Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

OTRĀ NODAĻA

Dažkārt, kad neveicas, šķiet, ka neveiksmēm nav gala. Tieši tā par savu likteni bieži domāja Mollija Mūna, un tas ari nebija nekas pārsteidzošs, jo neveikties viņai mēdza bieži. Ja vien zinātu, ka tomēr paveiksies, meitene spētu izbaudīt nākamo dienu, jo tās beigās ar viņu būtu jānotiek visādiem brīnumiem. Tomēr šorīt šķita, ka Mollijas diena ir aizgājusi šķērsām jau kopš brīža, kad viņa no rīta atvēra acis pēc cieša miega uz bāreņu nama noplīsušā matrača. Tas notika tā.

Vispirms jau viņu pamodināja modinātājpulkstenis, zvanot tieši ausī. Aderstones jaunkundzes mīlulītei lielkaulainajai Heizlai patika modināt Molliju tik rupji, cik vien iespējams. Heizla bija kārtīgi savākusi līdz pleciem garos, melnos matus ar lenti un jau iespīlējusi savu atlē­tisko ķermeni cieši pieguļošajā, zilajā skolas formas tērpā.

Šodien skolā ir kross, Spokace, un arī piecdesmit vārdu gramatikas kontroldarbs, viņa paziņoja. Un tad, apmie­rināti šūpodama zvaniņu, aizgāja ļaunā priekā par to, ka izdevies Mollijai sabojāt rītu.

Mollija aši apģērbās un iegāja guļamtelpā, ko Rokijs dalīja ar Gordonu. Gordons viņu apsveica, metot viņas virzienā slapju papīra glāzi. Rokijs klusi dungoja pie sevis, neievērodams neko sev apkārt.

Rok, jautāja Mollija, vai atceries, ka šodien ir gra­matikas kontroldarbs?

Nokavēto viņi centās atgūt brokastu laikā, bet tas bei­dzās vienīgi ar to, ka Aderstones jaunkundze viņiem at­ņēma mācību grāmatas. Tad Aderstones jaunkundze izjuta dziļu baudījumu, vērojot, kā Mollija ar zobu birstīti tīra tualeti. Kad viņi bija izgājuši uz ceļa, kāds no ciema pui­kām meta Heizlai ar ūdensbumbu. Kad Heizla pieliecās, ūdensbumba trāpīja Mollijai, no trieciena izšķīda un iz­mērcēja viņu caurcaurēm. Heizlai un viņas pavadoņiem, četriem vecākajiem bērniem, tas likās ļoti smieklīgi.

Beigu beigās skola sākās bez Mollijas un Rokija, kas nokavēja sanāksmi, jo centās izžāvēt Mollijas džemperi un blūzi uz radiatora meiteņu ģērbtuvē. Viņi zināja, ka nokavēs pirmo stundu, un tas nepavisam nebija prātīgi darīts.

-Jūs esat nokavējuši! kliedza skolotāja Todlijas [4] kun­dze, kad abi ienāca klasē. Un jūs esat nokavējuši klases sapulci. Es jūs sodīšu vēlāk. Aaa-pčiīī!

Todlijas kundzei bija piemetušās iesnas, un tas notika vienmēr, kad viņa uztraucās.

Mollija nopūtās. Atkal kaut kādi sodi.

Attiecībā uz sodiem Todlijas kundze demonstrēja bagā­tīgu izdomu. Un, protams, Mollijai nācās tos izciest pir­majai. Piemēram, kad meitene desmito reizi tika pieķerta, košļājam papīru, Todlijas kundze bija likusi viņai apsēsties klases stūri un apēst žūksni datoru papīra. Mollijai tas bija prasījis divas stundas, un bija ļoti nepatīkami. Grūti iedomāties, ka papīrs ir sviestmaize ar kečupu vai virtulis, tas tāpat garšo pēc papīra.

Mollija nevarēja ciest Todlijas kundzi un priecājās, ka viņa izskatās tik atbaidoši uzpampušu seju un pa pusei plikpauraina, ar vēderu, kas līdzinās ar ūdeni pildītam gumijas maisam. Izskats pilnībā atbilda viņas būtībai. Mol­lija būtu varējusi izjust līdzjūtību pret Todlijas kundzi par to, ka viņai iekšās viss trokšņo un burbuļo, ka viņai ir alerģija pret visu un ka viņai tā jāšķauda. Bet, kā jau teikts, meitene to ienīda.

Todlijas kundzes šķavu lēkmes parasti noderēja no­rakstīšanai, taču šodienas kontroldarbā par norakstīšanu nevarēja būt ne runas, jo atbildes nezināja ne Rokijs, ne Mollija. Viņi apsēdās divos ķirmju sagrauztos solos klases priekšā.

Kontroldarbs bija vienkārši šausmīgs. Vārdi bija ne tikai pareizi jāuzraksta, bet ari jāizskaidro to nozīme. Mollija un Rokijs maldījās pa jautājumiem, mēģinot uzminēt at­bildes.

Kad visi bija beiguši, Todlijas kundze savāca kontroldar­bus un, ķērusies pie to vērtēšanas, uzdeva skolēniem an­gļu valodas izpratnes vingrinājumu. Vērtēšanu viņa sāka ar Molliju. Vairākas minūtes klasi pildīja viņas spiedzīgās, augstās balss skaņas, ko pavadīja skaļas šķavas. Mollijas kuņģis sažņaudzās, kad sākās kārtējais rājiens. Viņas spēki sāka zust. Galu galā neviens taču nespēj izciest tik daudz sitienu. Viņa uzlika savas labākās pretiztirzāšanas bruņas un izslēdzās. Tas bija jādara, lai Todlijas kundzes ļaunā balss nespētu viņu ievainot. Domās viņa aizpeldēja prom no klases, līdz skolotājas šausmīgā balss kļuva aizvien klusāka un attālinājās, it kā būtu dzirdama pa telefonu, bet apspīlēto svārku kroplīgais apveids pārvērtās violeti oranžā miglas traipā.

Tu esi nepareizi uzrakstījusi "NESLAVA". Aaa-p-čiiiiiii… Tur nav jābūt garajam ē, un īstenībā tas nozīmē to pašu, ko slava, tikai sliktā nozīmē, un man jāsaka, ka to pilnībā var attiecināt uz tevi, vai ne, Mollij? Ko?… Ko?… Ko?

Mollija saslējās.

- Mollij Mūna! Vai tu reiz manī klausīsies, tu nekam nederīgais skuķi!

- Piedodiet, ka liku jums vilties, Todlijas kundze! Nā­kamreiz centīšos labāk.

Todlijas kundze nosprauslājās, nošķaudījās un apsēdās, pa vēnām traucoties adrenalīnam.

Rītam Mollija piešķīra desmit briesmīguma balles no desmit iespējamām. Tomēr pēcpusdienā notika kaut kas vēl ļaunāks un tam nebija nekāda sakara ar skolotājiem.

Pēc pusdienām Mollijas klasesbiedri pārģērbās, lai skrie­tu krosu. Gāza spēcīgs lietus, un celiņi, kas veda augšā pakalnā, prom no skolas un mežos, bija mālaini un sli­deni. Lietus lāses ritēja lejup pa ģērbtuves logiem, kamēr Mollija meklēja pazudušo kedu. Kad viņa to beidzot bija atradusi un abi ar Rokiju devās ārā lietū, pārējie jau bija gabalā. Rokijs gribēja panākt citus, bet tas nācās grūti, jo zeme bija slidena. Pēc skrējiena caur dubļaino mežu Mol­lijai bija nepieciešama atelpa un Rokijs bija sācis sēkt. Tā nu viņi apsēdās uz soliņa zem koka, lai mazliet atpūstos. Viņu sporta kurpes bija izmirkušas un kājas aukstas un slapjas, bet gumijotajās virsjakās bija karsti. Rokijs savējo novilka un aptina ap gurniem.

- Nu, laižam, teica Rokijs. Skrienam uz priekšu. Ci­tādi mēs atpaliksim.

- Bet kāpēc mēs nevarētu vienkārši iet atpakaļ? ie­minējās Mollija.

- Mollij, Rokijs sāka dusmoties, vai tad tu tiešām gribi nepatikšanas? Traka esi, vai?

- Es neesmu traka, man tikai nepatīk skriet.

- Nu beidz, Mollij, skrienam.

- Nē, man vienkārši… negribas.

Rokijs piešķieba galvu un pētoši ieskatījās meitenē. Pēdējās desmit minūtes viņš bija pavadījis, meklēdams Mollijas kedu, līdz ar to nokavējis ari pats, un nu tā gribēja sagādāt viņam vēl lielākas nepatikšanas.

- Mollij, viņš saniknots teica. Ja tu tagad nenāksi, mums to var likt noskriet divreiz. Kāpēc tu nevarētu vis­maz pamēģināt?

- Tāpēc, ka man tas nepadodas un es to negribu.

Rokijs neizpratnē blenza viņā. Tu zini, ka tev padotos

skriešana, ja vien tu pacenstos. Ja tev skriešana padotos labāk, tev tā patiktu, bet tu pat negribi pamēģināt. Ro­kijs pavērsa skatienu augšup uz lietus mākoņiem virs gal­vas. Un tāpat ir ar daudz ko no tā, ko mēs darām. Ja tev kaut kas nepatīk, tu vienkārši atmet tam ar roku. Un tad tev tas vairs nepadodas, un tāpēc tu ari vairs nemēģini to darīt, un tad tas tev padodas vēl sliktāk, un tad…

- Aizveries taču, Rokij! Mollija bija pārguruši, un vis­mazāk jau nu viņa šobrīd vēlējās uzklausīt sava labākā drauga lekciju. Patiesībā meiteni pārsteidza tas, ka Rokijs tā noskaitās. Parasti viņš bija tik saprotošs un iecietīgs. Ja zēnu kaut kas kaitināja, viņš to vienkārši laida gar ausim vai pagāja tālāk.

-Turklāt,-turpinājaRokijs,-tuiekulsies nepatikšanās. Viņš dziļi ievilka elpu. Un vai zini ko? Man ir apnicis, ka tu visu laiku iekūlies nepatikšanās. Taču liekas, ka tev tas patīk. Rādās, ka tu gribi kļūt arvien nepopulārāka.

Mollijas sirds pārsteigumā sarāvās, kad tajā iedzēla drauga negaidītie vārdi. Rokijs nekad nebija viņu kriti­zējis.

- Tu jau pats neesi neko populārs, Rok Skārlet, viņa atvairīja uzbrukumu.

- Tāpēc, ka es parasti esmu kopā ar tevi, Rokijs lietišķi noteica.

- Varbūt tas ir tāpēc, ka ari tu nevienam īpaši nepatīc, Mollija atcirta. Es gribu teikt, ka ari tu neesi nekāda pil­nība. Tu esi tik sapņains, ka šķiet tu dzīvo uz kādas citas planētas. Patiesībā sazināties ar tevi ir tāpat kā censties piekļūt citplanētietim. Un tev nevar uzticēties. Dažkārt man nākas gaidīt stundām, kamēr tu savācies. Tāpat ari vakar man nācās gaidīt mūžību pie skolas ģērbtuvēm. Bet beigās tu uzrodies tā, it kā būtu tieši laikā. Un tu esi tik no­slēpumains, ka tas jau ir gandrīz blēdīgi. Kur tu biji vakar pēc skolas? Pēdējā laikā tu allaž kaut kur pazūdi. Varētu jau domāt, ka es esmu dīvaina, tomēr tevi visi uzskata par tikpat savādu. Tu esi kā dīvains, klejojošs dziesminieks.

- Un tomēr es viņiem patīku vairāk par tevi, tas jau nu ir pavisam droši, Rokijs pašpārliecināti noteica un aizgriezās.

- Ko tu teici?

- Es saku, Rokijs pacēla balsi, ka es viņiem patīku vairāk par tevi.

Mollija piecēlās, apveltot Rokiju ar pašu riebīgāko ska­tienu, uz kādu bija spējīga.

- Es eju, viņa sacīja, ja jau tagad zinu, ka, pēc ta­vām domām, tu esi tik ļoti labāks par mani. Un vai zini ko, Rokij? Tu vari skriet pakaļ visiem tiem pārējiem. Ej un kļūsti vēl populārāks! Neļauj man sevi aizkavēt.

- Nu nesatraucies taču tik ļoti. Es tikai centos tev pa­līdzēt, Rokijs sadrūmis taisnojās. Taču Mollija jau bija sa­niknota. Viņa jutās tā, it kā iekšā kaut kas būtu pēkšņi sa­lūzis. Viņa pati apzinājās, ka nav tik iecienīta kā Rokijs, bet viņa negribēja to dzirdēt. Bija jau tiesa visi vienmēr vai­noja viņu, bet nekad Rokiju. Viņš bija neaizskarams, paš­pārliecināts, viņu bija grūti sarūgtināt, un viņam patika sapņot. Heizla ar savu bandu grieza viņam ceļu, un viņam skolā bija daudz draugu. Citi bērni klusībā vēlējās viņam līdzināties. Tagad Mollija viņu ienīda par nodevību. Viņa uzlūkoja to zvērojošām acīm, bet viņš piepūta vaigus, it kā teiktu: "Tu mani tracini."

Novēlu tev to pašu. Un, šitā uzpūties, tu izskaties vien­kārši stulbi. Varbūt kādam no taviem jaunajiem draugiem tas liksies forši. Jau strauji soļojot prom no Rokija, viņa kliedza: Man riebjas šī vieta, īstenībā es pat nevaru ie­domāties vēl sliktāku vietu pasaulē par šo. Mana dzīve ir vienkārši ŠAUSMĪGA.

Mollija brāzās prom cauri krūmiem. Viņa netaisījās skriet krosu, tāpat arī negrasījās šodien atgriezties nožēlojamajā skolā. Viņa dosies uz savu īpašo vietu, savu slepeno vietu, un tie visi var kaukt, vaimanāt un kliegt, līdz sejas metas zilas.