Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Lidojums uz Ņujorku ilga astoņas stundas, taču Mol­lijai bija ļoti ērti lielajā nolaižamajā krēslā. Viņa no­skatījās divas filmas un ar tīksmi pasmaržoja visus bez­maksas ādas krēmus, kas tika izsniegti speciālā somiņā. Petula visu ceļu uzvedās labi, sūkādama akmeni, ko bija paņēmusi no Braiersvilas viesnīcas piebraucamā ceļa. Viņa iesmilkstējās tikai vienu reizi, kad tika pasniegts vistas sautējums, taču stjuarte nodomāja, ka skaņa nāk no Mol­lijas. Mollija pasūtīja vēl vienu porciju, kuru ielika Petulas groziņā.

Kad lidmašīna cauri zemajiem mākoņiem laidās lejup uz Džona F. Kenedija lidostu netālu no Ņujorkas, Mollija izplānoja nākamo gājienu. No balvas naudas bija atlikušas 1910 mārciņas. 5 mārciņas viņa bija izdevusi par Petulas kaklasiksnu, 15 mārciņas par viņas ceļojuma grozu, 20 mārciņas par saulesbrillēm, 50 mārciņas par pēcpusdienu viesnīcā, 550 mārciņas par svārstu un 450 mārciņas par lidmašīnas biļeti. Vairāk par tūkstoš mārciņām. Viņa brī­nījās, cik ātri nauda bija pagaisusi. Vispirms tā bija jā­samaina dolāros. Tad viņai ar vilcienu vai taksometru jādodas uz… Mollija vēl nebija droša, uz kurieni Ņujorkā. Viņa zināja, ka izvēlēties par bāzi kādu viesnīcu būtu labs sākums. No turienes, būdama drošībā un netraucēta, viņa varēs izplānot, ko pasākt turpmāk.

Lidmašīna piezemējās četros no rīta pēc Mollijas laika.

- Dāmas un kungi, lūdzu, pagrieziet pulksteņus atpakaļ par piecām stundām, paziņoja pilots. Pašlaik Ņujorkā ir vienpadsmit vakarā. Ceram, ka jums patika lidojums un ka ceļosiet kopā ar mums vēl.

Mollija bija tik nervoza un satraukta, ka vispār nejuta nogurumu. Viņa uzlika saulesbrilles, paņēma mugursomu un Petulas groziņu un pēc divdesmit minūtēm ar dolā­riem kabatā jau bija pie taksometru pieturas. Precīzāk, ar 2998 dolāriem. Tur, kamēr Petula nokārtojās notekā, taksometru pieturas apkalpotāja ar sulīgu Bruklinas ak­centu jautāja Mollijai: Uz kurieni?

- Uz Ņujorku.

-Jā, mazā lēdij, bet uz kuru Ņujorkas daļu?

- Uz centru, Mollija atbildēja tik pašpārliecināti, cik vien spēja.

- Tad jau tu droši vien gribi nokļūt Manhetenas salā. Sieviete uz papīra lapas uzrakstīja "Manhetena", iedeva to veca, sarūsējuša dzeltena taksometra vadītājam un pa­līdzēja Mollijai un Petulai iekāpt. Durvis aizcirtās, un Mollija atslīga kausam līdzīgajā sēdeklī. Smalka ierakstīta balstiņa no sēdekļa apakšas sauca: Ei, jūs… šeit Ņujorkas mērs. Piesprādzējieties… Es negribu jūs redzēt slimnīcā!

Kad Mollija bija piesprādzējusi drošības jostu, cita, dzi­ļāka balss jautāja: Nu labi, uz kurieni Manhetenā?

Mollija palūkojās uz stingro starpsienu starp viņu un šoferi. Tās augšdaļā bija metāla režģis ar mazām bīdāmām durtiņām naudas pasniegšanai. Viņa varēja redzēt tikai šofera skūtās galvas pakausi. Viņš paskatījās uz meiteni aizmugures skata spogulī un aizsmakušā balsī teica: Tu esi pārāk maza, lai viena pati ceļotu naktī šādā laikā. Zini, tev jābūt piesardzīgai šī te nav neko draudzīga pilsēta, ja gadās nokļūt tās nepareizajā daļā.

- Es esmu vecāka, nekā izskatos, atbildēja Mollija.

- Un esmu radusi būt patstāvīga. Un vai zināt ko? Neviena vieta nevarētu būt vēl nedraudzīgāka par to, no kuras es tieši tagad nāku. Tātad es gribu braukt uz… ak… nē… ak, lidojums bija tik ilgs, ka esmu aizmirsusi viesnīcas no­saukumu. Mollija visai pārliecinoši pārmeklēja kabatas, lai atrastu papīra lapiņu.

- Es zinu visas Manhetenas viesnīcas, lielījās šoferis.

- Kāda tā izskatās?

- Tā ir pati smalkākā, lielākā viesnīca jūs taču to zi­nāt… Tur visās malās ir statujas un zelts viena vienīga greznība.

- A, tu domā Belinghemu?

- Jā… tā būs īstā, Mollija iepriecināti teica. Belinghema.

- Nu labi, mazā lēdij. Tad nu turies cieši!

Taksometrs iekļāvās satiksmes plūsmā. Tā bija pati lēkā-

jošākā automašīna, kādā Mollija jelkad bija sēdējusi. Viņu un Petulu mētāja augšup un lejup, kamēr sarūsējusī vecā mašīna izgriezās uz šosejas un devās uz Ņujorkas centru Manhetenas salu.

Mollija izbrīnīta lūkojās pa logu. Viss te bija tik liels. Pa sešu joslu ceļu kā spīdoši monstri ar spuldzīšu rindām masīvajās priekšpusēs rībināja milzigi kravas auto. Pa labi un pa kreisi tālumā pletās piepilsētas māju rindas. Bija tumša nakts bez mēnesnīcas, taču šoseja bija kā nepārtraukta baltu priekšējo un sarkanu aizmugurējo uguņu upe.

Aptuveni pēc pusstundas zvārošanās un lēkāšanas šo­feris paziņoja: Te nu tā ir. Viņi nogriezās, un pēkšņi pa logu pavērās skats uz pašu augstāko, gaišāko, iespai­dīgāko kosmiskā laikmeta pilsētu, kādu Mollijai jebkad bija nācies redzēt. Ēkas bija neiedomājami milzīgas, tās atgādināja celtnes no kādas citas planētas un visas slējās uz salas. Petula uzlika priekšķepas uz loga, lai paskatītos ārā, un Mollijai plaukstas sāka svīst, ieraugot, ka ceļš uz Manhetenas salu ved pār milzīgu, zaigojošu piekārtu tiltu. Mollijas mute pavērās, kad viņi tam tuvojās un sāka šķēr­sot ūdens klaidu. Mollija nu redzēja, cik patiesi milzīgas ir šīs celtnes. Dažām bija desmitiem stāvu un tūkstošiem logu, kuros joprojām bija iedegtas gaismas.

- Tik daudz cilvēku vēl neguļ! Mollija izsaucās.

-Jā, vai tad tu nezināji? iesmējās šoferis. Šī ir pil­sēta, kas neguļ nekad.

Nonācis otrā tilta pusē, taksometrs nogriezās pa labi un kādas piecas minūtes brauca gar upi. Labajā pusē ūdenī atmirdzēja pilsētas ugunis, bet kreisajā šķērsielas veda uz centru. Tās bija ļoti taisnas, un to abās pusēs slējās augsti nami.

- Manhetenas ielu izkārtojums ir ļoti vienkāršs, skaid­roja taksometra šoferis, uztaurējot kādai smagajai auto­mašīnai. Tās, vai zini, ir plānotas taisnleņķa sistēmā, gluži kā rūtiņas tavā matemātikas burtnīcā, tāpēc orientē­ties ir viegli. Visas ielas ir numurētas. Vienas ielas atrodas uz austrumiem no Centrālparka, citas uz rietumiem. Parks ir pa vidu. Mēs tagad esam salas austrumu pusē. Austrumu sešdesmitās, septiņdesmitās un astoņdesmi­tās ielas ir smalkākais rajons, kur mitinās visi bagātnieki. Ņem vērā, ka mūsdienās bagāti cilvēki mēdz dzīvot ari centrā. Jā, jā, Manhetena kļūst patiešām dārga, bet ceļi arvien vēl pilni bedru. Šoferis spēji sagrieza stūri, lai izvairītos no lielas bedres asfaltā. Viņš nogriezās pa kreisi Austrumu 75. ielā un beidzot piebrauca un apstājās lielas, vecas ēkas priekšā.

- Šī ir tava pietura, lēdij, un tu esi man parādā trīsdes­mit piecus dolārus.

Pienāca šveicars zaļā uniformā ar zelta tresēm un baltos cimdos un atvēra Mollijai durvis. Mollija samaksāja un pa­teicās šoferim, un dzeltenā automašīna aizgrabēja nakti. Viņa ar Petulu iegāja ēkā un pa platām marmora kāpnēm nedroši devās augšup viesnīcas vestibilā, kur apstājās un platām acīm lūkojās apkārt.

Augstu virs galvas zem zaigojoša mozaikas kupola ka­rājās smaga zelta lustra. Zem kājām klājās zeltains mar­mors. Visapkārt bija izvietoti melni lakoti ķīniešu krēsli un kafijas galdiņi, un vestibila galā bija eksotiskiem ziediem pildīta milzīga vāze. Mollija ieraudzīja savu atspulgu ma­sīvā spogulī ar zelta rāmi un pie sevis nodomāja, cik gan ļoti noplukuši viņa izskatās savās vecajās drēbēs. ŠI bija pati greznākā un smaržīgākā vieta, kādā viņa jebkad bija bijusi.

- Hhh, hmm, nokrekšķējās augstprātīgs reģistrators, nolūkodamies lejup uz Molliju pār divām lielām nāsīm. Vai varu kā palīdzēt?

Mollija pagriezās un piegāja pie mazā, glīti ģērbtā vī­riņa, kas stāvēja pie melna stikla galda.

-Jā, lūdzu, man vajadzētu istabu.

- Šķiet, ka tu esi pārāk jauna.

Mollija bija nogurusi, tāpēc vajadzēja vairāk piepūles, lai sakoncentrētu acis "paņemošajā režīmā". Taču jau pēc brīža reģistrators bija tik padevīgs kā mīkstas mīklas pi­kucis. Viņš ielūkojās savās grāmatās. Baidos, kundze, ka visas mūsu telpas ir aizņemtas.

- Aizņemtas? Mollija neticīgi jautāja. Bet jums taču šeit jābūt pārpārēm telpu.

-Jā, un visi 124 parastie numuri ir aizņemti.

- Un kā ar neparastajiem numuriem?

- Mums ir medusmēneša apartamenti, kundze.

- Es tos ņemšu. Cik tie maksā?

- Trīs tūkstoši dolāru par nakti, kundze.

- Ko…? Un vai jāmaksā iepriekš?

- Nē, kundze. Rēķinu apmaksāsiet aizbraucot.

Mollijai bija atlikuši tikai 2963 dolāri. Viņa jau tagad ne­spēja apmaksāt vienu nakti medusmēneša apartamentos, taču bija pārāk nogurusi, lai dotos meklēt citu viesnīcu.

- Ak. Nu labi, es to ņemu.

- Lūdzu, jūsu pasi, kundze, prasīja reģistrators, taču Mollija uz viņu cieši paskatījās.

- Jums tā nebūs vajadzīga, viņa teica. Mollijai ne­gribējās atstāt viesnīcas seifā liecības par savu personību vai par savu vecumu.

Vīriņš iznāca no savas vietas aiz galda. Sekojiet man!

Viņi liftā uzbrauca līdz divdesmit pirmajam stāvam un pēc tam pa dzeltena paklāja klātu gaiteni piegāja pie durvīm ar numuru 125. Reģistrators atslēdza durvis un ielaida Molliju un Petulu.

Mollija jutās kā nonākusi sapnī.

Telpa bija iespaidīga. īstenībā, tā kā tie bija apartamenti, tur bija divas lielas telpas: viena ar krēmkrāsas zīda aiz­kariem un milzigu četrvietīgu gultu, bet otra ar dīvāniem un zemu galdu.

- Abās telpās, arī vannasistabā, ir televizors un mūzikas sistēma, paskaidroja reģistrators, pavēris skapīšus un parādījis tajos paslēptos televizorus un stereoaparatūru. Šeit ir minibārs, tāpat arī mūsu sniegto pakalpojumu saraksts no limuzīnu nomas līdz suņu izvešanai pastaigā un friziera pakalpojumiem. Džakuzi ir viegli darbināma, un augšstāvā ir trenažieru centrs un baseins. Apkalpotājus var izsaukt visu diennakti, tā ka, ja jums kas vajadzīgs, nekautrējieties zvanīt. Paldies, kundze. Reģistrators pa­klanījās un aizgāja.

Mollija nospēra no kājām kurpes un ielēca gultā. Heijā! viņa sauca, pēkšņi juzdamās pilnīgi mundra. Petula ari uzrāpās augšā. Vai tas nav lieliski, Petula? Paskaties! Vai tu spēj tam noticēt? Vakar vēl pretīgajā Hārdvikas na­mā, bet šodien jau visā Ņujorkā greznākajos viesnīcas apartamentos! Petula atbildēdama priecīgi ierējās, un Mollija izlēca no gultas un atvēra minibāra ledusskapi. Ielējusi sev apelsīnu sulu ar ledus gabaliņiem un Petulai bļodiņu ledusauksta minerālūdens, viņa atvēra durvis uz balkonu. Telpā ielauzās troksnis. Taksometru signāli, pie­gādes kravas autobusiņu signāli, atkritumu mašīnu žvadzoņa, policijas auto sirēnas, kliedzošas un svilpjošas cil­vēku balsis. Visā pilsētā kūsāja troksnis un dzīvība. Mol­lija vēl nekad nebija bijusi tik skaļā un ņudzošā vietā. Pa­ņēmusi padusē Petulu, viņa pār balkona malu palūkojās lejup uz pilsētu.

Bija pusnakts, bet ielās valdīja dzīva satiksme. Virs vi­ņas slējās pilsēta, debesskrāpju džungļi, starp kuriem kā pa meža taciņām ložņāja kukaiņiem līdzīgas automašīnas un dzelteni taksometri. Mollija prātoja, cik cilvēku gan šeit dzīvo. Un vēl viņa apsvēra, vai varētu būt, ka tur kaut kur ārā starp miljoniem Ņujorkas iedzīvotāju ir kāds, kam ir saistība ar viņu. Rokijam jābūt kaut kur tur bet kur? Viņa apkampa Petulu.

Kur ir tava ģimene, Petula?

Mopsene nolaizīja Mollijai roku. Nūjā, Petula. Es do­māju, ka tu un es esam ģimene. Pašlaik tikai mēs ar tevi.

Mollija lūkojās lejup uz rosīgo pilsētu. Viņa iedomājās, ka Ņujorkas iedzīvotājus hipnotizēt ir tikpat vienkārši kā visus pārējos. Viņas acu skatiens bija iedarbojies uz reģistratoru. Tā kā šie apartamenti maksāja 3000 dolārus par nakti, bija būtiski svarīgi, lai viņas hipnotizētājas spē­jas darbotos. Protams, viņa varēja pārcelties uz lētāku viesnīcu, taču Mollijai patika šīs vietas greznība un viņa vēlējās šeit palikt. Lai nu kā, viņa bija pārāk sajūsmināta, lai šonakt uztrauktos par tādiem sīkumiem.

Mollija aizvēra balkona durvis un devās vannā. Viņa izšļāca tajā visas mazās putu pudelītes, lai vanna būtu īpaši tikama, un, kad putas jau bija augstu virs vannas malām, ieslīga smaržīgajā ūdenī. Ar tālvadības pulti viņa ieslēdza pie sienas nostiprināto televizoru. Cik ļoti gan tas viss atšķīrās no noplukušās vannasistabas Hārdvikas namā, kur vēl gluži nesen viņa bija sodīta par to, ka ūdens dziļums vannā pārsniedz desmit centimetrus! Mollija skaļi iesmējās.

Televīzijas kanālu bija simtiem. Mollija, laimes pārpilna, pārslēdza tos. Tur bija ziņu programmas, izklaides pār­raides, mūzikas programmas, veselības programmas, re­liģiskās programmas un filmas.

Un reklāmas visu laiku. Mollija ievēroja, ka dažos ka­nālos reklāmas seko ik pēc piecām minūtēm un pa starpu nav gandrīz nekāda programmas satura. Dažas reklāmas tika nemitīgi atkārtotas. "Pērc šo… Pērc to… Tev vajadzīgs tas… Tev tiešām tas vajadzīgs…"

Kad Mollija to visu vēroja, pārsteigta par reklāmas paužu regulāro atkārtošanos, viņai pirmo reizi ienāca prātā, ka reklāma ir sava veida hipnoze. Hipnoze, kas pārliecina cilvēkus pirkt dažādas lietas. Sava veida smadzeņu skalo­šana. Varbūt, ja cilvēki pietiekami bieži skatās reklāmu, kas iestāsta: "Tev vajadzīgs tas," viņi beigu beigās sāk ticēt, ka tas viņiem tiešām vajadzīgs, lai kas tas ari būt;u. Tad Mollija uzķēra savu iemīļoto Qube reklāmu un viņai dvēselē kļuva silti. Viņa taču tagad bija daudz tuvāk tam, lai pati kļūtu par vienu no tiem valdzinošajiem cilvēkiem pludmalē. Viņa sāka skaļi dziedāt.

- Qube, ja esi foršs… Qube, ja esi rupjš… Visi tevi mīl, jo tu esi tik Qube.

Zilacainais vīrietis televizorā pamāja. Es esmu tik po­pulārs esmu pilns Qube.

- Ne jau tik populārs, kāda būšu es, iesaucās Mollija, mezdama dvieli pret televizoru un nospiezdama džakuzi pogu vannas malā. Pēc brīža viņu gandrīz izskaloja no vannas. Mollija ar plaukstu atkal uzsita pa pogu, un burbuļošana mitējās. Viņa nebija īsti pārliecināta, vai viņai patīk džakuzi. Tas bija tā, it kā vannā vienlaikus plosītos desmit nezvēri. Taču, ja neskaita džakuzi, viņa noteikti zināja, ka varētu pierast pie šāda dzīvesveida. Jautājums bija cik ilgi viņai izdosies to noturēt?

Pēc vannas Mollija ielīda platajā gultā ar atlasa pala­giem, lai padomātu. Taču tā vietā viņa, gluži tāpat kā Pe­tula, acumirklī iemiga.

*

Nokmanam bija palikušas vēl četras stundas, līdz lid­mašīna nolaidīsies Džona F. Kenedija lidostā. Iztēlē viņš uzbūra meiteni ar grāmatu. Tā bija meitene, kura, kā vi­ņam bija pastāstījis Braiersvilas taksometra šoferis, bija uzstājusies simtiem vietējo iedzīvotāju priekšā, un visi uzskatīja, ka viņa ir pats talantīgākais un piemīlīgākais bērns, kādu viņi jelkad redzējuši. Nokmans satriekts se­cināja, ka meitene ir pakļāvusi hipnozei visus. Viņš bija pārsteigts, ka tik maza meitene ir spējusi apgūt doktora Logana mākslu. Viņa noteikti ir ārkārtīgi apdāvināta. Taču sajūsmu par viņu drīz vien nomainīja niknums. Kā tā pa­laidnīgā knīpa bija iedrošinājusies nozagt viņa grāmatu? Drīz viņš padzīs smīnu no skuķa sejas. Viņš jau tagad gara acīm skatīja meitenes atvainošanos un cerēja, ka to pavadīs asaras.

Nokmans dusmās grieza zobus. Tā viņam neizbēgs. Viņš bija tai uz pēdām. Kaut ari viņš nebija īsti saredzējis, kāda tā izskatās, viņš bija pārliecināts, ka, piespiedis ausi pie zemes, viņš spēs to uzmeklēt pat Ņujorkā. Nokmans iz­vilka no kabatas jaunās acenes ar spirālveida ornamentu un nospodrināja tās. Par hipnozi viņš bija lasījis pietie­kami daudz, lai zinātu: ja kādam piemīt mesmerizēšanas spējas, tad citi viņa priekšā ir bezspēcīgi. Taču kaut kas spirāles formā uz šīm brillēm atgādināja hipnotizētāja acu radīto iespaidu. Nokmans cerēja, ka tās darbosies. Vēl viņam bija nepieciešama balss pārveidošanas mašīna, un tad viņš būs pasargāts arī no M. Mūnas balss.

Glaudīdams ieziestās ūsas, profesors Nokmans atslīga sēdeklī un prātoja, ko varētu nozīmēt burts M. Margareta? Matilde? Meivisa? Viņš pasmīnēja. Varbūt bija tieši labi, ka šī meitene atradusi hipnozes grāmatu. Varbūt viņai tas padodas labāk, nekā jelkad varētu padoties viņam. Varbūt tad, kad viņš būs atradis šo M. Mūnu, būs tikai ne­pieciešams viņu kontrolēt, un tas nevarētu nākties pārāk grūti. Beigu beigās, viņa taču ir tikai bērns. Un te pēkšņi cietsirdīgais Nokmans atskārta, ka šī M. Mūna, lai kas viņa ari būtu, varētu būt nevis viņa sāncense, bet gan slēpta dāvana. Jā, viņa noteikti ir ideāla sabiedrotā, kas palīdzēs viņam sasniegt mērķus. Viņa spēs uznest to virsotnē.