Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

PIRMĀ NODAĻA

Mollija Mūna [1] palūkojās lejup uz savām rožainajām, pūtainajām kājām. Ne jau ūdens vannā darīja tās līdzīgas maltās gaļas konserviem; tās vienmēr bija tādā krāsā. Un tik kaulainas. Varbūt kādu dienu arī viņas kau­lainās kājas, gluži tāpat kā neglītais pīlēns pārvēršas baltā gulbī, kļūs par visskaistākajām kājām visā pasaulē. Vismaz ir kāda cerība.

Mollija laidās guļus, līdz viņas sprogainie, brūnie mati un ausis atradās zem ūdens. Viņa blenza mušu notraipī­tajā dzeltenajā krāsā, kas lobījās no sienas, un mitrajā plankumā griestos, uz kura auga savādas sēnes. Ūdens piepildīja ausis, pasaule bija dzirdama neskaidri un likās esam tālu prom.

Mollija aizvēra acis. Bija parasts novembra vakars, un viņa atradās noplukušā vannasistabā apdrupušā ēkā, kas saucās Hārdvikas bāreņu nams. Viņa iztēlojās, ka līdzīgi putnam lido virs tā, lūkojoties lejup uz pelēko šīfera jumtu un kazenājiem aizaugušo dārzu. Viņa iedomājās, ka pa­ceļas augstāk lidojumā, līdz var no augšas vērties uz kalna nogāzi, uz kuras atrodas Hārdvikas ciemats. Viņa cēlās arvien augstāk un augstāk, līdz Hārdvikas nams sarāvās pavisam sīciņš. Nu jau varēja redzēt visu Braiersvilas pilsētiņu aiz tā. Mollijai traucoties aizvien augstāk, skatie­nam pavērās visa valsts un arī piekraste ar jūru visapkārt. Domas šāvās augšup, un drīz viņa jau planēja kosmosā, lūkojoties lejup uz Zemi. Tā nu viņa tur lidinājās. Mollijai vienmēr bija paticis iztēlē aizlidot no pasaules. Tas jāva atbrīvoties. Un bieži vien, atrazdamās šādā stāvoklī, viņa jutās kaut kā citādi nekā parasti.

Šajā vakarā Molliju bija pārņēmusi tā īpašā sajūta, ka ar viņu tūlīt notiks kaut kas satraucošs vai savāds. Iepriek­šējo reizi, kad bija jutusies tik īpaši, viņa ciemā uz ietves bija atradusi pustukšu ledeņu paciņu. Vēl pirms tam viņai vakarā bija izdevies noskatīties televīzijas raidījumus di­vas, nevis vienu stundu. Mollija prātoja, kāds pārsteigums viņu varētu gaidīt šoreiz. Tad viņa atvēra acis un atkal bija vannasistabā. Viņa paskatījās savā izkropļotajā atspulgā hromētā krāna apakšpusē. Vai manu dieniņ! Es taču ne­esmu tik neglīta! Vai tas rozā mīklas pikucis ir mana seja? Vai tas kartupelis ir mans deguns? Vai tās mazās, zaļās uguntiņas ir manas acis?

Kāpņu telpā kāds rībināja. Tas bija dīvaini; Hārdvikas namā parasti neviens neko neremontēja. Tad Mollija ap­tvēra, ka kāds dauzās pie vannasistabas durvīm. Nu vairs nebija labi. Mollija strauji metās kājās, sasitot galvu pret krānu. Dauzīšanās ārpusē tagad jau bija ļoti skaļa, un to pavadīja neganta aurošana.

Mollij Mūna, tūlīt atver durvis! Ja ne, man nāksies iz­mantot atslēgu.

Mollija dzirdēja riņķī saslēgto atslēgu žvadzoņu. Viņa palūkojās uz ūdens līmeni vannā un noelsās. Ūdens bija par dziļu, un tā augstums ievērojami pārsniedza atļauto līmeni. Viņa izrāva korķi un ietinās dvielī. Tieši laikā. At­sprāga durvis. Un iekšā jau bija Aderstones [2] jaunkundze, kura kā čūska metās tieši uz vannu, sašķobot aplupušo degunu, tiklīdz pamanīja, kā ūdens pazūd vannas notekā. Viņa uzrotīja kremplīna tērpa piedurkni un iestūma van­nas korķi atpakaļ.

- Tā jau es domāju, viņa nošņācās. Apzināts bāreņu nama noteikumu pārkāpums.

Aderstones jaunkundzes acis ļaunā priekā iemirdzējās, kad viņa no kabatas izņēma mērlenti. Viņa izstiepa metāla sloksni un, satraukti šļurpstoši sūkājot savus vaļīgi karā­jošos liekos zobus, nomērīja, par cik ūdens līmenis ir pār­sniedzis sarkano līniju, kas bija novilkta gar vannas ma­lām. Mollijai zobi sāka klabēt. Tagad viņas ceļgali tiešām bija pārbijušies un pūtaini. Par spīti ledainajai vēsmai, kas pūta iekšā pa plīsuma spraugu loga rūtī, plaukstas sāka svīst kā vienmēr, kad viņa sanervozējās.

Aderstones jaunkundze nokratīja mērlenti, noslaucīja to Mollijas blūzē un ievilka atpakaļ. Mollija saņēmās, lai uzlūkotu cīpslaino vecmeitu, kas ar saviem īsajiem, sirma­jiem matiem un spalvaino seju vairāk atgādināja kungu, nevis jaunkundzi.

- Ūdens dziļums tavā vannā ir trīsdesmit centimetri, paziņoja Aderstones jaunkundze. Ņemot vērā no vannas ļaundabīgi izplūdināto ūdeni laikā, kamēr es klaudzināju pie durvīm, lēšu, ka faktiskais tā dziļums vannā ir bijis četrdesmit centimetri. Tev ir zināms, ka ūdenim vannā ir jābūt tikai desmit centimetru dziļam. Tavējā tas noteikto normu ir pārsniedzis četras reizes, un tādējādi tu jau esi izmantojusi trīs nākamās vannošanās reizes. Un tāpēc, Mollij, tev ir aizliegts iet vannā nākamo triju nedēļu laikā. Un kā par sodu tev… Aderstones jaunkundze paņēma Mollijas zobu birstīti. Mollijas sirds pamira. Viņa zināja, kas tūlīt sekos Aderstones jaunkundzes iecienītākais soda veids.

Aderstones jaunkundze nikni uzlūkoja Molliju ar savām truli tumšajām acīm. Kamēr viņas mēle izkustināja no vietas liekos zobus un peldināja tos apkārt pa muti, lai pēc tam atkal noliktu vecajā vietā smaganās, viņas seja ieguva spokainu cēlumu. Viņa vērsa zobu birstīti pret Molliju.

Šonedēļ tu būsi tualetes uzraudze. Mollij, es vēlos, lai tualetē nebūtu ne pleķīša netīrumu, un, lai panāktu to, tu lietosi šo birstīti. Un nemaz nedomā, ka varēsi izmantot parasto tualetes suku, jo es tevi vērošu.

Aderstones jaunkundze vēlreiz pašapmierināti pasūkāja zobus un pameta telpu. Mollija atkrita uz vannas malas. Šovakar viņa bija jutusi nākam nepatikšanas. Viņa blenza uz savu nodilušo zobu birstīti cerībā, ka draugs Rokijs ļaus viņai lietot savējo.

Izvelkot diegu no sava pelēkā, nodilušā, vecā dvieļa, mei­tene iedomājās, kā būtu, ja viņa būtu ietīta pūkainā, baltā dvielī, nu gluži tādā, kāds tika rādīts TV reklāmās.

Zudīs tavas rūpes,

Neviens nebūs ūpis,

Visi dvieļi būs dievīgi,

Ja tos mazgās ar Mākoni Deviņi.

Mollijai patika reklāmas. Tās rādija, cik jauka un skaista varētu būt dzīve, ja viņa tiktu pārcelta no savas pasaules reklāmu pasaulē. Vairums reklāmu bija muļķīgas, taču Mol­lijai bija savas mīļākās, kuras tādas nebija. Tajās uzstājās draugi draugi, kas vienmēr priecātos ieraudzīt Molliju tad, kad viņa tos apmeklētu savās iedomās.

Ietinies luksā, Mākonis Deviņi upsā!

No baltā dvieļa sapņa Molliju iztraucēja vakara zvans. Meitene satrūkās. Kā vienmēr viņa bija nokavējusi.

Vienmēr nokavējusi, vienmēr satraukusies. Pārējie bērni mēdza saukt Molliju par Bīstamo Zonu vai ari Zonu, jo viņa bija tik neveikla un viņu vienmēr piemeklēja neveiks­mes. Vēl viņai bija tādas iesaukas kā Miegazāle, jo visi ap­galvoja, ka Mollijas balss uzdzen tiem miegu, un Spokacs, jo viņas acis bija tumšzaļas un atradās tuvu viena otrai Tikai labākais draugs Rokijs un daži jaunākie bāreņi sauca viņu par Molliju.

- Mollij! Mollij!

Pāri gaitenim, ko tagad pildīja bērni, kuri nesās lejup pa kāpnēm, Mollija saskatīja Rokija tumšbrūno, melno sprogu ieskauto seju, kura it kā teica, ka jāpasteidzas. Mollija paķēra zobu birstīti un skrēja uz guļamtelpu, ko viņa dalīja ar divām meitenēm Heizlu un Sintiju. Kad meitene šķērsoja gaiteni, divi vecākie zēni, Rodžers Fibins un Gordons Boilss, rupji nogrūda viņu malā.

- Novācies, Zona.

- Vācies, Miegazāle.

- Ātrāk, Mollij! sauca Rokijs, stumdams kājās čības. Mēs nedrīkstam nokavēt! Aderstone dabūs trieku… Un iedomājies, viņš piebilda, viņa taču var aizrīties ar sa­viem liekajiem zobiem. Rokijs iedrošinoši uzsmaidīja Mollijai, kad tā meklēja savu pidžamu. Zēns vienmēr prata viņu uzmundrināt. Viņš to tik labi pazina.

Tas notika tā.

*

Mollija un Rokijs bija ieradušies Hārdvikas bāreņu namā pirms desmit gadiem. Baltais un melnais bērns.

Molliju Aderstones jaunkundze bija atradusi kartona kastē uz kādu durvju sliekšņa, bet Rokiju bērnu ratiņos garāžā aiz Braiersvilas policijas iecirkņa. Kāds bija izdzir­dējis viņu nebalsī kliedzam.

Aderstones jaunkundzei nepatika zīdaiņi. Viņas izpratnē tie bija trokšņaini, smirdoši, čīkstoši radījumi, un no do­mas, ka kādreiz būtu jāmaina autiņi, viņai allaž kļuva ne­labi. Tā nu Mollijas un Rokija pieskatīšanai tika nolīgta kāda kautrīga pilsētiņas atraitne Trinklberijas kundze, kura jau agrāk bija palīdzējusi tikt galā ar bāreņu nama bērniem. Un, tā kā Trinklberijas kundze vārdus bērniem deva pēc tā, kādās drēbēs tie bija atrasti, vai arī pēc bērnu atnesējiem piemēram, grozā atrastais autiņos ievīstītais bērns tika nodēvēts par Mozu Autiņu, cits par Atlasa Bruņinieku, jo bija tērpts naktskreklā ar atlasa jostu, arī Mollija un Rokijs saņēma itin savdabīgus vārdus.

Mollijas uzvārds Mūna nāca no firmas nosaukuma "Mūna mīkstās karameles", kas rozā un zaļā krāsā bija uzdrukāts uz viņas kartona kastes malām. Kad Trinldberijas kundze kastē bija atradusi sūkājamu karameli uz kociņa, viņa bērnu nosauca par Sūkājamo Mūnu. Kad nu Aderstones jaun­kundze bija atteikusies atzīt Sūkājamo par bērna vārdu, Sūkājamā Mūna kļuva par Molliju Mūnu.

Rokija vārds bija ņemts tieši no viņa sarkanajiem bērnu ratiņiem. To priekšā bija rakstīts "Sarkanais rokeris". Rokijs pēc miesas būves bija masīvs kā klints un ļoti mierīgs. Šo mieru viņam piešķīra sapņainums taču tas bija citāds nekā Mollijai. Mollija sapņoja vaļējām acīm, lai aizbēgtu, bet Rokija sapņainums bija apcerīgs, it kā viņš domātu par savādo pasauli sev apkārt. Pat zīdaiņa vecumā viņš bieži mēdza gulēt, domādams un klusi dūkdams pie sevis. Viņa dziļā, piesmakusī balss kopā ar pievilcīgo izskatu vedināja Trinklberijas kundzi uz domām, ka reiz viņš kļūs par roka zvaigzni un dziedās sievietēm mīlas dziesmas. Tā nu Rokijs Skārlets, vārds, kādu tā viņam deva, izrādījās ļoti piemērots [3] .

Trinklberijas kundze neizcēlās ar īpašu gudrību, tomēr viņas labestība pilnībā atsvēra spoža prāta trūkumu. Un tas bija ļoti labi, ka viņa mazotnē tiešām rūpējās par Mol­liju un Rokiju, jo, ja viņa nebūtu to darījusi un par bērniem būtu gādājusi tikai nejaukā Aderstones jaunkundze, tie būtu uzauguši ar domu, ka visa pasaule ir ļauna, un līdz ar to paši būtu kļuvuši ļauni. Tomēr bērni uzauga, ucināti uz tuklās Trinklberijas kundzes ceļgala un iemiegot pie viņas dziedātajām šūpuļdziesmām. Viņa tos smīdināja un noslaucīja to acis tad, kad tie raudāja. Kad bērni naktīs vai­cāja, kāpēc viņi ir pamesti, Trinklberijas kundze tiem teica: kāda riebīga dzeguze ir izgrūdusi jūs no dzimtās ligzdas. Un tad viņa tiem dziedāja kādu savādu šūpuļdziesmu. Tā skanēja šādi:

Ak, mazie putnēni vārgie, No ligzdas jūs dzeguzēns dzinis. Jel nesodiet ļaundari bargi Mātes dzeguzes pēdās viņš minis.

Ja arī Mollija vai Rokijs kādreiz bija ņēmuši ļaunā sa­viem vecākiem, lai nu kas viņi ari būtu, ka viņi tos pa­metuši, Trinklberijas kundzes dziesma bērnus mierināja.

Taču Trinklberijas kundze vairs nestrādāja bāreņu namā. Tiklīdz Mollija un Rokijs bija tikuši ārā no autiņiem, Trinkl­berijas kundze tika aizraidīta. Tagad viņa iegriezās tikai reizi nedēļā, lai palīdzētu uzkopt telpas un mazgātu veļu. Mollija un Rokijs vēlējās, kaut pie durvīm tiktu atrasts vēl kāds zīdainis, lai Trinklberijas kundze varētu atgriezties, bet neviens vairs neuzradās. Tika gan atvesti mazi bērni, taču tie jau bija tādi, kas staigā un runā, un, lai ietau­pītu naudu, Aderstones jaunkundze viņiem par auklēm izmantoja Molliju un Rokiju. Tagad mazākajam bāreņu nama bērnam Rūbijai bija pieci gadi, un viņai jau sen vairs nevajadzēja autiņus, pat ne naktī.

Iestājās vakars.

Mollija neskaidri dzirdēja, kā tālumā pulkstenis ar dze­guzi Aderstones jaunkundzes istabā nosit seši.

- Mēs tiešām kavējam, viņa teica, ātri paķerdama rīta­kleitu no durvju āķa.

- Nu šī gan būs nikna, piekrita Rokijs, viņiem skrienot pa galeriju. Abi prasmīgi pārvarēja šķēršļu joslu, proti, ceļu lejup pa kāpnēm; šo maršrutu viņi bija mērojuši jau tūkstoš reižu. Kājām slidot pa vaskoto linoleja grīdu, bērni aši pagriezās gar stūri un nolēkšoja lejup pa kāpnēm. Uz pirkstgaliem un bez elpas viņi šķērsoja halles akmens grīdu aiz televīzijas telpas, devās uz sanāksmju zāli, kuras sie­nas rotāja ozolkoka paneļi, un klusi ielavījās iekšā.

Gar sienām ierindā stāvēja deviņi bērni, no kuriem četri bija jaunāki par septiņiem gadiem. Mollija un Rokijs no­stājās ierindas beigās blakus diviem draudzīgiem piecgadniekiem Rūbijai un Džinksam cerībā, ka Aderstones jaunkundze sarakstā vēl nav nonākusi līdz viņu vārdiem. Mollija palūkojās uz naidīgajām vecāko bērnu sejām sev pretī. Pati nejaukākā meitene bāreņu namā Heizla Hakerslija piemiedza acis, uzlūkodama Molliju. Gordons Boilss žestikulēja, it kā pārgriežot sev rīkli ar iedomātu nazi.

- Rūbija Eibla? lasīja Aderstones jaunkundze.

- Jā, Aderstones jaunkundz, nopīkstēja sīkā Rūbija aiz Mollijas.

- Gordons Boilss?

- Šeit, Aderstones jaunkundz, atbildēja Gordons, novaikstldamies pret Molliju.

- Džinkss īmss?

Rūbija iegrūda Džinksam sānos.

-Jā, Aderstones jaunkundz, viņš atsaucās.

- Rodžers Fibins?

- Šeit, Aderstones jaunkundz, atbildēja Gordonam blakus stāvošais kalsnais, garais zēns, ļauni vērdamies Mollijā.

- Heizla Hakerslija?

- Šeit, Aderstones jaunkundz.

Molliju pārņēma atvieglojums. Nākamais bija viņas vārds.

- Gerijs Ouklijs?

- Šeit, Aderstones jaunkundz, svepstēja septiņgadī­gais Gerijs, stumjot roku kabatā, no kuras, kā viņš juta, gatavojās izbēgt viņa pieradinātā pele.

- Sintija Redmona?

- Šeit, Aderstones jaunkundz, attrauca Sintija, pamā­dama Heizlai.

Mollija gaidīja, kad gan tiks nosaukts viņas vārds.

- Kreigs Redmons?

- Šeit, Aderstones jaunkundz, noņurdēja Sintijas dvī­ņubrālis. Šķita, ka Aderstones jaunkundze ir aizmirsusi Molliju. Meitene jutās atvieglota.

- Džemma Peitela?

- Šeit, Aderstones jaunkundz.

- Rokijs Skārlets?

- Šeit, aizelsies atbildēja Rokijs.

Aderstones jaunkundze aizcirta ciet reģistrācijas žur­nālu. Kā parasti, Mollijas Mūnas šeit nav.

- Bet es tagad esmu šeit, Aderstones jaunkundz. Mol­lija nespēja tam noticēt. Lai ari kā Aderstones jaunkun­dzei būtu gribējies viņu pieķert, tomēr viņas vārds bija jānosauc.

- Tagad neskaitās, sakniebtām lūpām teica Adersto­nes jaunkundze. Tev šovakar jāmazgā trauki. Edna tie­šām priecāsies par brīvu vakaru.

Mollija nepatikā pievēra acis. Doma par to, ka šovakar jānotiek kam īpašam, bija pilnībā zudusi. Rādījās, ka va­kars būs tāds pats kā visi citi pilns nepatikšanu.

Vakara lūgšana sākās kā jau vienmēr. Šajā laikā tika dziedāts psalms un skaitītas lūgsnas. Parasti Rokija balss pārspēja visas citas, taču šovakar viņš dziedāja klusi, cenz­damies atgūt elpu. Mollija cerēja, ka viņam atkal priekšā nav nejauka ziema ar sēcošām astmas lēkmēm. Pēc tam vakars turpinājās kā jau allaž trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā.

Pēc pēdējās vakara dievlūgsnas noskanēja vakariņu gongs un atvērās smagās ēdamzāles durvis. Cauri tām stumdījās bāreņi, kurus šovakar sagaidīja pretīga iepuvušu zivju smaka. Viņi jau pietiekami ilgi bija redzējuši šīs zivis guļam plastmasas kastēs pie virtuves, kur tās apložņāja mušas un vaboles; pēc smakas likās, ka tās tur gulējušas kādu nedēļu. Visiem bija zināms, ka bāreņu nama pavāre Edna apceps zivis biezā, taukainā siera un riekstu mērcē, lai noslāpētu puvuma garšu, to viņa savulaik bija apguvusi flotē.

Un te nu stāvēja lielā, muskuļotā Edna ar pinkainajiem, sirmajiem matiem un saplacināto degunu, gatava pie­spiest jebkuru bērnu izēst šķīvi tukšu. Ar jūrnieka teto­vējumu uz gurna (kā tika baumots) un rupjo valodu Edna atgādināja īdzīgu pirātu. Viņā kā dusošs pūķis mājoja nelāgs raksturs, kas pamodināts mēdza trakot un spļaut ugunis.

Ikviens bērns izjuta satraukumu un nelabumu, stāvot ierindā, kuras priekšā grozījās Edna, izdodot pavēles no smirdīgās mutes.

- Man ir alerģija pret zivim, Edna, teica Mollija.

- Būs tāds riktlgs mencas vēders, Edna nosvepstēja, slaucīdama degunu kombinezona piedurknē.

- Tas tiešām ir mencas vēders, Mollija pačukstēja Rokijam, paskatījusies uz savu zivi.

Vakars bija gandrīz beidzies. Pirms gulētiešanas bija atlicis tikai Mollijai piespriestais trauku mazgāšanas sods. Rokijs, kā parasti, pieteicās palīgā.

- Mēs varam sacerēt dziesmu par trauku mazgāšanu. Turklāt augšā mani gaida vienīgi Gordons un Rodžers, lai man iedzeltu.

- Viņi vienkārši tevi apskauž. Kāpēc tu reiz nevarētu iekraut viņiem pa ausi? jautāja Mollija.

- Nav ko rokas smērēt.

- Bet tev taču nepatīk mazgāt traukus.

- Tev ari. Taču tas padosies ātrāk, ja es palīdzēšu.

Tā šajā parastajā vakarā abi devās uz trauku novietni pagrabstāvā. Mollijai izrādījās taisnība. Šovakar bija jāno­tiek kam īpašam un tas ari notika.

Pagrabtelpā bija auksti. Virs galvas locījās pilošas cau­rules, un sienās melnēja ventilācijas lūkas, pa kurām telpā iekļuva pēc pelējuma dvakojošs auksts gaiss un peles.

Mollija atgrieza krānu, no kura tecēja remdens ūdens, bet Rokijs gāja pēc trauku mazgāšanas šķīduma. Mollija dzirdēja Ednas burkšķēšanu gaitenī, pa slīpo tuneli trauku mazgātavas virzienā stumjot ratiņus ar vienpadsmit zivjainiem šķīvjiem.

Mollija turēja īkšķi, lai Edna vienkārši atstātu viņiem ratiņus un ietu prom, kaut arī daudz ticamāk bija, ka viņa paliks trauku novietnē un kritīs uz nerviem. Tas daudz vairāk izskatītos pēc Ednas. Atgriezās Rokijs ar trauku mazgāšanas šķidrumu. Viņš nedaudz iešļāca izlietnē, iz­likdamies, ka darbojas vienā no viņu iecienītākajām tele­vīzijas reklāmām.

- Ak, mammu! viņš uzrunāja Molliju. Kāpēc tavas rokas ir tik maigas?

Mollija un Rokijs bieži mēdza izspēlēt televīzijas re­klāmas un mācēja tās atkārtot vārdu pa vārdam. Viņiem likās smieklīgi izlikties par reklāmu cilvēkiem.

- Tik maigas? Mollija gaudulīgā balsī atkārtoja. Tas ir tāpēc, ka es lietoju šo mazgāšanas šķidrumu, mīļumiņ. Parastie mazgājamie līdzekļi ir vienkārši slepkavīgi. Tikai Burbuļotais ir saudzīgs.

Pēkšņi uz Mollijas rokas nolaidās Ednas dinozaura ķepa, liekot izgaist iedomu pasaulei. Mollija parāvās sāņus, gai­dot veselu lērumu apvainojumu. Taču to vietā viņa ausī sadzirdēja slimīgi saldenu balstiņu: Es to izdarīšu, mī­ļumiņ. Ejiet prom rotaļāties!

Mīļumiņ? Mollija nespēja noticēt, ka pareizi saklausījusi. Edna nekad nebija runājusi ar viņu laipni. Parasti tā bija vienkārši briesmīga un šaušalīga. Taču tagad viņa smaidīja nedabisku smaidiņu caur sakostiem zobiem.

- Bet Aderstones jaun…

- Par to neuztraucies, attrauca Edna. Ej un atpū­ties… Ej un lūri to burvīgi sasodīto teļļuku vai dari ko citu.

Mollija palūkojās uz Rokiju, kas izskatījās tikpat ap­mulsis. Tad abi pavērās Ednā. Pārmaiņas bija pārsteidzo­šas. Tas bija tikpat neparasti, it kā uz viņas galvas augtu tulpes.

Un tā bija pirmā savādā lieta, kas notika šajā nedēļā.