Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DIVPADSMITĀ NODALA

viss notika pēc plāna. Pēcpusdienu Mollija un Petula pavadīja Braiersvilas viesnīcas numurā. Un, kaut arī tā ne tuvu nebija no labākajām viesnīcām pasaulē gultas bija vecas un greizas un ozolkoka mēbeles noskrambātas un nolietotas -, tā bija laba vieta, kur Mollijai atvilkt elpu, un Petulai atzveltnes krēsls likās gana ērts.

Mollija lika Aderstones jaunkundzei un Ednai gaidīt viņu busiņā, bet pati ķērās pie plāna nākamā posma. Viņa paņēma telefonu un izsauca starptautisko operatoru.

- Uzvārds ir Alabasteri. Viņi dzīvo Amerikā, Mollija skaidroja.

- Šķiet, ka jums jāizsakās precīzāk, atbildēja operatore. Kādā štatā, kādā pilsētā?

- Polčesterā vai Pilčesterā, vai Porčesterā. Tas ir kaut kur netālu no Ņujorkas.

- Man ļoti žēl, bet ar to nepietiek, teica sieviete. Ņu­jorkā droši vien dzīvo tūkstošiem Alabasteru… Man būs vajadzīga visa nakts, lai izurbtos viņiem cauri.

- Vai-jūs-jūtaties-atbrīvota? Mollija lēni jautāja.

- Kā, lūdzu? vaictāja operatore. Ja jūs vienkārši blēņojaties, varat uzreiz likt nost klausuli.

- Nē, nē, paldies par palīdzību, Mollija pateicās. Viņa jutās ļoti vīlusies, kad saprata, ka atrast Rokiju varētu būt daudz grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.

Tomēr Mollijai patika atrasties viesnīcas numurā. Viņa ieslēdza televizoru un apsēdās pārskaitīt balvas naudu. Aploksnē nauda bija sainītī, ko saturēja kopā plakana pa­pīra strēmele. Mollija pārplēsa papīru un izklāja bankno­tes kā kāršu kavu. Viņa nekad nebija turējusi rokās desmit mārciņu naudaszīmi, nebija pat redzējusi piecdesmit mār­ciņu naudaszīmi, nemaz nerunājot par sešdesmit čauk­stošām piecdesmit mārciņu naudaszīmēm! Trīs tūkstoši mārciņu izskatījās labi, smaržoja labi un radīja labu sa­jūtu. Nauda lika Mollijai justies varenai un brīvai. Ar tri­jiem tūkstošiem mārciņu viņa varēja doties uz jebkuru vietu pasaulē. Uz Austrāliju, Indiju vai Ķīnu. Viņa varēja vienkārši nopirkt biļeti un doties ceļā. Vai ari iztērēt visu naudu saldumos. Tur sanāktu autokrava saldumu.

Mollija negribēja saldumus, taču bija dažas lietas, ko viņa gribēja. Ielikusi naudu kabatā un hipnozes grāmatu pabāzusi zem jakas, viņa ar Petulu devās iepirkties.

Pēc desmit minūtēm abas jau gāja pa Braiersvilas gal­veno ielu. Mollija nesa Petulas ceļojumu grozu, ko bija iegādājusies zooveikalā Dzīvnieku mīlestība. Petula izskatī­jās lepna un pašpārliecināta, un viņas kaklu rotāja pilnīgi jauna sarkana kaklasiksna.

Mollija apstājās pie optikas veikala un, pēkšņas iedo­mas vadīta, iegāja iekšā. Pēc piecām minūtēm viņa atkal iznāca, uzlikusi saulesbrilles. Viņa tās vienmēr bija vē­lējusies, un tagad, kā viņai likās, tās būtu noderīgas arī maskēšanās nolūkos. Viņa nevēlējās, lai cilvēki viņu pazītu kā meiteni no talantu konkursa. Tad viņa devās tālāk aiz ceļa līkuma un apstājās pie antikvariāta Vecais, apsūbēju­šais zelts kokā ierāmētā skatloga.

Skatlogā bija izlikta ekscentriska dažādu priekšmetu kolekcija. Stikla spoguļbumbas, slīpēta kristāla kausi, sud­raba lādītes ar slepeniem nodalījumiem, saulessargs ar rokturi papagaiļa formā, palielināmie stikli, korsete, liela strausa ola, bļoda ar vaska augļiem, zobens un pāris Viktorijas laika jājamzābaku. Un tad Mollijas uzmanību piesaistīja zelta disks uz mazas samta platformas skat­loga dziļumā. Uz tā bija iegravēta tumša spirāle, kas šķita pievelkam Mollijas skatienu. Tas bija skaists, un, kaut arī viņas elpa bija likusi logam aizsvīst, meitene bija pārlie­cināta, ka redz tam piestiprinātu ķēdīti. Mollijas acīs tas šķita tieši tāds, kādam būtu jāizskatās svārstam.

Mollija noņēma saulesbrilles, pastūma veikala durvis un iegāja iekšā. Virs durvīm iezvanījās senlaicīgs zvaniņš, dodot ziņu veikala īpašniekam Molda* kungam, kurš vei­kala dziļumos spodrināja senlaicīgas acenes. Viņš mundri aplaizīja pirkstus, paraustīja spurainās uzacis un steidzās uz veikala priekštelpu, lai apsveiktu apmeklētāju. Ieraugot noplukušu bērnu ar mopsi, viņa centība gāja mazumā.

- Labdien! viņš teica, kārtodams apkaklīti.

- Labdien! atbildēja Mollija, pacēlusi skatienu no vit­rīnā izliktās lādītes, kas bija pilna ar rotām un interesan­tām matu saspraudēm.

- Vai varu palīdzēt? jautāja Molda kungs.

- Jā, lūdzu. Es, lūdzu, vēlētos aplūkot to svārstu, kas izstādīts skatlogā.

Mollija bija nolēmusi padomāt par sevi. Viņai bija va­jadzīgs īsts, smags svārsts, un tā būtu lieliska dāvana sev pašai par sasniegumiem hipnozē.

- Svārstu… hmmm… norūca veikalnieks.

Viņš piegāja pie skatloga un pasniedzās tajā. Tad viņš izvilka paplāti un nolika to uz stiklotās letes starp sevi un Molliju.

mould (angļu vai.) sūbējums

- Es domāju, ka kaut kas līdzīgs svārstam varētu būt atrodams šeit.

Mollija ielūkojās paplātes saturā. Tā bija pilna krāsainu pērlīšu kaklarotu, ķēdišu, medaljonu un karekļu, taču vi­ņas redzētā svārsta tur nebija.

- Ak nē. Tas, par ko es runāju, ir zelta svārsts uz samta paliktņa loga dziļumā, viņa paskaidroja.

- Hmm, nokrekšķējās Molda kungs. Baidos, ka to svārstu jūs nevarēsiet atļauties, jaunā dāma. Viņš pa­ņēma senlaicīgo svārstu aiz ķēdes un ļāva Mollijai to ap­jūsmot. Tuvumā tas izskatījās pat labāk, nekā bija šķitis iepriekš. Tā zelts bija nodilis, bet ne saskrāpēts, un spirāle uz tā bija iegravēta ļoti precīzi.

- Cik tas maksā?

- Nu… hmmm… piecsimt piecdesmit mārciņas. Tur ir divdesmit divi karāti tīra zelta, un tas ir diezgan sens. Varbūt tavam maciņam labāk atbilstu šis. Molda kungs paņēma alvas kaklarotu ar iestrādātu nespodri brūnu ak­meni. Mollija nepievērsa uzmanību alvas izstrādājumam un pētīja zelta svārstu. To uzlūkojot, šķita, ka spirāle grie­žas. Viņa juta, ka tas ir neatvairāms. Viņai to vajadzēja. Viņai nepatika, ka kaut ko nevar atļauties. No šī brīža viņa pirks visu, ko vien vēlēsies! Ar izšķērdīgu žestu viņa pa­sniedzās kabatā un izvilka naudas žūksni. Es pirkšu zelta svārstu, viņa pieklājīgi teica un noskaitīja vienpadsmit piecdesmit mārciņu naudaszīmes.

Molda kungs neticīgi blenza uz tām. Tu laikam būsi laimējusi zirgu skriešanās sacensībās!

- Nē, man paveicās talantu konkursā, Mollija skaid­roja.

- Ā! Tad tu esi tā meitene, kas uzvarēja! Man piezvanīja mazmeita un pastāstīja par tevi. Viņa teica, ka tu esot bi­jusi neiedomājami lieliska! Vecais vīrs nespēja noslēpt

pārsteigumu. Viņu satrieca tas, ka tik parasta izskata, pat tik neglītai meitenei kā Mollijai varētu veltīt tādus apzīmējumus kā "jauka", "krāšņa" un "piemīlīga" jo tieši tā Molliju viņam bija aprakstījusi mazmeita. Nu, tad ļauj paspiest tavu roku, viņš teica. Apsveicu!

Viņš pakratīja Mollijas lipīgo plaukstu. Tad tu kā nieku pievārēji viņus visus, veikalnieks sacīja, daļēji cerēdams, ka Mollija viņa priekšā kaut ko notēlos vai pastāstīs kādu joku. Tad jau tu pērc sev dāvanu. Veikalnieks nospieda pogu uz kases aparāta, likdams tam ar tinkšķi atvērties, un ieslidināja atvilktnē piecsimt piecdesmit mārciņas.

- Nūja.

- Un kur tu iemācījies tā uzstāties?

Mollija bija tik laimīga un sajūsmināta, ka labprāt vi­ņam izstāstīja. No kādas senas grāmatas, viņa noslē­pumaini teica, uzsizdama pa lielo, smago kontūru zem jakas.

- Tu taču joko!

- Nē, nejokoju vis. Tā ir ļoti īpaša grāmata.

- Un tāpēc tu nēsā to līdzi, minēja veikalnieks.

- Tieši tā, atbildēja Mollija.

Molda kungs iesaiņoja Mollijas pirkumu. Paldies, un priecājies par savu svārstu!

- Paldies! Uz redzēšanos!

- Uz redzēšanos!

Kad Mollija iebāza saini kabatā un pagriezās, lai ietu, ieskanējās zvaniņš virs veikala durvīm un ienāca vēl kāds apmeklētājs. Ietinies cigarillas dūmu mākonī, viņš pabrāzās garām Mollijai, viegli tai iebelzdams.

Mollija izgāja no veikala, uzslēja apdilušās zilās jakas apkakli un atkal uzlika jaunās saulesbrilles. Molda kungs nolūkojās viņai nopakaļus.

Viņa skatienu aizšķērsoja jaunais apmeklētājs. Ļaujiet vēlreiz aplūkot tās brilles, ko jūs man rādījāt šorīt, viņš pieprasīja.

- Ā, jā, profesor Nokman, teica Molda kungs, iz­traucēts no apmulsuma. No krūšu kabatiņas viņš izvilka acenes, ko pirms tam bija spodrinājis, un nolika uz letes. -Jūs to nekad neiedomātos, bet tā meitene tikko uzvarēja talantu konkursā!

Nepacietīgo klientu nepavisam neinteresēja Braiersvilas dzīve mūsdienās. Taču viņu interesēja dzīve Braiersvilā pirms simt gadiem. Viņš bija jau vairākas reizes apmeklē­jis Molda kunga veikaliņu, jo bija atklājis, ka pavecais antikvārs zina stāstu par pilsētiņas slavenību doktoru Loganu un ka Molda kungs ir pat pircis un pārdevis priekš­metus, kas izmantoti Logana ceļojošajā hipnozes izrādē.

Šodien profesors Nokmans bija atgriezies veikalā šo an­tīko aceņu dēļ, kas tagad gulēja uz letes. Tām bija melnas lēcas ar uzzīmētiem baltiem virpuļiem, un runāja, ka reiz tās piederējušas pašam doktoram Mesmeram.

- Ar tām it kā varot sevi pasargāt no hipnotizētāja ska­tiena, pirms tam bija skaidrojis Molda kungs. Intere­santi, bet dumji. Tomēr es domāju, viņš bija cerīgi piebil­dis, ka tās būtu ļoti piemērotas jūsu muzeja kolekcijai.

Acenes bija dārgas, un profesors Nokmans vēl nebija izlēmis, vai tās pirkt. Viņš tās paņēma un ar tuklu, garnagotu pirkstu pakasīja ieziestās ūsas. Molda kungs turpi­nāja pētīt Molliju un Petulu, kas pastaigājās pa galveno ielu, lūkodamās veikalu skatlogos.

- Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka šī doktora Logana grā­mata nav te uzpeldējusi? jautāja Nokmans. Mans mu­zejs par to, bez šaubām, samaksātu, jo es organizēju iz­stādi par hipnozi.

- Nē… nē, noteikti nē, teica veikalnieks, nenovērs­dams skatienu no Mollijas. Viņa droši vien prot dejot kā Džindžera Rodžersa. Mana mazmeita domā, ka viņa ir brīnišķīga! Man viņa izskatījās samērā parasta. Nu, tas laikam atkarīgs no viņas acīm.

- Jā, droši vien, izklaidīgi atbildēja profesors, pielai­kojot savādās brilles un paveroties griestos.

- Viņa sev nopirka skaistu zelta karuli, kaut ari sauca to par svārstu. Savādi, ka bērns pērk kaut ko tādu. Cerams, ka viņa neizniekos visu to laimēto naudu.

- Svārstu? pārjautāja profesors Nokmans, pēkšņi dā­vājot veikalniekam visu uzmanību. Viņš pievērsa tam virpuļoto aceņu segto skatienu. Cik naudas tad viņa dabūja?

- Trīs tūkstošus mārciņu, man šķiet. Tas nu gan ir inte­resanti, vai ne? Viņa izskatās tik parasta. Nu, jūs jau zināt to sakāmvārdu: "Nespried par grāmatu pēc tās vāka." Un, ja jau runājam par grāmatām, kad es jautāju, kur viņa iemācījusies tā uzstāties, viņa atbildēja, ka no kādas ļoti īpašas, senas grāmatas. Kas par dīvainu bērnu!

- No kādas grāmatas? prasīja Nokmans, kura nāsis iepletās kā medību sunim, saožot medījumu.

- No kaut kādas grāmatas, ko viņa nēsā sev līdzi.

Profesors Nokmans norāva no acīm senlaicīgās acenes

un beidzot pa logu palūkojās uz meiteni. Viņa lasīja re­klāmas pie avīžu kioska, un zem elkoni nevīžīgi turētās zilās jakas jautās liela taisnstūrveida priekšmeta asās kontūras. Izjūta, ka viņš tikko trāpījis desmitniekā, Nokmanu satrieca tā, ka tas noelsās vien. Visu nedēļas no­gali viņš bija blandījies pa Braiersvilu, meklēdams cilvēku, kas nestu šo grāmatu, cerībā ieraudzīt šo skatu. Viņš bija nogrābis lielo laimestu. Profesors bija par to pārliecināts. Viņa domas joņoja, izvērtējot Molda kunga stāstīto.

Meitene bija nopirkusi svārstu, laimējusi kaudzi naudas, visiem šķita, ka viņa ir brinumdaiļa, taču viņa tāda nav, un meitenes panākumu noslēpums meklējams kādā senā grāmatā. Viņa acīmredzot nevēlas, lai kāds pamana šo grāmatu, ja slēpj to zem jakas. Atmodās Nokmana iekšējā balss un teica, ka zem savādā izskata meitenes jakas, bez šaubām, ir viņa hipnozes grāmata.

Mollija un Petula pašlaik nozuda aiz stūra. Profesors tvēra pēc durvju roktura, tad atcerējās par brillēm.

- Es tās brilles ņemšu, viņš teica. Cik, jūs teicāt, tās maksā?

- Tās ir absolūti unikālas, izgudrēm sacīja Molda kungs. Četrsimt piecdesmit mārciņas. Viņš pasniedza brilles sudraba ietvarā.

Nokmana domas lēkāja. Viņš apzinājās, ka veikalnieks prasa pārāk daudz, un viņam tas nepatika, taču, ja tās tiešām palīdz pret hipnozi, tad viņam tās varētu noderēt, un kaulēties nebija laika.

- Es tās ņemšu. Profesors Nokmans nolika naudu uz galda. Varat neiesaiņot, viņš piebilda. Un, ja jums parādās vēl kaut kas par hipnozi, piezvaniet man uz Šta­tiem. Te būs mans numurs.

- Nu, protams, veikalnieks apmierināts apsolīja. Viņš vēl nekad nebija pārdevis tik daudz vienā pēcpusdienā. Galu galā veikala atvēršana svētdienā bija izrādījusies laba doma. Visu labu!

Profesors Nokmans izsteidzās no veikala, nometa zemē cigarillu un drudžaini pa labi un pa kreisi lūkojās pēc mei­tenes. Satraukumā atraugājoties, viņš elsdams steidzās pa ielu virzienā, kādā bija aizgājusi viņa.

Pa to laiku Mollija un Petula bija atgriezušās pie viesnī­cas, kur minibusiņā uzticīgi gaidīja Aderstones jaunkun­dze un Edna.

Mollija uzgāja savā numurā, paņēma somu un nonāca lejā, lai samaksātu rēķinu. Tad viņa devās uz busiņu un iekāpa tajā. Petula ielēca pēc viņas.

- Uz kurieni, jaunkundz? Aderstones jaunkundze jau­tāja savā gumijotajā balsi (viņa joprojām vēl nebija ielikusi liekos zobus).

- Uz lidostu, Mollija pārliecināti paziņoja. Viņa at­laidās sēdeklī un gādīgi noglāstīja Petulu.

Profesors Nokmans, izmeklējies meiteni citos veika­los, ienesās viesnīcas piebrauktuvē tieši tajā brīdī, kad no turienes izdrāzās zils minibusiņš. Vadītājai acīs bija traks skatiens, un likās, ka viņai galvā ir apakšbikses. Kad mašīna nogriezās uz ielas, profesors Nokmans otro reizi ieraudzīja vienkāršā izskata talantu konkursa uzvarētāju. Viņa kā zvaigzne sēdēja busiņa aizmugures sēdeklī ar mopsi blakus un lielu sarkanvīna krāsas grāmatu uz ce­ļiem, un pa zemo logu viņš pamanīja, ka tā tur rokā kaut ko tik nekļūdīgi pazīstamu kā pasi.

Profesors Nokmans tagad zināja, ka meitenei ir hip­nozes grāmata. Viņš metās pie minibusiņa aizmugures durvim, taču nepaspēja tām pieķerties un paklupa. Pierijies izplūdes gāzes, viņš ļāvās panikai. Nokmans aptvēra, ka hipnozes grāmata viņa grāmata izslīd no rokām. Tai bija būtiska nozīme plānā viņa spīdoši izstrādātajā slepenajā plānā, kam vajadzēja mirklī ļaut viņam sasniegt savas profesijas griestus. Bez tās viņam nekad nebūs lemts īstenot savas ieceres. Tagad pastāvēja iespēja, ka meitene ar pasi ir iecerējusi to aizvest tālu, tālu prom. Izmisurpā Nokmans elsdams un pūzdams ieskrēja viesnīcā.

- Pasūtiet man taksi un sagatavojiet rēķinu! viņš rupji pavēlēja reģistratorei. Tad, dubultzodam ļumot, uzbrāzās augšā.

- Žēl, ka jūs tik ātri aizbraucat, sieviete teica, kad Nokmans atgriezies tai tuvojās, drēbēm karājoties ārā no kofera. Profesors kaut ko norūca un pabīdija kredītkarti. Viņa nervi gāja pa gaisu: viņš nedrīkstēja pazaudēt mei­teni.

- Kur tad taksis? Nokmans asi noprasīja, parakstot rēķinu.

- Ārpusē pie viesnīcas vārtiem gaida vesela rinda, at­bildēja viesnīcas reģistratore, uztraukusies, ka profesoru varētu piemeklēt lēkme. Vai jūtaties labi, ser?

Taču Nokmans neatbildēja. Viņš jau bija aiz durvīm.

- Uz lidostu! viņš uzkliedza miegainajam taksometra šoferim, kas lasīja avīzi. Tas bija šāviens miglā, taču Nok­mans jutās drošs, ka meitene devusies tieši uz turieni.

Kad automašīna izkustējās no vietas, Nokmans lūdzās, lai luksoforos neiedegtos sarkanā gaisma. Pa pieri viņam ritēja sviedru lāsītes. Kad taksometrs jau bija labu gabalu no pilsētas, viņš aptvēra, ka vēl var meiteni noķert, un sāka nomierināties.

Hipnozes grāmata bija viņa liktenis. Viņam tikai vaja­dzēja tam sekot.