Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Nākamajā rītā bāreņu namu pamodināja svaigu franču radziņu un picas jaukā smarža, un svaigo maizīšu aromāts pilnībā atbilda Mollijas saulainajam noskaņoju­mam.

Ednas aizraušanās ar Itāliju jau bija izgājusi ārpus ēdam­zāles sienām. Viņa bija ienesusi mūzikas centru, kas skaļi atskaņoja kādu operu. Uz galda glīti izkārtotas grāmatas par Itāliju.

- Vai biji bibliotēkā, Edna? Mollija apvaicājās, paņē­musi franču radziņu un smalkmaizīti no šķīvja.

- Jā, redzi, man ļoti patīk Itālija, Edna pieklājīgi pa­skaidroja, it kā Mollija to nezinātu. Es mīlu Itāliju, it īpaši itāliešu virtuvi. Itālieši nu gan patiesi zina, kā jā­dzīvo. Viņa ielēja Mollijai karstu šokolādi.

- Ļauj man to izdarīt, Edna, ar bezzobu smaidu teica Aderstones jaunkundze, izņemdama šokolādes krūzi no Ednas ciešā satvēriena. Mollij, mīļumiņ, kur tu gribētu sēdēt?

Viņa pavadīja Molliju pāri telpai pie loga, it kā tā būtu viešņa no karaļnama. Bērni sačukstējās, kad Aderstones jaunkundze nošalca garām, lieko zobu kaklarotai šūpojo­ties pie katra soļa. Šorīt viņai galvā rēgojās milzīgas apakš­bikses. Viņa bija tērpusies parastajā krimplēna kostīmā, tikai viscaur sagraizītā un saplosītā. Tas izskatījās pēc kāda jukuša modes mākslinieka vājprātīga gara darba.

- Man patīk jūsu tērps, teica Mollija.

- Ak, paldies, paldies, Mollij! Es to pagatavoju ar šķērēm pagājušonakt.

Aiz viņām atskanēja spiedziens. Aderstones jaunkun­dze pagriezās turp ar savu parasto nejauko sejas izteiksmi (jo viņas jūtas pret pārējiem bērniem nebija mainījušās) un izskatījās sabijusies. Heizla Hakerslija bija iesitusi sev ar krūzi un izgāzusi karsto šokolādi uz galvas.

- Ko tu dari, Heizla? Aderstones jaunkundze sanik­nota noprasīja. Piedod, Mollij!

Atskanēja vēl viens bļāviens, kad Rodžers ar pienu pie­lēja visus matus. Aderstones jaunkundze pagrāba lieko zobu kastaņetes un kā ļauni noskaņots jūras vēzis izslējās virs viņa. Nu tā, Rodžer Fibin. Par to tu saņemsi knie­bienu. Un, klabinot liekos zobus pret Rodžeru, viņa tam spēcīgi iekoda augšdelmā.

- Aūūūūūū! iekliedzās Rodžers, šausmās iepletis acis.

Mollija saviebās. Viņa nebija domājusi pakļaut Ader­stones jaunkundzi hipnozei tik lielā mērā, ka tā kļūst ne­ganta.

Edna, pienākusi blakus Mollijai, iečukstēja viņai ausī: Rādās, ka Agnesei kaut kas nedaudz nojucis galviņā.

Kad Mollija atstāja ēdamtelpu, viņa pamanīja, ka Gor­dons Boilss iesit sev pa galvu ar franču maizīti. Meitene norūpējusies palūkojās Gordonā.

Mollija neaizgāja uz svētdienas skolu. Visu rītu Edna un Aderstones jaunkundze bija Mollijas rīcībā. Edna ga­tavoja viņai garšīgas uzkodas, bet Aderstones jaunkundze masēja Mollijas kājas, kamēr Petula sēdēja viņai klēpī. Ap pusdienlaiku Mollija jutās brīnišķīgi atpūtusies un gatava pēcpusdienas izaicinājumam.

Pārējie bērni devās ceļā kājām, bet Edna pavadīja Mol­liju līdz minibusiņam, nesdama viņas somu, un atvēra aiz­mugures durvis. Tad Edna kopā ar Aderstones jaunkundzi ieņēma vietas priekšā. Mollija ar Petulu klēpī tika aizvesta uz Braiersvilas rātsnamu.

Rātsnams bija Viktorijas stila mūra celtne ar piparnīcas formas zaļi apsūbējušu vara jumtu. Tās ieejas pakāpieni ēkas priekšā kā ūsas izvērsās uz divām pusēm. Un šodien pa tiem staigāja bērni. Viņi bija posušies visdažādākajos tērpos vizuļotos kostīmos, cilindros un frakās. Daži bija ģērbušies, lai dziedātu un dejotu, citi lai sniegtu burvju mākslas izrādi, citi, lai notēlotu kādu lugas fragmentu, bet vēl citi lai uzstātos ar komiskiem priekšnesumiem. Visi bija sagatavojušies talantu konkursam. Un katru bērnu pavadīja kāds no vecākiem. Mollijai bija grūti paiet tiem garām. Vecāki kārtoja bērnu frizūras, atsprauda apakš­svārkus un uzmundrināja atvases.

- Dziedi, cik jaudas, Džimij… Parādi viņiem, kas tu esi!

- Sallij, neaizmirsti smaidīt, kad dziedi!

- Atceries, Andželika, viss atkarīgs no acīm.

- Nu, protams, nodomāja Mollija, kāpjot augšup pa pakāpieniem.

Neviens neievēroja vienkāršo, izstīdzējušo skuķi, kas spraucās visiem garām. Neviens nepamanīja uz ceļa no­vietoto minibusiņu, kas gaidīja viņu atgriežamies.

Cieši satvērusi mugursomu, kurā droši bija noslēpta hipnozes grāmata, Mollija izlauzās līdz galdam vestibilā.

- Vārds? jautāja kundze ar acenēm kalnu kristālu ro­tātos rāmjos.

- Mollija Mūna.

- Adrese?

- Hārdvikas bāreņu nams.

Sieviete izsniedza Mollijai karti ar viņas vārdu. Kad izrāde sāksies, tev jābūt aiz skatuves, un tad tev pateiks, kad jāiziet. Vēlu veiksmi! viņa ar laipnu smaidu teica.

- Paldies! Man tā būs vajadzīga.

Mollija pa parketa klāto gaiteni devās uz lielo zāli ar augstajiem griestiem, kur rindās bija izkārtoti simtiem metāla krēslu ar sarkana auduma sēdekļiem, no kuriem daži jau bija aizņemti. Zāles vidū Mollija ieraudzīja zemu platformu ar sešiem krēsliem. Tie bija paredzēti žūrijai.

Gaiteņos ap Molliju atbalsojās konkursa dalībnieku bal­sis, kad tie iesildījās, dziedādami gammas. Viņa pagāja garām Heizlai un Sintijai, kuras novaikstījās uz viņu, un iegāja aizkulisēs. Tas bija kā ieiet spilgtu putnu būri, kur vīsi čiepst un kladzina. Mātes un tēvi darbojās ap bērniem, bērni ņēmās ap saviem tērpiem. Pēdējā brīža lampu dru­dzis pildīja gaisu ar spriedzi. Redzot šīs ģimenītes, Molliju pārņēma spēja skaudība. Viņa pagrieza muguru un ap­sēdās stūri pie televizora ar izslēgtu skaņu. Mollija uz­skatīja, ka būtu tikai godīgi, ja talantu konkursā uzvarētu viņa. Salīdzinājumā ar viņu šiem bērniem dzīvē viss bija nācis viegli. Tomēr Mollijas pašpaļāvība sāka šķobīties. Viņa skatījās televizorā cerībā, ka tas viņu nomierinās un pārtrauks plaukstu svīšanu.

Pārtraukumā tika rādīta Qube reklāma. Tas pats vīrietis no Qube plakāta, kurš nolūkojās lejup uz Braiersvilu, tagad bija televizorā un atvēra Qube bundžiņu. Mollija uzreiz ju­tās savā ādā un pievērsa uzmanību iecienītajai reklāmai.

- Ooooh, tu esi tik foršs, vai varu iemalkot tavu Qube? Mollija runāja vizuļojošā peldkostīmā tērptās sievietes tekstu. Tad viņa sacīja reizē ar reklāmas galveno varoni: Hei, pasaule tiešām rādās labāka ar Qube bundžiņu rokā. Un Mollija zināja, ka pēc tam sulīga balss aizkadrā teiks: Qube… tas veldzēs ne tikai tavas slāpes!

Mollija vēroja reklāmu un ilgojās pēc Rokija. Viņi allaž bija kopā smējušies, tēlojot Qube reklāmas ainu. Viņa vē­lējās, kaut abi tagad atrastos šajā paradīzes pludmalē. No domām Molliju iztraucēja eksplozīvas šķavas. Telpā bija ienākusi skolotāja Todlijas kundze.

- Aaaaaaaapčččnīīīīīī! Vai, viņa nievīgi novilka, slau­cīdama degunu mutautiņā. Esmu pārsteigta, redzot tevi šeit. Nezināju, ka tev piemīt kāds īpašs talants.

-Jūs būsiet pārsteigta, Mollija vēsi atteica.

- Es, vai zini, esmu žūrijā, ar nākamo šķavu lēkmi paziņoja Todlijas kundze.

- Es to zinu un tiešām nevaru sagaidīt bridi, kad varēšu uzstāties tavā priekšā, Mollija triumfējoši noteica, kad Todlijas kundze gāzelējoties aizslāja tālāk.

Pēc piecām minūtēm ienāca kāds vīrs mirdzoši sarkanā vestē un sāka izsniegt kartes ar numuriem.

- Vai varu uzstāties pēdējā? Mollija pieklājīgi apvai­cājās.

- Nu, protams. Vīrs izsniedza Mollijai karti ar trīsdes­mit otro numuru un paņēma viņas karti ar vārdu.

Konkurss sākās. Mollija atstāja ģērbtuvi, kad divi zēni sāka cīnīties par burvju nūjiņu. Viņa aizgāja līdz kulisēm un gaidot nostājās blakus sievietei, kura sēdēja uz ķebļa un rīkojās ar priekškaru. No šejienes Mollijai pavērās sānu skats uz skatuvi. Pēc katra priekšnesuma sieviete parāva virvi un smagais samta priekškars nokrita, uzjundot pie­smakuša gaisa šalti. Tad priekšā izlēca konferansjē vīrie­tis sarkanajā vestē un pieteica nākamo priekšnesumu.

Mollija vēroja, kā pirms viņas uzstājas citi konkursa dalībnieki. Stepa dejotāji, žonglieri, mīmi, baletdejotāji, zēns ar bungu komplektu uzstājās ar piecu minūšu solo un meitene, kura attēloja televīzijas zvaigznes. Daži bērni bija paņēmuši līdzi notis un deva tās pavadītājam, kas sēdēja pie baltām klavierēm skatuves malā. Mollija vēroja vēderrunātājus, dziedātājus, mūziķus, komiķus un citus, kurus bija pārņēmis lampu drudzis. Ik reizi, beidzoties kādam priekšnesumam, tā izpildītājs kāpa lejā pa pakā­pieniem skatuves priekšā un apsēdās starp skatītājiem. Un ik reizi Mollijas kuņģis nervozi sarāvās.

Meitene slepus paskatījās pa caurumu priekškarā, lai pavērotu publiku. Pirmajā rindā viņa pamanīja apaļīgo, laimīgi smaidošo Trinklberijas kundzi. Taču Mollija varēja saskatīt tikai dažas priekšējās rindas, kuras apgaismoja skatuves prožektori. Pārējā publikas daļa sēdēja tumsā. Tas izraisīja viņā paniku. Ja nevarēs redzēt publikas acis, kā tad Mollija zinās, ka tā skatās uz viņu? Ja nu kāda māte pēdējā rindā rakņājas rokassomiņā vai kāds žūrijas locek­lis cenšas sasiet kurpei auklu, tad viņi varētu ari neska­tīties Mollijai acīs. Un, ja viņi netiks hipnotizēti, Mollijas noslēpums būs atklāts. Mollija nezināja, kā hipnotizēt tik lielu publiku tikai ar balsi. Nodaļa "Hipnotizēšana tikai ar balsi" no grāmatas bija izplēsta. Tas bija šausmīgi.

Divdesmit septītais numurs. Heizla Hakerslija, pie­teica konferansjē.

Heizla izsteidzās uz skatuves. Mollijai būtu vajadzējis izbaudīt šo skaisto bridi. Taču viņa vienīgi uztraucās par to, kā saskatīs savu publiku.

Sākās Heizlas deja. Deja? īstenībā tā bija mīcīšanās pa skatuvi. Heizla lēkāja un stampājās, itin kā dzītu grīdā naglas. Viņa dziedāja, drīzāk jau izbļāva, savu kaķa dziesmu, kuras vārdi bija mainījušies. Tagad tie skanēja tā:

»

Man žēl, ka nemāku dancot, Man žēl, ka neesmu nekas, Man žēl, ka esmu pakaļa, Es esmu īsta maita.

Kad viņa nokāpa no skatuves, smaidot tā, it kā tikko būtu piedalījusies konkursā par Oskara balvu, zālē valdīja saspringts klusums, līdz daži bez īpaša entuziasma sāka sist plaukstas.

- Vai manu dieniņ! nočukstēja priekškara dāma. Ne­domāju gan, ka viņa varētu uzvarēt.

- Divdesmit astotais numurs, pieteica konferansjē, un Mollijas kuņģis krampjaini sarāvās, zūdot pēdējām paš­paļāvības paliekām. Tumsa skatītāju zālē bija biedējoša. Mollija apsēdās, cenzdamās savākties, cenzdamās panākt īpašo sajūtu acīs, taču šaubas traucēja koncentrēties. Tas bija briesmīgi. Un tad Mollijas izmisuma pilnajā prātā kaut kas uzbangoja. Viņa cerēja, ka tas darbosies.

- Trīsdesmitais numurs, pieteica konferansjē. Mollija truli blenza gridā.

Trīsdesmitais numurs bija zēns, kas attēloja putnu bal­sis, liekot publikai sajūsmā elst. Uznāca trīsdesmit pirmais numurs, kāda meitene, tērpusies kā sengrieķu dieviete. Vai nu tagad, vai nekad.

Mollija sakoncentrēja skatienu un uzsita uz pleca kon­feransjē. Kad viņš pagriezās, meitenes acis sagūstīja viņa skatienu. Tad Mollija pagriezās pret priekškara dāmu un ielūkojās arī tai acīs. Viņai tie bija jāhipnotizē tagad, jo tie neatradās publikā. Trīsdesmit pirmais numurs beidza priekšnesumu. Jautrais virs atgriezās uz skatuves.

- Un tagad, kā pēdējā, bet ne sliktākā, viņš teica, trīsdesmit otrais numurs… Mollija Mūnas jaunkundze.

Mollija izgāja uz skatuves; viņas plaukstas bija tik no­svīdušas kā nekad mūžā. Aizkari atvērās, un karstā pro­žektoru gaisma iesitās viņai sejā. Mollija piegāja pie mik­rofona, vēderam nervozi raustoties krampjos. Pēkšņi viņu pārņēma bailes, ka nespēj atcerēties, kā hipnotizēt jebko, nemaz nerunājot par veselu zāli, pilnu ar Braiersvilas iedzīvotājiem. Viņa ielūkojās zāles melnajā tukšumā un sajuta, ka visi tur esošie lūkojas uz viņu. Gaisā virmoja labvēlība. Valdīja klusums, ja neņem vērā dažus apspies­tus krekšķus un Todlijas kundzes šķavas.

- Labdien, dāmas un kungi! viņa nervozi teica. Es esmu Mollija Mūna, un šajā pēcpusdienā vēlos demonstrēt jums talantu, kāds man piemīt, ja vien jums ir atvērts prāts.

Viņa sadzirdēja ieinteresētu balsu murdoņu.

- Lai es to spētu, man ir jūs jāredz, un tāpēc, dāmas un kungi, ēēē, zēni un meitenes, tagad zālē jāieslēdz gaisma.

Ar diviem slēdžiem skatuves gaisma tika izslēgta un ieslēdzās apgaismojums virs publikas. Zālē bija milzums cilvēku. Pirmajā rindā Mollija pamanīja Heizlu, kura sita sev pa galvu ar kaķa tērpa asti.

- Sveicināti visi! sacīja Mollija, juzdamās jau mierī­gāk. Un tagad, dāmas un kungi, ja vien ļausiet man bridi koncentrēties, es parādīšu, ko spēju izdarīt. Drīz vien es sākšu saņemt telepātiskas domas… jūsu domas, un tad es pateikšu, par ko jūs domājat.

Mollija nekustīgu skatienu lūkojās grīdā.

No skatītāju viedokļa likās, ka meitene spēlē kādas lu­gas ainiņu. Tur nu viņa stāv, koncentrējoties pagalam teat­rāli. Protams, visa šī domu lasīšana ir tēlota, bet meitenei tēlošana padodas itin labi. Būtu interesanti redzēt, kā tai padosies nolasīt citu domas. Varbūt publikā viņai ir "sa­vējie", kas izliksies, ka nekad mūžā nav viņu redzējuši.

Un tad, kad Molija atkal pacēla skatienu, ikviens zālē sēdošais pārsteigumā secināja, ka pēc otrā acu uzmetiena meitene ir daudz ipašāka, nekā licies sākumā. Kalsnais un vienkāršais bērns tiešām bija sajūsmas vērts. Jo ilgāk skatī­tāji pētīja Molliju, prātojot, kā gan līdz šim nav pamanījuši viņas personības pievilcību, jo vairāk tos sagūstīja hipno­tizējošais skatiens.

- Nu jau vairs nav ilgi, teica Mollija, skatienam me­todiski slīdot pār seju rindām, ielūkojoties katra cilvēka acīs. Bija nepieciešams tikai mirklis, lai gūtu kontroli un justu, kā saplūsmes izjūta kļūst aizvien spēcīgāka. Molliju pārsteidza tas, ka vairums publikas, arī žūrijas locekļi, pakļāvās viņas varai uzreiz. Todlijas kundze tiešām at­gādināja vecu krupi ar atkārtu žokli. Trinklberijas kundze izskatījās tā, it kā gatavotos ķiķināt.

Vienīgos sarežģījumus radīja kāda sieviete sestajā rindā. Kundzīt, jā, jūs, sestajā rindā, ar saulesbrillēm, lūdzu, noņemiet tās.

Kad sieviete noņēma brilles, Mollija secināja, ka viņa jau ir transā. Kādam zēnam, kas bija izgājis uz tualeti, gandrīz izdevās izvairīties no Mollijas tīkliem, tomēr viņai to izde­vās noķert pa ceļam atpakaļ uz vietu. Un tad, kad zēns ap­sēdās, Mollija bija pārliecināta, ka ikviens šajā zālē esošais pilnībā atrodas viņas sasvīdušās plaukstas tvērienā. Viņa bija nohipnotizējusi pat gaismu operatoru. Un tagad atkal nodzēs gaismu zālē, Mollija viņam teica.

Prožektora spilgtajos staros viņa sāka uzrunāt publiku.

- Jūs… visi esat manā varā, viņa sāka. Jūs visi aiz­mirsīsiet, ka es uzkāpu uz skatuves, lai lasītu jūsu domas. Tā vietā jūs domāsiet, ka es uzkāpu uz skatuves un… Mol­lijas skaidri izteiktie rīkojumi atbalsojās rātsnama zālē.

Mollijas uzstāšanās sākās. Visi godbijīgi atlaidās sēdek­ļos. Šī Mollijas Mūnas dziedāšana un dejošana bija tik laba, tik pilnīga, tik interesanta, ka viņiem likās, ka redz dzim­stam jaunu zvaigzni. Meitenes talants lika aizrauties elpai, viņai piemita pievilcība un humors, un viņai bija burvīga seja. Viņa dejoja tik graciozi, ka šķita kājas nemaz neskar zemi. Viņa dziedāja kā eņģelis un tad sāka stāstīt jokus.

Tik smieklīgus jokus! Jokus, kas lika smieties, līdz šķita, ka pārplīsīs vēders.

Īstenībā Mollija vienkārši stāvēja uz skatuves, iestāstot publikai to, ko tai vajadzētu redzēt un dzirdēt.

Iekams Mollija beidza, viņai vēl bija kāds vārds sakāms tieši Todlijas kundzei.

- No šī brīža tu stāstīsi ikvienam, ko satiksi, cik bries­mīga un neganta skolotāja tu esi, Mollija viņai teica, un Todlijas kundze atvēra un aizvēra muti kā resna zelta zivtiņa, tā paužot savu piekrišanu.

Tad Mollija sasita plaukstas un mirklī izveda visus no transa. Zālē uzbangoja aplausu, bravo saucienu un atzi­nīgu svilpienu vētra. Trīsdesmit otrais numurs, Mollija Mūna. Viņa bija acīmredzama un neapstrīdama uzvarē­tāja. Aiz viena viņas kājas mazā pirkstiņa naga bija vairāk talanta nekā visiem pārējiem kopā. Te nu viņa stāvēja, tērpusies pavisam vienkāršos svārkos un blūzē. Tas tikai pierādīja, ka nebūt nav nepieciešami visi šie masku tērpi. Šai Mollijai Mūnai piemita tāds skatuves talants, ka ne­bija nepieciešams ne tērps, ne grims. Šajā meitenē bija kas ārkārtīgi īpašs. Viņa likās vienkārši tāda patīkama. Viņai noteikti piemita tā īpašā burvība, ko mēdz saukt par zvaigznes būtību.

Publika aplaudēja, līdz visiem sāka sāpēt plaukstas. Mollija stāvēja uz skatuves smaidot un klanoties. Viņai patika šie aplausi un pielūgsme. Beigu beigās viņa gāja un apsēdās priekšējā rindā. Blakussēdošie viņu dāsni ap­sveica.

- M-Mollij, tas bija b-burvīgi! stostījās Trinklberijas kundze. Viņai uzsmaidīja pat Heizla Hakerslija, un tas Mollijā izraisīja riebumu.

Tad žūrijas locekļi virzījās pa eju un kāpa uz skatuves. Todlijas kundze nāca tūlīt aiz pilsētas mēra. Vai zināt, es esmu briesmīga un neganta skolotāja, Mollija dzirdēja viņu stāstām žūrijas loceklim, kas sekoja viņai.

- Es zinu, tas atbildēja. Mans bērns mācās jūsu klasē.

Kad mērs pasludināja Molliju par neapstrīdamu uzva­rētāju, pārējie žūrijas locekļi māja ar galvu kā rotaļu dzīv­nieciņi, kādus ļaudis mēdz izvietot savās automašīnās.

- …vienkārši ir pats talantīgākais bērns, kādu šai pil­sētai jebkad ir bijis tas prieks vērot. Tāpēc, lūdzu, vēlreiz sitīsim plaukstas par godu mūsu Mollijai Mūnai, vietējai meitenei.

Mollija uzkāpa uz skatuves saņemt naudas balvu. Viņa gandrīz nespēja noticēt, ka ir to paveikusi. Kvēlā vēlēša­nās, kādu viņa bija iedomājusies pakalna galā virs Braiersvilas, skatoties uz Qube reklāmas dēli, bija kļūt bagātai, populārai un skaistai. Un tagad šīs vēlmes varēja piepildīt, vienkārši pamirkšķinot acis.

- Liels paldies! viņa priecīgi pateicās.

Saņemot rokās biezo aploksni, ko pildīja čaukstošas, jaunas banknotes, viņu pārņēma spēcīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk atstāt nozieguma vietu. Tāpēc, papozējusi dažiem fotogrāfiem, Mollija atstāja skatuvi un strauji de­vās ārā no ēkas. Kamēr vēl neviens nebija aptvēris, ka mei­tene dodas prom, viņa nokāpa lejā pa rātsnama kāpnēm un apsēdās minibusa aizmugures sēdeklī.

- Uz Braiersvilas viesnīcu, Mollija pavēlēja.

Edna pagriezās, lai uzsmaidītu, Petula ielēca meitenei klēpī, un Aderstones jaunkundze padevīgi palūkojās viņā. -Jā, jaunkundz.

Ar pamatīgu riepu kaucienu mašīna aiztraucās.