Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Zibens uzliesmojums apgaismoja Ņujorkas debesis. Mollija atkal atradās Belinghemas viesnīcas numurā kopā ar Rokiju.

- Kas…? Ko…? Rokij! Kas notiek? Ak, Rokij, ko tu dari? Kāpēc mēs esam atpakaļ šeit? Mollija jutās spokaini. Viņa vairs nezināja, kas ir īsts, un šī sajūta viņai nepa­visam nepatika.

- Rokij, Mollija lēni teica, es nesaprotu… Vai šī ir īstenība, vai īstenība ir Braiersvilas meži? Es domāju, vai mēs tikko bijām Braiersvilā vai ari tā bija mana iztēle?

- Ņujorka ir īsta. Braiersvila bija tavā iztēlē.

- Noteikti? jautāja Mollija.

-Jā. Ņujorka ir īsta, un viss, ko tu šeit dari, ir īsts, ap­galvoja Rokijs.

- Vai tu esi pārliecināts? Mollija jautāja, joprojām ne­būdama droša.

-Jā, es esmu pārliecināts, atbildēja Rokijs. Es tevi tikai hipnotizēju, izmantojot balsi un šo zeltītā papīra bumbiņu. Rokijs pacēla gaisā šokolādes ietinamo papīru. Es liku tev iedomāties, ka mēs joprojām piedalāmies krosā. Es gribēju likt tev iedomāties, ka šis te viss, viņš pa logu norādīja uz Ņujorkas debesim, nekad nav no­ticis. Piedod man par to.

- Bet es sajutu slapjumu… to lietu. Viss likās tik īsti, iebilda Mollija.

- Nu, tur jau ari slēpjas hipnozes spēks, atbildēja Ro­kijs.

- Bet kāpēc… kāpēc tu tā darīji?

- Piedod, Rokijs vēlreiz atvainojās. Bet tu teici, ka vē­lētos, kaut nekad nebūtu atradusi to hipnozes grāmatu… tad nu es gribēju parādīt, kā tev ir paveicies, ka esi to at­radusi, un pierādīt, ka ari es protu hipnotizēt.

- Tad tu arī esi hipnotizētājs! Nespēju tam noticēt, brīnījās Mollija, joprojām grīļojoties no ceļojuma, kurā viņu bija aizvedis Rokijs, un pilnībā pārsteigta par viņa talantu. Tad tāda ir sajūta, kad tevi hipnotizē… Diezgan jauki! Kā tu to iemācījies?

Rokijs pasmaidīja. Uzmini nu!

- Nezinu vai tavi jaunie vecāki ir hipnotizētāji? mi­nēja Mollija.

-Nē.

- Padodos.

- Nu labi. Rokijs pameklēja savā džinsu jakas kabatā un uzmanīgi izvilka divas zīdpapīra paciņas. Vai šo tu pazīsti? viņš vaicāja, sniegdams Mollijai saburzltāko. Mollija attina zīdpapīru un atrada tajā mazu, apdriskātu vīna krāsas ādas gabaliņu. Viņa pagrozīja to rokā un at­klāja, ka otrā pusē ir liels, zeltīts burts:

H

- Pazudušais H! viņa pārsteigta izsaucās. Paņēmusi hipnozes grāmatu, viņa rūpīgi ievietoja H burtu tā vietā grāmatas muguriņā. Tas tur precīzi iederējās, un dīvainais vārds IPNOZE atkal bija lasāms kā HIPNOZE.

Tad Rokijs pasniedza viņai otru vīstokli. Tajā atradās vairākas kārtīgi saliktas nodzeltējušas papīra lapas. Mollija pāršķīra lappuses. Neiedomājami! Tad tu biji tas, kurš izplēsis tās nodaļas!

- Es nespēju noturēties, taisnojās Rokijs. Septītā nodaļa "Hipnotizēšana tikai ar balsi" un astotā nodaļa "Hipnotizēšana no attāluma". Tās ir manas specialitātes.

- Un es vēl domāju, ka tā esmu es, kas uzvedusies slikti, teica Mollija.

- Mmhmm. Redzi, es pirmais atradu grāmatu, pa­skaidroja Rokijs. Es to atradu bibliotēkas nodaļā, kurā ir grāmatas, kas nav paredzētas došanai līdzi uz mājām, tāpēc es to lasīju tur. Man vajadzēja veselu mūžību, lai to izlasītu. Ik reizi, kad man bija kāds brīvs brītiņš, es lavījos uz bibliotēku. Tu nodomāji, ka man vairs nepa­tīc, jo es nemitīgi pazudu. Patiesībā es mācījos kļūt par hipnotizētāju, jo man bija plāns. Es gribēju tevi un sevi dabūt ārā no Hārdvikas nama, hipnotizējot kādus no tiem amerikāņiem, kuri tur ieradās. Es gribēju viņus nohipno­tizēt, lai viņi redzētu, cik lieliska tu esi. Es gribēju, lai viņi tev pasaka, cik ļoti tu viņiem patīc, jo visi pārējie pret tevi vienmēr izturējās tik nelietīgi. Es gribēju, lai viņi ceļ tavu pašapziņu. Tāpēc arī es nestāstīju tev par grāmatu. Lai nu kā, kamēr es lasīju, nokrita apvākojuma gabaliņš, un es to paturēju. Un es nolēmu… mm… aizņemties šis lappuses. Bet vai zini ko? Man šķiet, ka tagad man vajadzētu tās atlikt atpakaļ.

Rokijs paņēma lappuses un, atvēris hipnozes grāmatu, ievietoja tās atpakaļ vietā. Laipni lūgtas mājās, viņš teica. Tad viņš grāmatu atdeva Mollijai.

- Mēs to H pielīmēsim atpakaļ, viņa teica, ietidama to kopā ar grāmatu. Liekot saini seifā, viņa iztēlojās, kā Ro­kijs vingrinās doktora Logana mācībā, gluži tāpat, kā bija darījusi viņa. Vai tu esi hipnotizējis dzīvnieku? viņa ļoti ieinteresēti jautāja.

-Jā, peli bibliotēkā.

- Tu taču joko!

- Nekad nebiju redzējis, ka pele tā vārtītos, kā darīja tā, ar kuru es aprunājos, noirgojās Rokijs.

Mollija iesmējās. Un kā ar cilvēkiem? Ko tu hipnoti­zēji?

- Nu, ar cilvēkiem negāja viegli, atcerējās Rokijs. Es varēju cilvēkus hipnotizēt pa pusei, taču tas nekad neiz­devās līdz galam. Vai atceries to reizi, kad Edna mazgāja traukus tavā vietā, lai gan tu biji sodīta?

-Jā-

- Nu redzi, es viņu hipnotizēju, lai viņa to dara, bet manas spējas nebija pārāk spēcīgas, un tas bija viss, ko es spēju viņai pavēlēt. Un vai atceries mūsu strīdu krosa skrējienā, kad es uztaisīju to uzpūsto ģīmi?

-Jā, Mollija smaidot teica.

- Un tu man vēl sacīji, ka es izskatoties pēc īsta stul­beņa?

- Jā, teica Mollija, iesmejoties, kad to atcerējās.

- Nu, lūk, skaidroja Rokijs, es mēģināju tevi hipno­tizēt, lai tu nomierinātos, jo tu tiešām biji ļoti draņķīgā garastāvoklī.

Mollija pasmīnēja, to atceroties. Un kad tas sāka tev padoties? viņa jautāja.

- Kaut kas noklikšķēja tajā dienā, kad Alabasteri iera­dās Hārdvikas namā, vismaz pietiekami, lai viņi nonāktu manā varā. Es biju apmulsis. Es nespēju tam noticēt līdz brīdim, kad viņi tiešām vēlējās ņemt mani līdzi. Viņi vien­kārši vēlreiz parādījās sestdienas rītā un gribēja, lai es uz vietas dodos līdzi. Aderstones jaunkundze, protams, bija patiesi priecīga tikt no manis vaļā, un man neiznāca pa­vadīt ar viņiem tik daudz laika, lai varētu viņus pārliecināt paņemt ari tevi.

- Bet, Rokij, varbūt tu viņiem patiesi patiki, Mollija pārtrauca draugu.

- Var jau būt, teica Rokijs. Var jau būt. Lai nu kā, Mollij, bija tā: tu gulēji augšstāvā slima, es gribēju atva­dīties no tevis un paskaidrot, ka atgriezīšos un paņemšu līdzi ari tevi un pēc tam varbūt ari visus mazos bērnus. Mans dievs! Man bija tāds plāns… taču Aderstones jaun­kundze nejāva man ar tevi tikties. Viņa teica, ka tev esot kaut kas ārkārtīgi lipīgs un ka tu guļot dziļā miegā, un es zināju, ka nespēšu nohipnotizēt Aderstones jaunkundzi, un ari Alabasteri teica, ka man nevajadzētu saķert tavu slimību, jo mēs tālu ceļosim, un tas bija šausmīgi; es ne­gribēju rīkot skandālu, lai viņi no manis neatteiktos, taču zināju, ka tu būsi ļoti dusmīga, un uzrakstīju tev zīmīti, bet, domājams, Aderstone tev to nav atdevusi, un, ak, Mollij, piedod man, Rokijs aizelsies pieklusa un iemal­koja Qube.

- Būs labi, Mollija viņu mierināja. Es jau zināju, ka droši vien noticis kas tamlīdzīgs.

- Toties tagad es esmu hipnotizētājs ar lielāku praksi, viltīgi smaidot, teica Rokijs. Visspēcigāk es jūtos hipnotizēšanā ar balsi. Un tā iedarbojas vairumā gadījumu.

- Mmhmm, novilka Mollija. Es pati nekad neesmu spējusi apgūt hipnotizēšanu tikai ar balsi Jo es nevarēju at­rast attiecīgās nodaļas. Mana specialitāte ir hipnotizēšana tikai ar acīm, nedaudz piepalīdzot ar balsi. Vai tad, kad ieraudzīji mani televīzijā, tu uzminēji, ka esmu atradusi grāmatu?

- Vari derēt, ka uzminēju, atbildēja Rokijs.

Mollija atkal apsēdās un pasmaidīja. Bija tik labi, ka Ro­kijs atgriezies un ir, kam uzticēties. īsti draugi ir pats la­bākais pasaulē, viņa teica. Tie ir labāki par popularitāti, slavu vai naudu, Rokij. Es tā priecājos, ka tu mani uzmeklēji.

Taču ko mēs darīsim ar Petulu? Un ko iesāksim ar Nokmanu un laupīšanu?

-Jā. Rokijs lēni pamāja. Tagad šis tas ir mainījies, jo Nokmans nezina par mani.

- Ceru, ka nezina, Mollija klusi teica.

- Kā tu domā, kad viņš pieprasīs, lai tu aplaupi banku?

- Kas to lai zina? jautāja Mollija. Viņš ir tik alka­tīgs … varbūt rīt?

- Tik drīz? brīnījās Rokijs. Šādā gadījumā mums ir laiks tikai tam, lai tiktu par visu skaidrībā. Man ir ideja. Jāatzīst, vēl diezgan neskaidra, taču tā varētu darboties.