Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit septītā nodala

Džemma iesāka: Pēc tam kad tu aizlidoji, aizgāja ari Aderstones jaunkundze un Edna, bet, pirms pameta šo vietu, viņas atlaida Trinklberijas kundzi un pieteica, lai nekad vairs neatgriežas. Viņas skaidroja, ka no šī brīža gribot būt jaukas pret bērniem un ka mums, bērniem, nepatīkot, ka pieaugušie mūs izrīko. Tāpēc ap­galvoja, ka mums būšot labāk, ja viņas visas aiziešot.

Mollija atcerējās rīkojumu, kādu bija devusi Aderstonei un Ednai lidostā. Kā gan viņas varēja būt tik stulbas, lai domātu, ka bērnu atstāšana savā vaļā bez neviena, kas varētu palīdzēt, darītu viņus laimīgus?

- Bet Trinklberijas kundze taču bija jauka, iebilda Džinkss.

-Jā, bet viņa darīja tikai to, ko lika Aderstone, un viss palika pa vecam, turpināja Džemma. Un tad Adersto­nes jaunkundze sapakoja mantas un Edna tāpat, un viņas vēl sastrīdējās, jo Aderstones jaunkundze sagraizīja dažas Ednas drēbes…

- Viņa sagrieza Ednas mēteli, teica Rūbija.

- Un abu cepures, piebilda Džinkss.

- Nūjā, bija diezgan stulbs paskats, kad viņas gāja prom ar sagrieztām drēbēm, teica Gerijs. Edna iedeva mums dažas konfektes, bet tās bija kaut kādas jocīgas, ar šaus­mīgu pildījumu.

- Tās bija itāliešu konfektes pieaugušajiem, paskaid­roja Džemma. Tomēr, pirms viņas aizgāja, viņas pret mums bija laipnas. Aderstones jaunkundze iedeva man maisiņu naftalīna bumbiņu.

- Un man viņa iedeva pudelīti sava mutes skalojamā šķīduma, teica Džinkss.

- Bet tu taču izdarīji blēņas, vai ne, Džinks? Džemma viņam atgādināja.

-Jā, es to izdzēru.

Rokijs pabužināja Džinksa matus.

- Lai nu kā, turpināja Džemma, Aderstones jaun­kundze teica, ka pārtika tikšot piegādāta un ka banka to automātiski apmaksāšot, un vēl viņa teica, ka mums jā­turpina apmeklēt skolu, jo citādi nejaukā Todlijas kundze nākšot šurp. Un tā nu mums bija jāizliekas, ka Aderstones jaunkundze un Edna joprojām ir šeit, lai neviens no ārpa­saules nezinātu, ka viņas ir prom.

- Un uz kurieni tad viņas aizgāja? jautāja Mollija.

- Nezinu.

- Un kas notika pēc tam?

- Nu, pēc tam par priekšnieci uzmetās Heizla, atbil­dēja Džemma.

- Un viņa bija ļaunāka par Aderstoni, nočukstēja Gerijs.

- Viņa bija briesmīga un tēloja baigo priekšnieci, tur­pināja Džemma, un viņa lika mums tik daudz strādāt. Mums bija jāgatavo ēst un jāuzkopj telpas. Heizla teica, ka uz skolu mums jāiet patiešām sakoptiem, citādi Todlijas kundze nopratīšot, ka mēs te esam savā vaļā…

- Un Heizla aizgāja no savas istabas un pārvācās uz Aderstones jaunkundzes vecajām telpām, un tad viņa pa logu izmeta veselu lērumu papīru, stāstīja Gerijs. Viņa

teica, ka Rodžeram un Gordonam jāpārvācas uz Ednas istabu. Bet tad…

- Tad viņi visi sāka strīdēties, turpināja Džemma. Un par galveno gribēja būt Rodžers, jo viņš teica, ka Heizla nolaižot šo vietu. Un Gordons gribēja visas Ednas telpas sev vienam. Un tad viņš un Rodžers sakāvās, un Rodžeram nācās iet uz izolatoru…

Džemma un Gerijs runāja ļoti strauji un dzīvi, un Rūbijai ar Džinksu neatlika nekas cits kā vērot viņus platām acīm. Mollija un Rokijs saprata, cik satraucošas bijušas šīs pēdējās nedēļas.

- Un tad viņi visi kliedza uz mums un izrīkoja mūs, stāstīja Rūbija, bet viņi nekad nepalīdzēja.

- Un tad viņi sastrīdējās tik ļoti, ka pārstāja sarunāties savā starpā.

- Un ar mums. Viņi vairs nesarunājās ar mums, teica Džinkss.

- Pārsvarā, atcerējās Džemma. Dažkārt viņi kļuva pa īstam nikni, ja mēs atbildējām uz telefona zvaniem. Vai atvērām durvis. Un Heizla bija ļoti stingra. Viņa teica: mēs nedrīkstam nevienam stāstīt, ka Aderstone ir prom. Viņa draudēja: ja mēs kādam pastāstīšot, Gordons mūs piekaušot. Bet tagad jau viss ir kārtībā, jo sākušās Ziem­svētku brīvdienas un skolā nav jāiet.

- Tāpēc mums vairs nav jāmazgājas, paskaidroja Gerijs.

- Bet tagad mēs vairs nesaņemam skolas pusdienas, tāpēc esam izsalkuši, noburkšķēja Rūbija.

- Un mēs arī nedrīkstam doties uz ciemu vai pilsētu. ,

- Nekad, apliecināja Džinkss. Vai ari, kā viņi teica, mūs notveršot bubulis.

- Par to nu gan jums nav jāuztraucas, teica Mollija. Tāda bubuļa nemaz nav.

Mollija palūkojās apkārt. Izskatījās vairāk pēc atkri­tumu izgāztuves nekā pēc telpas kādā mājā. Stūrus pildīja hokeja nūjas un pārplīsušas futbolbumbas kopā ar kartona kārbām un plastmasas maisiņiem. Apkārt vēl mētājās dažas cepešpannas ar pelējumu iekšpusē, un sienas bija nošķaidītas ar melnu tinti.

- Un kur tie pārējie tagad ir? jautāja Rokijs.

- Droši vien guļ, malkojot dzērienu, skaidroja Džem­ma. Rodžers ceļas ap desmitiem. Tad viņš iet rakņāties pa Braiersvilas atkritumu tvertnēm. Bet ne Gordons, ne Sintija, ne Kreigs nekur neiet. Viņi paliek Ednas istabā un skatās teļļuku. Un Heizla paliek savā istabā, ja nu vienīgi nokāpj lejā pēc savām speciālajām piegādēm. Visas tās kastes viņa aizstiepj uz savām telpām.

- Nu labi, secināja Mollija, pagriezdamās pret Rokiju. Man šķiet, ka ir pienācis īstais brīdis modināt Heizlu un pārējos. Vai tev tā nešķiet?

Durvis uz Aderstones veco dzīvokli bija aizvērtas. No spraugas zem tām izlīda milzīga, melna vabole. Petula nervozi ošņāja gaisu, sajutusi vāju vecmeitīgās direktrises smārdu. Mollija palūkojās uz Aderstones kundzes por­tretu, kas karājās kāpņu laukumiņā. Kāds bija to papildinā­jis ar ūsām un bārdu. Mollija pieklauvēja pie durvīm, tad pa­grūda tās, un durvis atvērās. Viņa un Rokijs iegāja iekšā.

Gaiss dzīvoklī bija piesmacis un smags. Aderstones jaun­kundzes tumšbrūnajos toņos ieturētā viesistaba bija vēl tumšāka nekā parasti, un smagie vīna krāsas aizkari bija aizvilkti.

Mollija ieslēdza gaismu. Visapkārt mētājās kastes, tuk­šas bundžas un Aderstones jaunkundzes bufetes atvilkt­nes. Grīdu kā sausas rudens lapas klāja tukšas kartupeļu čipsu paciņas un konfekšu papīriņu kaudzes.

Pie tumšās sienas atsprāga durtiņas pulkstenim ar dze­guzi, un dzeguze nokūkoja deviņas reizes.

- Kas tur ir? no guļamistabas atskanēja Heizlas mie­gainā balss. Rokijs un Mollija šķērsoja piedrazoto grīdu un atvēra durvis.

Pustumsā viņi ieraudzīja Heizlu, kas bija piecēlusies gultā sēdus. Mollija izlaipoja cauri vēl biezākam atkritumu slānim un parāva aizkaru auklu.

Telpā ieplūda gaisma, iesitoties Heizlai tieši sejā. Viņa aizsedza acis un iečīkstējās: Vācies ārā, Džemma! Te ne­viens nedrīkst nākt.

- Tā nav Džemma. Te ir Mollija un Rokijs, teica Mol­lija.

Kad Heizlas acis aprada ar gaismu, viņas plaukstas no­krita no sejas. Un tās atklāja Heizlu, kura ļoti atšķīrās no tās, ko Mollija bija redzējusi pēdējo reizi. Šai Heizlai seja izskatījās daudz bālāka un plankumaināka. Acis likās pie­plūdušas asinīm, ap tām melnēja tumši loki. Lūpas bija sa­sprēgājušas, un to kaktiņos vidēja aukstumpumpas. Mati šķita paaugušies garāki, jo neviens tos nebija griezis, un pieķepuši galvai. Viņas skatienā bija jaušamas vājprāta pazīmes. Heizla sažņaudza spilvenu. M-m-miegazāle. Es laikam sapņoju, viņa piesmakušā balsi noelsās un viegli iesita sev pa galvu ar spilvenu.

- Nesapņo vis. Mēs esam atgriezušies, teica Mollija. Un, kaut ari tev tas varētu likties kā murgs, mēs te pa­liksim.

Vecā Heizla būtu izlēkusi no gultas un metusies virsū Mollijai, bet šī tikai klusi smilkstēja. Kā nu ir, tā ir.

Heizla pasniedzās un no kartona kastes blakus gultai izvilka Paradīzes šokolādes stienīti. Viņa iztina šokolādi no iesaiņojuma un drudžaini iestūma to mutē. Būšu saķē­rusi cukurslimibu, viņa murmināja, nokodusi kumosu un īpašu uzmanību pievērsdama tieši šokolādei. Pēkšņi šķita viņa ir piemirsusi, ka istabā atrodas arī Rokijs un Mollija.

- Heizla, teica Mollija, tu izskaties briesmīgi.

- Jā, zinu, atbildēja Heizla, nokodusi vēl vienu ku­mosu.

- Tu izskaties slima, piebilda Rokijs. Vai tu pārtiec tikai no saldumiem?

- Jā, nekā labāka jau te nav, atteica Heizla, skatie­nam izmisīgi šaudoties pa telpu un drudžaini meklējot neskaitāmas šokolādes stienīšu kastes. Tad pēkšņi šķita, ka viņa pārakmeņojas. Jūs taču neatņemsiet manus sal­dumus?

- Nē, teica Mollija, bet mums ir padomā kas labāks. Vai nevēlies omleti un karstmaizītes?

Pēc tam kad Rokijs bija sameklējis normālu ēdienu un Heizla to aizgūtnēm aprijusi, Rokijs un Mollija runāja ar viņu.

Viņa izstāstīja to, kā viss sagājis grīstē.

Viņa tiem stāstīja, ka sākumā viņai paticis būt par gal­veno, bet vēlāk, pēc ķīviņiem ar Gordonu un Rodžeru, viņa sākusi arvien vairāk laika pavadīt vienatnē, pārtie­kot vienīgi no šokolādes un citiem saldumiem. Viņa pat bija izsmēķējusi paciņu cigarešu, ko uzgājusi Aderstones jaunkundzes bufetē, un pēc tam viņai bijis ļoti slikti. Viņa atzinās, ka jutusies nogurusi, slima un pamesta un beigās sākusi skatīties uz sevi no malas.

- Man visu laiku bija slikts garastāvoklis, bet es centos justies labāk, taču man nekas nesanāca. Es gribēju just kaut ko labu pret citiem, taču šādas jūtas manī neradās. Es vienkārši ienīdu visus un ienīdu arī pati sevi par to, ka esmu… tik pilna ar naidu. Un vēl es meloju.

Heizla pasniedzās pēc zaļas mapes uz naktsgaldiņa un pasvieda to Mollijai.

Jums būtu jāzina, kas es īstenībā esmu. Es vienmēr esmu visiem melojusi. Izlasiet šo! Uz priekšu, lasiet vien! Viņa atslīga spilvenos sev aiz muguras asaru pilnām acīm. Nav jau vairs jēgas neko slēpt.

Zaļajā mapē bija Heizlas personiskā lieta. Mollija un Rokijs sāka lasīt.

Nu, redziet, vaimanāja Heizla. Nekad neesmu bi­jusi tas slavenais bērns, kā jūs visi domājāt. Jūs bijāt pār­liecināti, ka man bijuši labākie vecāki pasaulē, bet tie īs­tenībā mani nekad nav mīlējuši, tikai situši. No Heizlas acīm plūda asaras. Aderstone mani vismaz nesita, tāpēc man viņa patika. Es biju greizsirdīga uz jums par to, ka jums bija Trinklberijas kundze. Viņa bija kā mamma jums abiem. Bet ne man. Es ierados par vēlu. Man bija māte, kas auroja uz mani.

- Bet, iebilda Mollija, kuru bija izbiedējis Heizlas teiktais, Trinklberijas kundze būtu mīlējusi arī tevi. Tu vienkārši nekad neesi viņai to ļāvusi.

- Es taču esmu briesmīga, šņukstēja Heizla. Zinu, ka nevienam nepatīku. Es jūs nevainoju. Es nepatīku pati sev. Es esmu slikta. Un, vai zināt, tas nebūt nav murgs, ka jūs esat atgriezušies. Man vairs nemaz negribas būt galvenajai. Es negribu vadīt šo iestādi. Es esmu slima. Es tikai gribu kļūt labāka. Es gribu būt labāka. Heizlas seja saviebās izmisuma pilnā grumbu un kroku grimasē, un viņas mute pavērās. No tās nenāca ne skaņa. Tomēr tur bija kluss kliedziens, un asaras lija pār viņas vaigiem.

Mollija uzlika roku Heizlai uz pleca. Būs jau labi, Heizla. Lūdzu, neraudi! Mēs visu saprotam. Paldies, ka parādīji mums savu lietu! Tev būtu vajadzējis redzēt manējo; no tās izrietēja, ka es neesmu vispār nekas. Tagad mēs varē­sim viena otrai palīdzēt. No šī brīža viss te būs citādi.

- Labi, Heizlai izdevās izspiest starp elsām. Un… paldies, ka esat atgriezušies!

Mollija un Rokijs palīdzēja Heizlai izkāpt no gultas un piepildīja ar ūdeni vannu. Tad viņi atstāja istabu, lai ap­meklētu Gordonu Boilsu.

Viņi atrada Gordonu sēžam atzveltnes krēslā Ednas istabā, ieritinājušos vatētā segā, kājas iebāzušu milzīgā, divām kājām paredzētā čībā. Blakus viņam uz dīvāna zem dūnu segas bija abi pārējie lielie bērni Sintija un Kreigs. Viņu skatieni bija kā piekalti televizoram, kas bija atnests no kopējās telpas apakšstāvā. Parādoties Rokijam un Mollijai, visi uz mirkli pacēla skatienu, it kā būtu ieraudzījuši pāri mušu, un tad atkal pievērsās televizoram.

Gordona seja, kuru viņš bija iespiedis starp dūrēm, ta­gad izskatījās bālasinīga, novājējusi un mazāk agresīva.

Mollija izlasīja viņa tetovējumus. Uz dūrēm bija rakstīts KING GORD. Tagad viņā nemanīja nekā karaliska. Sintija un Kreigs izskatījās tikpat rēgaini un skumji.

Mollija izslēdza televizoru. Sveiki, murmuļi!

Pēc tam kad Rokijs visiem bija atnesis brokastis, Gor­dons beidzot sāka runāt. Viņa balss bija klusa, un runājot acis nemierīgi šaudījās apkārt.

Viņš izstāstīja, ka pēc skolas mācību laika beigām visus pārņēmis neiedomājami slikts garastāvoklis. Viņu vienī­gais mierinājums bijusi televīzija, un tā nu viņi skatījušies to bez apstājas.

- Te ir briesmīgi. Mēs visi jūtamies slikti, novaidējās Gordons. Man šķiet, ka es esmu slims līdz kaulu sma­dzenēm. Tiešām, rādās, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Rokij, liekas, ka man vajag ārstu!

Sintija un Kreigs neteica neko.

- Klausieties, ierunājās Mollija. Mēs palīdzēsim jums atkopties, bet ar vienu noteikumu: jums visiem jāmai­nās.

- Kā tu to domā? Gordons vārgā balsi jautāja.

- Jums jābeidz būt nelietīgiem.

- Ak, to, teica nomāktais Gordons, kura acis tagad bija maigas un valgas kā teļam. Protams, mēs to varam. Es nevienam neesmu uzbrucis vairākas ned… dienas.

- Bet kā tu vari mums palīdzēt, Spokacs? jautāja Sin­tija.

- Gan jau palīdzēšu, atbildēja Mollija. Pagaidi, gan tad redzēsi! Un, starp citu, mani sauc Mollija. Mollija, Mūna.

Mollija runāja stingri un nepielūdzami, bet iekšķīgi priecājās, ka Sintija bija viņu nosaukusi par Spokaci. Tas liecināja par to, ka ir zudusi jebkāda dievināšana, kādu

Sintija varētu būt izjutusi pēc Mollijas hipnotizēšanas seansa Braiersvilas bērnu talantu konkursā.

Kad Gordons, Sintija un Kreigs devās uz vannu un pēc tam ģērbties, Mollija prātoja, vai visi trīs būs tikpat pie­runājami arī pēc tam, kad jutīsies labāk.

- Gan jau manīsim, noteica Rokijs.

Pēdējais, ko vajadzēja apciemot, bija Rodžers Fibins augšstāva izolatorā. Viņi to atrada sēžam uz gultas malas un saitējam ciet kurpes.

Ieraudzījis Molliju un Rokiju, Rodžers šokā palēcās.

Viņa seja bija vēl kalsnāka nekā jebkad, apsarkušais smailais deguns pilēja, un plaukstas bija violetas no auks­tuma. Viņa apģērbs gan izskatījās tikpat tīrs, kāds tas bijis vienmēr, tomēr, kad Mollija piegāja tuvāk, viņa pamanīja, ka krekla apkaklītes iekšpusē ir brūngana netīrumu josla un pelēkās bikses stīvas no netīrumiem. Aiz nagiem bija sakrājušies melnumi.

- Ko… ko jūs te darāt? viņš noprasīja, kreisajai acij raustoties. Manis vairs te nav. Man jāiet… jāiet pār­baudīt atkritumu tvertnes. Viņš palūkojās salauztajā pulkstenī uz rokas locītavas. Es jau kavējos, un, ja ne­pārbaudīšu tās laikā, tās jau būs tukšas.

Pēc tam kad Mollija un Rokijs bija nomierinājuši Rodžeru ar sātīgu ēdienu, viņi uzzināja, ka tam izveidojies paradums rakņāties atkritumos. Kā viņš teica, pāris reižu gan esot iedzīvojies smagās vēdergraizēs, bet citādi tas esot labākais veids, kā tikt pie daudzveidīgas ēdienkartes.

- Šis, viņš sacīja, pa pusei raudādams un norādīdams uz tukšo brokastu šķīvi, ir vislabākais ēdiens, tādu ne­esmu baudījis nu jau vairākas nedēļas.

- Esi mierīgs, Rodžer. No šī brīža te būs daudz garda ēdamā, Rokijs viņu mierināja. Un, izdzirdējis šos laipnos

vārdus, Rodžers apmeta rokas Rokijam ap kaklu un iz­plūda asarās.

Ejot ārā no izolatora, Mollija paskatījās uz savu at­spulgu spogulī. Tas bija tas pats spogulis, kurā viņa bija lūkojusies un ieraudzījusi sevi kā panku.

Viņa domāja par to, cik atšķirīga izskatās tagad. Mati šķita spīdīgāki, veselība labāka un seja vairs nebija pūtaina. Un, runājot par kartupelim līdzīgo degunu un tuvu novietotajām zaļajām acīm, Mollija vairs neuzskatīja to par neglītumu un tas viss viņai patika, jo piederēja viņai.

Viņa noteikti bija mainījusies kopš tā novembra va­kara, kad bija stāvējusi pakalna galā, ienīstot dzīvi un sevi pašu.

Mollija domāja par to, kā mainījušies visi Hārdvikas nama iemītnieki. Un visu šo pārvērtību vaininiece bija hipnozes grāmata.

Heizlai, Rodžeram, Gordonam, Sintijai un Kreigam bija ierādīta viņu īstā vieta. Kad vairs nepastāvēja skolas un noteikumu veidotā struktūra un kad vairs nebija, pret ko cīnīties, viņi bija sākuši karot cits ar citu un sarāvuši savstarpējās saites. Pēc grupas sagrāves viņiem vajadzēja pastāvēt katram par sevi. Tad viņiem nācās palūkoties pašiem uz sevi, un viņiem nebūt nepatika tas, ko viņi ieraudzīja. Heizla bija sabrukusi tiktāl, ka izstāstīja pa­tiesību par savu nokļūšanu bāreņu namā. Mollija saprata, ka viņa nekad vairs neuzbruks citiem. Un viņa ticēja, ka Heizla ir teikusi patiesību, apgalvojot, ka vēlas kļūt labāka. Tomēr Mollija nebija tik pārliecināta par to, ka mainīsies , arī Gordons, Sintija un Kreigs. Viņa nespēja iedomāties, ka Gordons varētu palīdzēt vecākai kundzei šķērsot ielu vai arī ka Sintija vai Kreigs spētu kļūt laipni. Dzīve kopā ar vi­ņiem varētu izrādīties sarežģīta. Kas attiecās uz Rodžeru,

Molliju uztrauca tas, ka dažu pēdējo nedēļu spriedze va­rētu būt novedusi viņu sava veida ārprātā. Atlika vienīgi cerēt, ka puisis atkopsies.

Un tad bija vēl Nokmans. Viņš pavisam noteikti kļuva labāks ne dienām, bet stundām. Kaut arī viņš joprojām atradās eksperimenta stadijā, Mollija cerēja, ka viņš būs mainījies uz visiem laikiem, gluži kā Petula. Tagad viņa skraidīja apkārt kā veselīgs kucēns.

Un kā tad ar Aderstones jaunkundzi un Ednu? Mollija nezināja ne to, kas viņām tagad padomā, ne kur tās at­rodas. Meitene apzinājās, ka dotie rīkojumi drīz pagaisis no viņu apziņas, taču varbūt abas būs atklājušas, ka vi­ņām tiešām patīk lidošana un itāliešu virtuve. Un, ja šīs aizraušanās būs īstas, tās vairs neatgriezīsies Hārdvikas namā. Neviena no viņām jau tāpat nebija nekāda bērnu mīlētāja. Novirzot viņas prom no bērniem, Mollija bija izdarījusi abām lielu pakalpojumu.

Tad Mollija devās lejup pa kāpnēm, lai noslēptu hip­nozes grāmatu tur, kur tā vienmēr bijusi drošībā. Zem matrača.