu un ļoti nelietīgs pret mani. Izbeidz, Rokij! Kas tev uznācis? Tas čalis taču ir kretīns.

- Nedomāju, ka viņš ir nelietīgs līdz savas dvēseles dzi­ļumiem, iebilda Rokijs.

- Tu tā nedomā? Pajautāsim viņam pašam! Nu labi, kungs. Vai jūs neuzskaitītu visas tās riebeklības, ko esat pastrādājis, kopš nomira jūsu papagailis?

Nokmans pamāja un sāka stāstīt bērna balsi. Es uzvilk žurk slazd un nolik to zem gald, kur sēdēj Snaf kungs un tas iecirt viņ kājs pirksts tāpat kā man P-P-Pūkain.

Rokijs palūkojās uz Molliju, it kā teiktu: "To viņš ari bija pelnījis."

Nokmans turpināja: Es iebēr papagaiļ barib Snaf kung pārsl kārbā, un viņš to apēd.

Arī tas vēl izklausījās pēc pelnītas atriebības.

- Labi, labi, teica Mollija. Nestāsti vairs par to, ko tu nodarīji Snafa kungam, jo viņš acīmredzot bija to pelnījis. Stāsti mums par citām nelietībām.

Pār Nokmana lūpām sāka plūst atzīšanās straume. Es nozag Stjuart Blais pulksten un apsūdzēj vien cit puik un direktors viņ nopēr. Es izķēpāj vis Šerlijs Denings

mājsdarb un pārzīmēj viss viņš labākos zīmējums. Es lik Robiņam Flečeram apēst piecpadsmit beigts mušs, un, kad viņš bij slims, es lik viņam ēst tās mušs. Es izstūm Debras Kronlijs galv caur kāpņ margām un tad vajadzēj braukt ugunsdzēsēj brigādei, lai dabūt viņ ārā. Es atņēm bērniem konfekts un teic, ja viņ kādam sūdzēs, es viņ galvs noskalos atejā…

Mollija pārtrauca. Tāds ļaunums taču nāk no dvēseles dziļumiem, vai ne, Rokij?

Rokijs paraustīja plecus. Tā varētu būt.

- Kas vēl? jautāja Mollija. Izlaid dažus gadus!

Tagad Nokmana balss izklausījās vecāka. Es sadedzi-

nāj Denij Taik lidmodel, ko viņš bij taisījs trīs nedēls. Es nostiep stīg starp div stabiem pie veco ļauž pansionāt, un vecā Stoks kundz paklūp un salauz degun. Tas gan bij jautr. Tad es paklupināj vien akl vir. Tas nebij grūt un es nozag viņ mak.

- Nozagi viņa maku?! Mollija bija šokā. Un vēlāk?

- Vēlāk?

Nokmana atmiņa tika pārtīta uz priekšu garām neskai­tāmām ļaundarībām. Vēlāk es iemācījās zagt citur. Tas bij dikt noderig. Rotaļliets, vis, ko varēj nozagt. Un es iemācījās to pārdot vec liet bodē. Tas bij mans karjers sākums.

- Un cik tev tad bija gadu?

- Vienpadsmit.

- Kas vēl?

- Es nozag vienai meitenei riten un ieslēdz viņ paš kam­bari. Neviens vesel dien un nakt nezināj, ka viņ tur ir. Es lik maziem bērniem apzagt savs vecāks. Ja viņ izstāstīj, es viņš piekāv. Es piespied vien bērn aplaupīt vien vec vir māj priekš man. Viņš ielld pa maz lodziņ. Tas bij labs darbs.

- Tas nu gan nebija nekāds labais darbs, Mollija viņu izlaboja.

- Nē, nē, nebij labs, teica Nokmans, pēkšņi mainījis savas domas.

- Un kā ar pēdējiem gadiem?

- Nu, skaidroja Nokmans monotonā balsī, vienreiz man sanāc dikt lab, kad izdevās pierunāt vien vec kundz atdot man savs ietaupījums. Es viņai teic, ka tas ir priekš suņ patversm. Viņ man iedev simt piecdesmit tūkstoš za­ļos. Es nopirk noliktavs un uzsāk sav biznes.

Rokija seja kļuva tāda, it kā viņš tikko būtu norijis pil­dītu olu.

- Savu biznesu?

-Jā. Es ņēmās ar zagtām mantām.

- Nē, tu to vairs nedari, teica Mollija.

- Nē, piekrita Nokmans. Nē.

- Un tā, turpināja Mollija, ko tu uzskati par savas karjeras virsotni?

- Ah… nopūtās Nokmans, un viņa hipnotizētās acis pēkšņi kļuva sapņainas. Ah… jā, labākais, ko es jebkad atklāj, bij hipnozs grāmat. Tā vecā kundz man par to izstāstīj vis. Ar to grāmat es bij izplānojs paš lielāko banks aplaupīšan pasaulē. Es aplaupīj paš Šoring bank iekš Ņujork.

- Muļķības, Mollija klusi teica Rokijam, viņš neko ne­apjēdz. Tad viņa teica Nokmanam: Te man tevi mazliet jāpārtrauc. Sauksim lietas īstajos vārdos. Tas nebiji tu, kas aplaupīja banku. To paveica daži ārkārtīgi talantīgi bēr… es gribēju teikt, līdzzinātāji. Lai nu kā, tam nav nozīmes, jo no šī brīža tu pilnīgi aizmirsīsi par hipnozes grāmatu, un ceļojumiem, kādos devies, to meklējot. Tu aizmirsīsi jebkādas domas, kādas tev bijušas par Šoringa bankas aplaupīšanu. Tu aizmirsīsi, ka tā vispār tikusi aplaupīta. Labi?

- Labi. Es aizmirst tagad.

- Pareizi. Un vai ir vēl kādas citas tevis pastrādātas ļaun­darības?

-Jā, atzinās Nokmans. Es vienam vīram pārdev auto ar salauztām bremzēm. Viņš sadauzīj mašīn.

- Vai viņš nositās? jautāja Rokijs, piemirsdams aiz­vērt muti.

- Nē, bet tā dām, ko viņš notriec, tā gan.

- Nu, pietiek, Rokijs sadusmojās. Tas ir briesmīgi. Es nespēju tev noticēt. Kāpēc tu visu to dari, ja saproti, ka tas ir ļauni?

- Man patīk būt ļaunam, sekoja Nokmana vienkāršā atbilde.

- Bet kāpēc? Kāpēc? pilnīgi apjucis jautāja Rokijs. Kāpēc tev patīk būt ļaunam? Kāpēc tev nevarētu patikt būt labam1

- Es nekad nav zinājs, kas ir labs.

- Bet vai cilvēki nav bijuši pret tevi labi?

- Nē protams, ne. Visi man ienīd. Mans tēvs man sit, kad vien redzēj mājā. Pat man mamm smējās, kad mans papagails nomir. Viņ gribēj, lai es ar ir beigts. Viņ bij riebīg. Es no viņš iemācijos slikto, nevis labo. Es nezin, kas ir labs.

Rokijs izskatījās šausmu pārņemts. Tad viņa riebuma pilnā sejas izteiksme kļuva apņēmīga. Mollij, tas ir kā Trinklberijas kundzes šūpuļdziesmā… To viņam iemācīja māte dzeguze. Viņa mācīja, ka grūst ārā no ligzdas ir labi.

Mollija lēni pamāja, jo arī viņa tagad ieraudzīja Trinkl­berijas kundzes pantiņu un Nokmanu jaunā gaismā. Kā gan lai viņa varētu pārmest Nokmanam ļaunumu, ja pret viņu neviens nekad nebija izturējies labi? Ja nu dzeguzēna bērnība ir iemācījusi viņam tikai spītu? Tev taisnība, Rok. Man gandrīz riebjas izjust žēlumu pret viņu, bet tev taisnība. Domāju nav nekāds brīnums, ka viņš ir ļauns, ja neviens nav viņam mācījis neko citu… Laikam jau būt labam ir tāpat kā… kā lasīt… Ja neviens nekad nebūtu mācījis man lasīt, man būtu ļoti grūti zināt, kā… Es do­māju lappuses ar burtiem izskatītos vienkārši kā kaut kāds jūklis. Un viņam noteikti nav nekādas skaidrības par to, kā būt labam. Tad viņa piebilda: Un mēs abi vēl domājām, ka mūsu dzīve ir slikta.

-Jā, nopūtās Rokijs. Mums vismaz bija Trinklberijas kundze un mēs paši viens otram. Varbūt mēs varētu ie­mācīt Nokmana kungam kļūt labākam.

- Mmmmm, nodūca Mollija. Es domāju… Tad viņa jautāja Nokmanam: Vai tu jūties slikti tāpēc, ka esi pastrādājis visas tās ļaundarības?

- Nē, kāpēc gan? atbildēja Nokmans.

- Te nu ir tā problēma, Mollija teica Rokijam. Nebūs viegli iemācīt viņu kļūt labākam, ja viņš nesaprot, kāpēc vajadzētu mainīties. Viņš negribēs, lai viņu māca. Un es neesmu pārliecināta, vai viņam palīdzēs tas, ka viņš vien­kārši tiks nohipnotizēts, lai kļūtu labs. Viņš nemainīsies pa īstam, iekams neizjutīs nožēlu par to, ko pastrādājis agrāk. Viņš varētu vēlēties mainīties tikai tad, ja saprastu, cik daudz nodarījis pāri cilvēkiem.

- Bet kā lai mēs to izdarām? jautāja Rokijs. Mums būtu jāliek viņam izjust to, ko izjutuši šie cilvēki.

- Nu, es domāju, sacīja Mollija, juzdamās kā ķirurgs pirms operācijas, es domāju, ka mums jāspiež uz to vie­nīgo, kas viņu ir skumdinājis, vienīgo, par ko mēs zinām, ka tas viņu ir sarūgtinājis.

- Viņa papagailis?

- Jā, viņa papagailis. Mollija pievērsās Nokmanam. Zini ko, hm, kāds ir tavs vārds?

- Simons. Es esmu Simons, atbildēja Nokmans, izvilk­dams no zaļās žaketes kabatas pasi un pasniegdams to Mollijai. Viņa to paņēma un pētīja fotogrāfiju, kurā viņš vairāk izskatījās pēc zelta zivtiņas nekā cilvēka vai varbūt pēc piraijas.

- Nu labi, Simon Nokmana kungs, viņa teica, vis­pirms es gribu, lai tu tēlo beigtu suni, apgulies uz mu­guras un pacel gaisā rokas un kājas. Jā, tā būs labi, un tagad rej.

- Vau, vau, vau, rēja Nokmans, tirinot rokas un kā­jas.

- Labi, turpināja Mollija. Un tagad, kamēr tu tā guli, es gribu, lai tu iztēlojies, kā jutās Petula, tevis nozagtā mopsene, kad tu pret viņu izturējies slikti.

- Vau, rrrr, vau.

Mollija redzēja, ka viņš neko daudz nejūt, tāpēc pie­bilda: Un, ja nu tu neko nejūti, tad iedomājies savu mi­rušo papagaili.

- Aaaaaaaūūūūūū! Nokmans žēli iegaudojās.

- Nu redzi, teica Mollija, viņš domā par nabaga Petulu un papildina to ar savām skumjām par papagaili. Viņš mācās.

Nokmans atkal iegaudojās: Aiaaaaaaūūūūūū!

- Un tagad, Mollija pārkliedza viņa gaudošanu, kad vien kāds tev teiks "sveiks", tu atgulsies uz muguras un šādi gaudosi, un šādi jutīsies, un iztēlosies, kā jutās Petula, kad tu biji viņu nolaupījis. Pievērsusies Rokijam, viņa paskaidroja: Ik reizi, kad kāds saka "sveiks", varētu būt pietiekami bieži, lai mācība iegultos viņa prātā, vai tev tā nešķiet? Un tas, ka mēs to darām šādi, nozīmē, ka mums nevajadzēs viņam to pastāvīgi atgādināt.

Tad, lai pārtrauktu troksni, Mollija lika Nokmanam pie­celties un lēkāt apkārt kā uzbudinātam orangutānam.

- Uuuh, uuuh, uuuh, viņš rūca.

- Un tagad, sacīja Rokijs, uztvēris ideju, par visiem pārējiem taviem sliktajiem darbiem ik reizi, kad kāds tev teiks "labvakar", tu atcerēsies tieši to ļauno darbu, par kuru tev liks atcerēties šis cilvēks, un tu tam izstāstīsi, ko esi nodarījis, un atkal atcerēsies savu papagaili. Labi?

- Uuuh, uuuh, uuuh, aah, labi, pamāja Nokmans, ie­lāgojot Rokija sarežģītos norādījumus.

- Tas liks viņam padomāt, vai ne? teica Rokijs.

- Pavisam noteikti, piekrita Mollija. Un, viņa pa­vēlēja, tu vari beigt būt orangutāns. Labi. Pareizi. Tu strādā mūsu labā, Nokmana kungs. Tu darīsi visu, ko mēs liksim. Mēs izturēsimies pret tevi labi, un tu būsi laimīgs, ka strādā pie mums. Un tagad vari atmosties. Mollija sasita plaukstas.

Tad Rokijs piegāja pie ledusskapja un ielēja visiem pa glāzei Qube.

Sākās gatavošanās aizceļošanai.

Mollija lika no vestibila veikala uznest dažus papildu koferus, jo tagad viņai bija tik daudz jaunu lietu, un Nokmans sāka sakravāt viņas drēbes. Rokijs veica vairākus svarīgus telefona zvanus. Un Mollija uzmeklēja hipnozes grāmatu.

Viņa izņēma to no seifa un uzmanīgi noslēpa mugur­somā. Tad viņa laipoja caur viesnīcas numurā valdošo jezgu, caur Ņujorkas suvenīriem, rotaļlietām un ierīcēm, galantērijas piederumiem un apģērbiem, pārdomājot, ko ņemt līdzi. Ieraudzījusi Petulu guļam uz vecās jakas, viņa nolēma jaku atstāt tepat. No skapja durvīm viņa noāķējp jauno džinsu jaku un piegāja pie loga, lai uzmestu pēdējo skatienu mirgojošajai Manhetenai.

Ārā gāza lietus, taču ēkas apspīdēja ari zemā pēcpusdie­nas saule, tāpēc visi ķieģeļi, tērauda un stikla konstrukcijas mirdzēja. Mollija joprojām jutās niecīga, jo pilsēta bija tik augsta, blīva un pilna ar nekad nesastaptiem cilvēkiem. Taču tagad pilsēta vairs nelikās biedējoša kā pirmajā rītā, kad viņa bija uz to nolūkojusies; tagad viņa šo vietu mī­lēja. Mollija mīlēja debesskrāpjus, trokšņainās ielas, vāj­prātīgos autovadītājus, veikalus, galerijas, teātrus, kino­teātrus, izveicīgos ļaudis, pilsētas parkus un visus tās ne­tīrumus. Un viņa zināja, ka kādu dienu šeit noteikti at­griezīsies.

No spirdzinošā miega Petulu uzmodināja troksnis, kad Nokmans tukšoja Mollijas drēbju skapi. Nezin kāpēc telpā esošais virs viņu vairs nebiedēja tā kā tas, kurš bija viņu nolaupījis, tāpēc viņa nelikās par to ne zinis. No grīdas viņa paņēma jauku akmentiņu un sāka to zelēt. Miegaini vērodama uz balkona stāvošo Molliju, Petula jutās atvieg­lota, ka ir atgriezusies.

Beidzot viesnīcas reģistrators uznesa augšā Mollij ai adre­sētu biezu aploksni un bija laiks doties ceļā.

Pie dienesta ieejas tika piebraukts Mollijas rolsroiss. Ar viesnīcas nesēja palīdzību Nokmans piekrāva to ar ba­gāžu. Drīz vien Mollija, Rokijs un Petula ērti sēdēja auto ādas sēdekļos aiz tonētā stikla logiem. Nokmans novie­tojās vadītāja sēdekli kā šoferis, sulainis, nesējs un ap­kalpotājs.

Rolsroisa dzinējs ierūcās, un viņi slaidā lokā atstāja Belinghemas viesnīcu.