DIVDESMITĀ NODAĻA

Novembris pārgāja decembrī, un temperatūra Ņujorkā kritās, ziemai iecērtot zobus pilsētā. Mollijai neatlika laika domāt par Rokiju. Kad viņa nebija aizņemta smagajā dar­bā pie izrādes, viņai bija jāizbauda slava un bagātība. Mol­lija rosījās pa pilsētu, un blakus vienmēr atradās miesas­sargs, kas nelaida klāt žurnālistus. Meitene bija pavadījusi laimīgas stundas iepērkoties, apmeklējot kinoteātrus un apskatot ievērības cienīgas vietas. Viņa bija apmeklējusi dārgu salonu un ieveidojusi frizūru, tā ka vairs neizska­tījās pēc bāreņu nama bērna, un reizes desmit viņa bija iegriezusies kosmētikas salonā, kur viņu tvaicēja un kopa, līdz āda spīdēja. Kaut ari plaukstas vēl svīda, pēc dārga­jiem manikiriem tās izskatījās daudz labāk. Nagi tagad veidoja pareizas formas pulētus pusmēnešus.

Mollijai patika jaunā dzīve. Viņai patika saņemtā uzma­nība un tas, ka visi izturas pret viņu ar godbijību. Tagad meitene pat nevarēja saprast, kā iespējams dzīvot citādi. Bija taču tik jauki izjust, ka visi viņu dievina. Un, jo ilgāk Mollija dzīvoja šādu dzīvi, jo vairāk viņai šķita, ka ir to pelnījusi. Un vēl vairāk meitenei sāka likties, ka cilvējki viņu apbrīno ne tikai tāpēc, ka tie ir nohipnotizēti. Mollija sāka domāt, ka viņai tiešām piemīt "zvaigznes īpašības". Hārdvikas nama iemītnieki vienkārši bija pārāk nekultu­rāli, lai to pamanītu.

Pēc divām saspringtu mēģinājumu nedēļām bija pienā­kusi jaunās Zvaigžņu uz Marsa versijas pirmizrādes diena. Uz sārtās neona reklāmas pie teātra fasādes tagad varēja lasīt:

ZVAIGZNES UZ MARSA galvenajĀ LOMĀ

MOLLIJA MŪNA

UN

MOPSIS PETULA

Mollija sēdēja savā nekārtīgajā ģērbtuvē aiz skatuves ar Petulu klēpī un jutās ļoti nervoza. Abas bija tērpušās sid­rabainos skafandros. Mollijas seju klāja bieza grima kārta, lai tā spilgtajā rampas gaismā nespīdētu. Viņas acis bija iezīmētas ar melnu tušu, lai tās izceltos, un vaigi nokaisīti ar sīkiem spīgulīšiem. Petula bija rūpīgi sakopta, un gan viņas spalvā, gan Mollijas matos bija iesukāts mirdzošs pūderis. Pārējie ģērbi spīdīgie kosmosa tērpi un vizuļotie kosmosa deju kostīmi karājās uz tērauda stieņa. Visās ie­spējamajās vietās bija izvietotas vāzes ar ziediem, ko bija sasūtījuši visi, kas mīlēja Molliju. Pie durvīm pieklauvēja Riksija un pabāza galvu ģērbtuvē.

- Priekškars paceļas pēc divdesmit minūtēm, Mollij. Kā jūties?

- Labi, labi, meloja Mollija.

- Nu, kaut tu kaklu lauztu, lai gan tev jau pēc šāda no­vēlējuma nav nekādas vajadzības. Tu esi zvaigzne, Mollij, mirdzoša zvaigzne, un šovakar visi to redzēs. Ņujorka tevi iemīlēs.

- Paldies, teica Mollija, kuņģim vēršoties otrādi. Rik­sija izgaisa.

- Ak dievs, Petula, ko gan es daru! novaidējās Mol­lija. Tagad doma par karjeru Brodvejas mūziklā nepavisam vairs nešķita laba. Viņas nervi bija tūkstošreiz uzvilktāki nekā toreiz pirms talantu konkursa Braiersvilā. Doma par šīvakara publiku bija patiesi šausminoša. Tā bija kosmo­polītiskā Ņujorkas publika, kuru bija grūti iepriecināt un kura bija gatava izsvilpt jebkuru. Viņa apzinājās, ka publika būs skeptiska, kritiska, agresīva un to būs ļoti, ļoti grūti iejūsmināt… un, kas vēl ļaunāk, grūti hipnoti­zēt. Mollija atcerējās, cik sarežģīti bija uzvarēt Deivinu. Varbūt publikā sēž pieredzējuši hipnotizētāji. Piemēram, profesionāli hipnoterapeiti, kuri palīdz atmest smēķēšanu. Mollija centās saņemties. Par ko gan viņa domā? Protams, viņa ir daudz labāka par tiem. Viņa vienīgi cerēja, ka visu atvieglos jaunā aina ar jaunajiem rekvizītiem, ko viņa bija iekļāvusi izrādes sākumā.

- Piecpadsmit minūtes līdz priekškara pacelšanai, pa­ziņoja Mollijas personiskā palīdze.

Mollija pasniedzās kabatā pēc svārsta un ieskatījās tā melnajā spirālē. Man tas izdosies, man tas izdosies, viņa vairākkārt sev atkārtoja, tad noskūpstīja svārstu, lai tas nestu veiksmi, un ielika to atpakaļ kombinezona ka­batā.

Mollija un Petula pa gaiteni un augšup pa kāpnēm de­vās uz skatuves malu. Caur priekškaru Mollija varēja dzir­dēt publikas murdoņu. Viņas plaukstas sāka svīst un sirds dauzīties. Viņa dzirdēja ļaudis sakām: "Lauz kaklu, lauz kaklu!" Mollija ieņēma savu vietu uz skatuves sudrabota kosmosa kuģa kabīnē, gatava pacelties gaisā. Vēl desmit minūtes, kāds viņai pačukstēja. Mollijas kuņģis sažņau­dzās. Bija grūti koncentrēties.

Orķestris sāka spēlēt uvertīru fragmentus no dažā­dām mūzikla dziesmām. Publika apklusa. Mollija nolaida galvu, kas likās kā pilna ar vati. Nu, Mollij, tu taču to spēj, viņa sev teica klusā, drebošā balsī.

Tad uvertīra beidzās un, lai kā arī Mollija vēlējās, kaut laiks apstātos, izrāde sākās. Orķestrim spēlējot tušu, priekš­kars strauji pacēlās.

Skatītāji sēdēja, aizturējuši elpu un piekaluši skatie­nus Mollijai Mūnai. Dzeguzei. Te nu viņa, izrādes jaunā zvaigzne, beidzot sēdēja milzīga kosmosa kuģa kabīnē ar mopseni Petulu sēdeklī blakus.

Skaļrunī nodārdēja dziļa balss: Zeme majorei Vilburai, vai dzirdat mani? Esam gatavi startam, uztveru.

Majore (Mollija) Vilbura, aizvērusi acis, atbildēja: Ga­tava.

Tad raķetes priekšgalā sāka nolaisties milzīgs stikla logs.

Šo jauno izrādes daļu bija pievienojusi Mollija. Jo šis stikla logs nebija nekāds parastais tas bija liels, spē­cīgs palielināmais stikls, ko teātris par bargu naudu bija speciāli pasūtījis no Amerikas Kosmosa izpētes aģentūras NASA. Un, lēni nolaizdamies Mollijas priekšā, tas palieli­nāja viņu tik ļoti, ka meitene aiz tā pārvērtās par milzi. Visspēcīgākā palielināmā stikla daļa bija tā centrs, un, kad Mollija pieliecās tam tuvāk, viņas aizvērtās acis kļuva astoņdesmit reižu lielākas.

Tas izskatījās labi, un teātri pildīja atzinīga murdoņa. Ņujorkas publikai patika šī izrāde, un viņi atbrīvojās, lai vērotu skatuvi iegrimstam tumsā; palika tikai prožektors, kas apspīdēja Mollijas aizvērtās acis.

- Desmit, lidojuma vadītāja balss nogranda skaļruni.

- Deviņi… astoņi…

- Dzinēji ieslēgti, paziņoja majore Vilbura.

- Septiņi… seši… pieci, turpināja lidojuma vadība.

- Aizdedze ir, atbildēja majore Vilbura.

-Četri… trīs… divi… viens… un starts.

Teātri piepildīja raķešu dzinēju rēkoņa. Ap kabīni kā ugunis no raķetes dzinēja zibēja oranžas gaismas, un tad atvērās Mollijas acis, tik lielas kā paši milzīgākie televi­zori. Mollija beidzot bija sakoncentrējusies, un palielināto acu skatiens kā lāzera stars slīdēja pāri skatītājiem. No pirmajām rindām līdz stāvvietām cilvēki tika ierauti Mol­lijas skatiena hipnotiskajā virpuli.

Mollija gaisā sajuta it kā elektrisku spriegumu, kas lika notirpt no galvas līdz kājām. Tā bija tā pati saplūsmes izjūta, tikai ļoti spēcīga. Mollija pārlaida skatienu visai zālei, tad pievērsa to pirmajām rindām. Un, saplūsmes izjūtai kļūstot aizvien spēcīgākai, Mollijas nervu sasprin­gums sāka zust. Viņa jutās neiedomājami varena, viņa bija pārliecināta, ka "trāpits" ir visiem, un zināja, ka teātra durvju sargiem ir dots rīkojums nevienu neielaist. Viņa bija drošībā.

Tikai pa-ska-tie-ties uz ma-ni, viņa teica, ja nu at­rastos kāds, kurš uz viņu vēl neskatītos. Tikai skaaaaatie-ties uz ma-ni, viņa lēni atkārtoja, un viņas balss bija kā magnēts.

Mollija bija iekļāvusi savas hipnozes pavēles pašas kom­ponētā dziesmā. Tagad viņa to dziedāja bez instrumentāla pavadījuma; tā bija vienkārša, lipīga melodija.

Jums patiks šī iz-rā-de lie-lis-kā.

Tā būs tik laba, ka ne-tik-siet prom ne-kā.

Manas dejas un dziesmas jūs mai-gi kļaus,

Un mani joki jums ne-ma-ņā iz-smie-ties ļaus.

Pēc izrādes nebūs vairs ie-bil-des, '

Ka div-des-mit pirmā gad-sim-ta zvaigzne esmu ES.

Mollija uzsita knipi ar pirkstiem, un gaisu piepildīja raķetes dzinēju rēkoņa.

-Jā, teica Mollija, un viņas seja tagad bija palielināmā stikla centrā, mēs esam AIZLIDOJUŠI. Palielināmais stikls tika uzvilkts augšup un pazuda skatam; sākās īstā izrāde.

Divas stundas publiku bija pārņēmusi priekpilna aiz­grābtība, sajūsminoties par Mollijas dejošanu un dziedā­šanu. Viņa prata gan baletu, gan stepu, gan džeza, gan breika dejas. Viņa viegli lidinājās pa gaisu. Viņa slīdēja pa to! Un, kad viņa dziedāja, publikai uzmetās zosāda un mati uz skausta sacēlās stāvus. Viņa spēja novest transā.

Patiesībā Mollijas dejošana bija neveikla un ar sliktu kustību koordināciju. Viņas steps bija nejēdzīgs, bet džeza deja smaga un neatbilstoša ritmam. Taču Mollijai dejot patika, un viņu tiešām aizrāva marsiešu kaujas aina. Viņas balss bija neizteiksmīga, un dziedāja viņa nepareizi, taču nevienu tas neuztrauca. Pārējie aktieri bija uzdevumu aug­stumos un palīdzēja, kad viņa aizmirsa vārdus, kaut ari nebija nekādas starpības, vai viņa atceras vārdus vai ne; publikai patika viss, ko viņa darīja. Un ari Petula viņiem likās brīnišķīga, kaut arī mopsene vienkārši gulēja skatu­ves malā, grauza akmeni un garlaikojās.

Skatītāju klēpjos kusa saldējums, jo viņi bija aizmirsuši to apēst.

Kad izrāde beidzās, teātrī nogranda aplausu vētra un, kad Mollija iznāca priekšā, lai paklanītos, visa zāle piecēlās kājās ar atzinības saucieniem, svilpieniem un aplausiem. Visi meta viņai ziedus. Cilvēki meta ari visus labumus, kas bija līdzi: naudu, pulksteņus, dārglietas, šalles… Šādus atzinības apliecinājumus Ņujorka vēl nebija pieredzējusi nekad. Priekškars krita un cēlās četrdesmit reizes. Publika aplaudēja, aplaudēja un aplaudēja, līdz visiem plaukstas bija sarkanas. Un tad priekškars nolaidās pēdējo reizi.

Mollija jutās ka pasaules valdniece, pārliecinātā, ka visi ir redzējuši to, ko viņa bija vēlējusies tiem parādīt.

No viņas tīkliem bija izsprucis tikai viens cilvēks. Kāds mazs zēns publikā netika hipnotizēts vienkārši tāpēc, ka viņš ne skatījās, ne klausījās. Viņš ar kabatas lukturīti lasīja komiksu un bija pārāk iegrimis Supermena piedzīvo­jumos, lai paceltu skatienu uz Mollijas acīm. Tāpēc vēlāk, nolicis komiksu malā, viņš bija vienīgais, kurš redzēja Mollijas īsto talantu.

Mammu, viņa nemaz nebija tik laba, zēns teica, kad abi ar mammu devās prom no teātra. Man šķiet, ka daži bērni mūsu skolā ir labāki par viņu.

Taču māte bija izrādes varā. Kā tu vari tā teikt, Bobij? Viņa bija brīnišķīga. Burvīga. Un tu, Bobij, šo vakaru atce­rēsies visu mūžu. Šovakar tu redzēji dzimstam zvaigzni.

Visu ceļu līdz mājām Bobijs ar māti strīdējās par izrādi, un beigās māte nonāca pie skumjā secinājuma, ka dēlam nepieciešams vai nu dzirdes aparāts un brilles, vai arī psihoanalītiķa apmeklējums.

Nokmans nebija apmeklējis izrādi. Viņš nebija vēlējies riskēt atrasties teātrī gadījumā, ja būtu spiests noņemt savas prethipnozes brilles. Un tomēr, lai īstenotu savu plānu, viņam pēc izrādes beigām bija jāatrodas ārpusē pie aktieru izejas durvīm.

Bija sācis līt. Nokmans, paslēpies mūra ēnā, savā aitādas kažokā stāvēja dažu pēdu attālumā no durvīm. Lietus bija . samērcējis viņa pliko pauri un taukaino matu krēpes. Lā­ses ritēja lejup pa kaklu un pilēja no deguna.

Tikai pēc pusvienpadsmitiem cilvēku bari sāka pulcē­ties ap aktieru izejas durvīm cerībā iegūt autogrāfus. Pēc divdesmit minūtēm durvis atvērās, un tur smaidot un mājot stāvēja Mollija Mūna ar dūšīgiem miesassargiem abās pusēs.

Pielūdzēju saucieni un gaviles lika Mollijai aizmirst visu, arī Petulu.

Petula izgāja lietū un attālinājās no pūļa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Viņa apostīja laternas stabu un sveica to, at­stādama peļķīti. Tad viņas nāsis iesitās interesanta aitādas smarža. Petula palēkdamās skrēja turp, lai izdibinātu, kas tur ir. Tiklīdz viņa bija atstājusi gaismas loku, spēcīga, cimdota roka pacēla viņu un ietina lupatā, kamēr otra aizžņaudza purnu. Petula atradās maza, resna, smirdīga vira rokās, kurš straujā soli devās prom pa kādu sānu ie­liņu. Viņa locījās un cīnījās, taču nespēja izvairīties no tvēriena. Nabaga Petula bija pārbijusies, dzirdot, jūtot un saožot, ka Mollija arvien vairāk attālinās.

Nokmans atvēra baltā furgona aizmugures durvis un iestūma Petulu tā iekšienē esošā krātiņā. Iekams mopsene paguva atjēgties, viņš jau bija aizvēris krātiņa un arī fur­gona durvis. Tad viņš ielēca priekšējā sēdekli, iedarbināja motoru un prom bija.

Загрузка...