Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit piektā nodala

Kad lidmašīnā bija pienācis vakariņu laiks, Nokmans secināja, ka vēlas vienīgi augļus. Tad viņš devās pie miera. Turpretī Rokijs un Mollija palika nomodā, izbaudī­dami visu, ko sniedza pirmās klases ēdienkarte.

- Es tikai domāju, ko ēd pārējie pasažieri, Mollija jautri teica, iekozdamās sviestmaizē ar kečupu.

- Gaļu sasalušos taukos, kam seko augļi ar kartona pie­garšu? minēja Rokijs, iekozdams kraukšķīgā pankūkā, no kuras pilēja citronu sīrups. To Alabasteriem un man pasniedza ceļā uz šejieni.

- Vai zini ko? ierunājās Mollija, pacēlusi skatienu no lidojuma brošūras. Te rakstīts, ka pirmajā klasē var sa­ņemt kakla masāžu.

- Kas to veic?

- Nezinu. Varbūt kapteinis?

Tas lika abiem iespurgties, un liela daļa Rokija sīrupa pankūkas nokļuva uz brošūras.

- Mmmmm, pirmā klase ir lieliska. Lukss! Mollija pie­bilda, iemalkojot apelsīnu sulu. Bet vai zini ko, Rok? Būs grūti atgriezties uz zemes, kad mēs nokļūsim lejā. ,

- Kāpēc? Vai tad lidmašīnai nav riteņu?

Viņi atkal sāka smieties.

- Aizkustinošs joks… atguvusies teica Mollija ar asarām acīs. Nē, es domāju, ka… viņa paskatījās uz

Rokiju. Un nesmidini mani, Rokij, jo es gribu teikt ko nopietnu.

- Vai tiešām? Rokijs savilka ļoti nopietnu seju.

- Es gribu teikt, ka būs grūti vairs neizmantot hipnozi, kad būsim atgriezušies. Padomā par visām tām reizēm, kad esi to izmantojis pēdējo nedēļu laikā. Tā ir tik node­rīga. Zinu esam norunājuši, ka turpmāk visu panāksim godīgā veidā, bet kā būs, piemēram, kad ieraudzīsi uz ielas vecu vīru, kurš raud, jo viņa sieva ir mirusi un viņš ir vien­tuļš… Vai tu nevēlētos viņu nohipnotizēt, lai viņam nav tik skumji? Nohipnotizēt viņu, lai viņš iestājas kādā vecu ļaužu klubā vai tamlīdzīgi? Vai arī, teiksim, tu ieraudzītu kādu mazu meiteni raudam, jo viņa skolā saņēmusi sliktu atzīmi un tajā pašā dienā kaķis apēdis viņas pieradināto lēcējpeli, un viņas draudzene nokļuvusi slimnīcā ar kādu briesmīgu slimību, un…

- Mollij, pārtrauca Rokijs, izbeidz! Mēs taču saru­nājām.

- Jā, bet es vienkārši domāju, ka būs grūti atturēties no kārdinājuma.

- Pareizi. Būs gan. Bet mums ir jāatturas, jo, ja mēs sāk­sim to izmantot kaut ari labiem darbiem, drīz vien jau būsim pārgājuši pie sev noderīgiem darbiem, un pēc tam, pirms paši vēl būsim to apjautuši, sāksim to izmantot ik reizi, kad kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta. Un tad mēs atkal dzīvosim neīstu dzīvi.

Mollija izskatījās vīlusies. Viņa saprata, ka Rokijam ir taisnība. Viņi to visu jau bija izrunājuši. Tomēr, Mollija vēl mēģināja, ja mēs nevienu nehipnotizēsim, varbūt aizmirsīsim, kā tas darāms.

- Nieki, attrauca Rokijs, pacēlis vienu uzaci. Tas ir kā ikšķa sūkāšana. Tiklīdz iemācies, kā tas darāms, to vairs nevar aizmirst.

Labi, labi, tev taisnība, Mollija īgni noteica, pagriez­dama galvu, lai paskatītos pa logu.

Nakts debesis ārā bija pilnas zvaigžņu, un desmittūkstoš metru zem viņiem Atlantijas okeāna paisuma viļņi sekoja mēnesim. Mollija lūkojās laukā, ar grūtībām aptver­dama, ka viņa vairs nekad nevienu nehipnotizēs. Tomēr tad meitenei iešāvās prātā, ka lidot vēl atlicis vairākas stundas. Nebūtu nekāds norunas pārkāpums, ja viņa iz­mantotu savas spējas lidmašīnā.

Rokijs skatījās mūzikas videoierakstu. Mollija piecēlās un izstaipījās. Tad viņa devās izlocīt kājas.

Nākamo divu stundu laikā Mollijai bija dažas intere­santas sarunas.

Pie tualetēm viņa sastapa vīru, kas bailēs trīcēja, jo nevarēja ciest lidošanu. Mollija viņam iestāstīja, ka no šī brīža viņam tā patiks. Viņa aprunājās ar pārgurušu māti, kura nevarēja iemigt, jo bija jātur bērns, kas negribēja gulēt. Pēc desmit minūtēm māte un bērns ciešā miegā bija atlaidušies savos sēdekļos. Viņa runāja ar raudošu stjuarti, kura tikko bija izšķīrusies ar savu draugu, un Mollija dziedēja viņas salauzto sirdi. Tad viņa palīdzēja trijiem bērniem, kam riebās skola, pārvērta kādu kašķīgu veci rāmā sirmgalvī un pārliecināja kādu mazu zēnu, ka turpmāk viņam garšos svaigi dārzeņi, it īpaši spināti.

Mollija ļoti apmierināta atsēdās atpakaļ vietā, juzdamās gandrīz kā pasaku feja.

Lidmašīna piezemējās sešos no rīta. Pēc Ņujorkas laika tagad būtu viens, tāpēc Rokijs un Mollija jutās kā no laivas izmesti. Tomēr viņi bija nedaudz pagulējuši un drīz vien sajūsminājās, ka ir atgriezušies.

- Atceries, ko norunājām, atgādināja Rokijs, kāpdams lejup pa trapu.

- Kā tad, atbildēja Mollija, sperdama soli uz lidostas betona.

Lidostas ēkā Nokmans no karuseļa savāca visu viņu bagāžas kalnu. Tad Mollija un Rokijs nolēma, ka būtu su­perīgi atgriezties Hārdvikas namā stilīgi. Tāpēc viņi nolīga helikopteru.

Lidojums helikopterā ilga divdesmit minūtes. Zem tā propellera rūkoņas Mollija pavērās pa logu un tālumā ieraudzīja krasta līniju un tad ari Braiersvilas pilsētiņu. Kad pilots jau bija pielidojis tuvāk, viņa norādīja uz pa­kalnu, kur atradās Hārdvikas nams. Tuvojoties aplupušajai, nekoptajai ēkai, Mollija atminējās, kā bija paradusi aizvērt acis un iztēloties, ka aizlido no Hārdvikas nama kosmosā.

Itin drīz viņi jau karājās gaisā tieši virs ēkas pagalma, un lidotājs sāka samazināt augstumu. Viņš piezemējās tieši bāreņu nama priekšā nelielā, līdzenā zemes lauku­miņā, un propellera vēja virpulis pluinīja krūmus, dzelkš­ņus un zāli.

Pilots izslēdza dzinēju. Klāt esam.

Mollija ar gaidpilnu skatienu palūkojās ārā, lai redzētu, kurš pirmais iznāks pa durvīm, taču neviens nenāca.

- Laikam visi vēl guļ, sacīja Rokijs. Ir taču agrs. Vismaz rādās, ka Heizla nav pārlieku stingra attiecībā uz agru celšanos.

- Viss tikpat aplupis kā agrāk, secināja Mollija. Viņi izlēca ārā.

Kamēr Petula sajūsmā apostīja sasalušos ceļa dubļus, Nokmans izkrāva bagāžu no helikoptera. Pēc tam pilots novēlēja labu veiksmi un, visiem atkāpjoties nostāk, atkal iedarbināja dzinēju. Pacēlis gaisā īkšķi, viņš aizlaidās. Pēc brīža lidaparāts vairs bija tikai neliels plankumiņš debe­sīs.

Mollija un Rokijs pagriezās pret Hārdvikas namu. Vienā logā pavīdēja maza seja.

- Kāds ir piecēlies.

- Kaut kas te notiek, teica Mollija. Te viss ir nedaudz par klusu. Viņa devās pie durvīm, lai nospiestu zvana pogu, taču tad pamanīja, ka saplaisājušās durvis jau ir vaļā.