Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

CETURTĀ NODAĻA

Arvien pieaugošā satraukumā Mollija devās atpa­kaļ pa Braiersvilas ielām, tad pāri laukiem uz bā­reņu namu. Lietus bija mitējies, bet, lai nu kā, hipnozes grāmata bija cieši ievīstīta viņas žaketē. Bija tikai tējas laiks, bet pelēkās novembra dienas gaisma jau sāka dzist. Mežos skaļi sakliedzās fazāni, gatavodamies uz dusu, un truši metās meklēt patvērumu, kad Mollija gāja garām.

Kad viņa tuvojās Hārdvikas namam, mūra ēkas logos jau mirdzēja gaisma. Aiz plānā aizkara otrā stāva logā Mollija varēja izšķirt sakrokoto Aderstones jaunkundzes siluetuviņa apmīļoja nejaukā rakstura mopseni Petulu*.

Mollija pie sevis pasmaidīja un atgrūda vaļā dzelzs vār­tus. Kad viņa gāja pa grantēto celiņu, atvērās bāreņu nama sānu durvis. Tā bija Trinklberijas kundze. Viņa aplika apa­ļīgās rokas ap Molliju apskāva viņu.

- Ak, s-sveika, Mollij, mazulīt! Tu esi atpakaļ. Vismaz tagad es tevi s-satiku. K-kā tev iet? Viss kārtībā?

- Jā, gandrīz vai, atteica Mollija, atbildot apskāvie­nam. Mollija labprāt būtu izstāstījusi Trinklberijas kun­dzei par grāmatu, tomēr nolēma, ka labāk ne. Kā jums iet?

- Ak, tikpat labi kā vienmēr. Nedaudz salecos ar H-heizlu, bet kas tev jauns? Skaties, es tev pataupīju kūku! -

* per (angļu vai.) iemīļots dzīvnieks

Trinklberijas kundze parakņājās savā puķainajā adījumu somā. Te būs, viņa teica, sniedzot Mollijai sviestpapīra sainīti. Tā ir š-šokolādes kūka. Vakar izcepu. Viņas briļļu lēcas zibsnīja, uztverot gaismu no vestibila. T-tikai neļauj tai Tujauzinikādai jaunkundzei tevi ar to pieķert.

- Ai, paldies! Mollija pateicās.

- M-man nu tagad jāiet, mīļumiņ, Trinklberijas kun­dze teica, cieši ietīdamās vecajā, dīvainajā mētelī, aizpo­gādama tā puķu formā veidotās pogas un noskūpstīdama Molliju. Turies, cālīt! Redzēsimies pēc nedēļas. To pa­teikusi, viņa devās uz pilsētu, bet Mollija gāja iekšā.

Meitene uzlavījās savā guļamistabā, un, kamēr pārējie dzēra tēju, viņai bija laiks noslēpt grāmatu un kūku zem matrača. Tad viņa kāpa lejup uz ēdamtelpu un apsēdās pie maza galdiņa blakus kamīnam.

Parasti Mollija dzēra tēju kopā ar Rokiju, taču šoreiz viņa tā, kurš varētu atvairīt nepatikšanas, šeit nebija. Mollija ēda maizi ar margarīnu, piesardzīgi vērojot Heizlu pie lielā galda telpas otrā pusē. Heizla plātījās, jo bija uz­varējusi krosa skrējienā. Viņas masīvās kājas klāja dubļi; lielā seja aizvien vēl bija sarkana no piepūles, un melnajos matos kā indiāņa spalva bija iesprausts lapains zars.

Mollija zināja, ka tad, ja Heizla viņu ieraudzīs vienu, sāksies uzbrukums. Notiks parastā nejaucība. Heizla iz­teiks dažas ļaunas piezīmes, un Mollija izliksies, ka viņai vienalga. Heizlas izsmiekls kļūs aizvien ļaunāks, līdz viņa būs caurdūrusi Mollijas vairogu. Mollija piesarks vai ari viņas seja sāks raustīties, vai arī vēl ļaunāk viņai kaklā iesprūdis kamols un acīs sariesīsies asaras. Mollijai ļoti grūti nācās nosargāt savu pašlepnumu brīžos, kad uz­bruka Heizla un tās drauģeļi. Mollija ātri iestūķēja pēdējo maizes kumosu mutē un gatavojās iet prom. Taču bija jau par vēlu.

Heizla bija viņu pamanījusi un ļauni iesaucās: Skatie­ties visi, Zona beidzot ir klāt! Vai tu iekriti peļķē, Miega­zāle? Vai uz taciņas pagadījās varde, kas tevi nobiedēja? Vai ari tavas gaļas konservu kājas pārlūza?

Mollija sarkastiski pasmaidīja, cenšoties nokratīt ap­vainojumus.

- Vai tas būtu tavs vēsais smaidiņš? Heizla ņirdzīgi jautāja. Skatieties visi, Spokacs cenšas izskatīties pēc vēsās meičas!

Mollija ienīda Heizlu lai gan tas tā nebija bijis vien­mēr. Sākumā viņa bija to žēlojusi.

Heizla pirms četriem gadiem bija ieradusies bāreņu namā astoņu gadu vecumā. Viņas bankrotējušie vecāki bija gājuši bojā autokatastrofa, neatstājot viņai neko, pat radiniekus ne. Un tā nu vientuļa un nabadzīga viņa nonāca Hārdvikas namā. Mollija savulaik centās no visas sirds, lai palīdzētu Heizlai justies kā mājās, taču ļoti drīz saprata, ka tā nevēlas viņas draudzību. Heizla bija piespiedusi Mol­liju pie sienas un paskaidrojusi, ka ir par to labāka. Viņa bija pieredzējusi brīnišķīgu ģimenes dzīvi un atcerējās savus vecākus. Viņu nepameta uz sliekšņa kā atkritumu maisu. Viņa nonāca šeit tikai tāpēc, ka traģisks likteņa pagrieziens bija nogalinājis viņas mīlošos vecākus. Ar ne­skaitāmiem stāstiem par savu iedomāto pagātni, Heizla bija slavenība starp pārējiem bērniem. Tomēr pret Molliju un Rokiju viņa bija skarba un indīga. Četrus gadus Heizla bija kaitinājusi, apsmējusi un terorizējusi Molliju. Heizla Molliju kaut kāda iemesla dēļ visu laiku bija nīduši. Un tagad ari Mollija ienīda Heizlu.

- Es prasu, vai tas būtu domāts kā vēss smaidiņš? Heizla atkārtoja jautājumu.

Četri lielie bērni blakus Heizlai ķiķināja. Gan tuklie dvīņi Sintija un Kreigs, gan arī Heizlas izredzētie līdzgaitnieki

Gordons Boilss un Rodžers Fibins bija vāja rakstura perso­nības, pārāk vāji, lai stāvētu līdzās savai vadonei. Viņiem patika noskatīties, kā Heizla terorizē Molliju.

Heizlai kreisajā pusē, dūres vīstīdams, sēdēja zēns ar taukainiem matiem Gordons Boilss, apsējis ap galvu raibu lakatu. Ar cirkuļa kājas un tintes palīdzību viņš bija izveidojis tetovējumus uz visiem pirkstiem. Uz kreisās rokas pirkstiem varēja lasīt G, 0, R, D, bet uz labās rokas pirkstiem K, I, N, G [6] . no savas vietas mollija izlasīja KING GORD. Kad Gordons nokodās no tējas kūkas, Mollija atce­rējās viņa kroņa gājienu paņemt svaigu maizes šķēli un nošņaukt tajā degunu; to viņš sauca par puņķmaizīti un pēc tam pats arī apēda. Viņam piemita samaitāta iztēle, un par naudu viņš bija gatavs darīt jebko. Gordons bija kā Heizlas mazais sunītis.

No Heizlas pa labi sēdēja pielīdējs Rodžers Fibins. Viņš bija Heizlas informators viņas spiegs. Uzlūkojot zēnu, tērpušos iestīvinātā, baltā kreklā un tīri izmazgātiem matiem, Mollija nodomāja, cik gan ļoti viņš atgādina augumā sarukušu pieaugušo. Smailais deguns un aukstās, pētīgās acis radīja draudīgu iespaidu. Rokijs un Mollija sauca viņu par "ložņu". Un Sintiju ar Kreigu viņi dēvēja par "kloniem".

Jo pretīgāk runāja Heizla, jo vairāk viņas banda ķiķināja un to uzmudināja. Draudzīgie septiņus un sešus gadus ve­cie Džemma un Gerijs, kas klusi sēdēja pie vēl viena maza galdiņa blakus ēdamtelpas durvīm, sāka justies neveikli. Viņiem nepatika noskatīties uzbrukumā Mollijai, bet viņi vēl bija pārāk mazi, lai tai palīdzētu.

Vai arī kāds zemnieks tev uzbruka, jo tu izskaties pēc spokacainas žurkas? minēja kaulainais Rodžers Fibins.

- Vai ari žurka uzbruka tev, jo tavas sasvīdušās rokas smird, piebalsoja muskuļotais Gordons Boilss.

- Vai arī jūs ar Rokiju sēdējāt krūmos un plānojāt kā­zas? zobojās Heizla.

Pēkšņi Mollija pasmaidīja. Šo smaidu radīja sajūsma dziļi viņā, cerības, ko bija viesusi hipnozes grāmata. Jau tagad viņa sapņoja par to, ko varēs izdarīt, ja ar grāmatas palīdzību iemācīsies hipnotizēt cilvēkus. Tad lai Heizla un viņas bars labāk piesargās. Nesacījusi ne vārda, Mollija piecēlās un izgāja no telpas. Viņa nespēja nociesties, ne­apskatījusi grāmatu. Taču līdz tam vēl nācās pagaidīt.

Pēc tējas visiem bērniem bija jāatpūšas gultā, izņemot tos, kuriem bija atļauts mēģināt uzstāšanos Braiersvilas bērnu talantu konkursā. Mollijai niezēja nagi sākt lasīt hipnozes grāmatu, taču viņa nevarēja atļauties riskēt, jo Sintija blakusgultā lasīja komiksu.

Minūtes vilkās. Mollija dzirdēja Rokija piesmakušo balsi un atkal nodomāja, ka viņš varētu uzvarēt konkursā, taču vēl joprojām dusmojās par viņa teikto, tāpēc negāja draugu satikt. Tad sekoja mājasdarbu stunda. Šis izskatījās pēc īsta mājasdarbu gada.

Aderstones jaunkundzes pulkstenis ar dzeguzi nosita seši. Sanāksmē Mollija no visas sirds centās neredzēt Ro­kiju un Rokijs ignorēja Molliju. Pēc tam kad ierakstītas ērģeļmūzikas pavadījumā bija nodziedāta himna, Adersto­nes jaunkundze, kurai padusē vaukšķēja izlutinātā un pār­barotā mopsene, sniedza dažus paziņojumus. Pirmais bija tāds, ka Mollijai nedēļu jāuzkopj telpas ar putekļsūcēju, jo viņa nav noskrējusi krosu. Otrais vēstīja, ka nākamajā dienā ieradīsies amerikāņu viesi.

- Viņi būs klāt četros. Atgādināšu, ka viņi vēlas adoptēt kādu no jums, lai cik dīvaini tas ari būtu. Ja atminaties, pēdējie amerikāņi, kas šeit ieradās, devās projām tukšām rokām. Šoreiz nepieviliet mani. Es vēlos tikt vaļā vismaz no viena. Viņi negrib adoptēt netīrus, blusu sakostus žurkulēnus. Aderstones jaunkundzes skatiens nolaidās uz Mollijas galvas. Tā ka sakop visu. Tiks izvēlēts vienīgi adopcijas cienīgs bērns. Dažiem no jums, protams, tas nav jāatgādina.

Ikviens bērns telpā izjuta priecīgas trīsas, dzirdot šos jaunumus. Mollija pamanīja cerību dzirkstīti pat Heizlas acis.

Vakariņās Mollija sēdēja viena pati un ēda rīvētu ābolu.

Beidzot, kad viņai jau šķita, ka tūlīt pārsprāgs no ziņkā­res, pagadījās brīdis, kad guļamistaba bija tukša. Ātri pa­ķērusi grāmatu no matrača apakšas, viņa paslēpa to veļas somā un devās meklēt kādu vietu, kur mierīgi palasīt.

Hades grieķu valodā nozīmē "elle". Bāreņu namā par Hadesu sauca ne visai bieži apmeklētās veļas mazgātavas telpas, kas atradās dziļi ēkas pagrabā. Tagad Mollija devās uz turieni, izlikdamās, ka viņai ir kaut kas jāizmazgā.

Pagrabs bija tumšs un appelējis, tā griesti zemi. Gar sie­nām stiepās aprūsējušas caurules, uz kurām žuva veļa un drēbes. Pagraba attālajā galā bija dažas vecas porcelāna iz­lietnes ar kaļķu klātiem aizbāžamiem notekcaurumiem tajās bērni mazgāja savu netīro apģērbu. Mollija uzmek­lēja siltu vietiņu zem spuldzes aiz dažām žāvēšanas cauru­lēm un, vai plīstot priekšnojautās, parakājās veļas somā.

Visu mūžu Mollija bija ilgojusies būt īpaša. Viņa bija iztēlojusies, ka ir īpaša un kādu dienu ar viņu atgadīsies kaut kas brīnumains. Dziļi iekšienē viņa juta, ka kādu dienu izšķilsies spožā Mollija Mūna un pierādīs visiem Hārdvikas namā, ka viņa tiešām kaut kas ir. Iepriekšējā dienā viņa bija jutusi, ka jānotiek kaut kam svarīgam. Varbūt šis svarīgais notiks dienu vēlāk.

Visu vakaru Mollija bija prātojusi, vai šī grāmata liks viņas sapņiem kļūt par īstenību, un domas rosījās satrau­kumā par to, ko grāmata varētu viņai iemācīt. Varbūt fan­tāzija bija aizgājusi par tālu. Tā nu viņa satraukuma trīsās mulsi un lēni pacēla vecās grāmatas sauso ādas vāku. Tas čīkstot atvērās.

Te nu bija titullapa.

HIPNOZE Senlaiku māksla, ko skaidrojis…

Mollija pāršķīra nākamo lappusi. Tas, ko meitene iz­lasīja, lika viņai notirpt no galvas līdz kājām.

Dārgais lasītāj,

Laipni lūdzu brīnumainajā hipnozes pasaulē un apsveicu Tevi ar to, ka esi pieņēmis gudro lēntumu atvērt šo grāmatu. Tagad Tu dosies neiedomājamā ceļojumā. Ja letosi turpmāk sniegtos gudrības tīrradņus praksē, Tu secināsi, ka pasaule ir pilna brīnumainu iespēju. Laimīgu ceļu, un lai Tev veicas!

Ar cieņu Doktors II. Logans Braiersvilā 1908. gada 3. februārī

Mollija pārsteigta ievēroja, ka doktors Logans nāk no Braiersvilas. Tas bija kas ārkārtējs, jo miegainajā pilsē­tiņā nebija pārāk daudz interesantu cilvēku, ar kuriem lepoties.

Viņa nepacietīgi pāršķīra lappusi.

IEVADS

Tu droši vien būsi gana daudz dzirdējis par seno hipnozes māksfu. Varbūt esi redzējis hipnotizētāja uzstāšanos kādā ceļojošā cirkā, kur viņš hipnotizē cilvēkus no publikas, liekot tiem izpildīt noteiktas darbības, tā izklaidējot skatītājus. Varbūt esi lasījis stāstus par to, kā cilvēki hipnotizēti pirms operāci­jām, (ai nejustu sāpes.

Hipnoze ir izcils mākslas veids. Un, gluži kā citas mākslas formas, arī hipnozi var apgūt vairums cilvēku, ja vien viņiem ir pacietība un viņi cītīgi vingrinās. Tikai dažiem hipnozes mācek­ļiem\peimīt dabas dots talants. Vēl mazākam skaitam ir dotas īs­tas dāvanas. Vai tu piederi pie šiem apdāvinātajiem? Lasi tālāk.

Mollijas plaukstas sāka svīst.

HIPNOZES nosaukums, bija rakstīts grāmatā, nāk no sen­grieķu vafodas. "HYPNOS" grieķu vafodā nozīmē "miegs". Hip­notizētāji savu mākslu ir piekopušijau kopš mūžseniem laikiem. Hipnoze ir pazīstama arī kā MESMERISMS, tā nosaukta dok­tora Franča Mesmera vārdā. Viņš dzimis 1734. ejadā un mi­ris 1815. gadā, un galvenais viņa dzīves aicinājums bija hip­nozes māksla.

Kad cilvēks atrodas hipnotizētāja varā, viņš ir TRANSĀ.

Ļaudis mēdz nokļūt transā nemitīgi,paši to neapzinoties. Pie­mēram, ja tu noliec savu rakstāmspalvu un pēc mirkļa jau ne­vari atcerēties, kur to noliki, tad tu to nevari tāpēc, ka esi at­radies nelielā transā.

Cits veids, kā nonākt transā, ir sapņošana vaļējām acīm. Sapņotāji atrodas paši savā pasaulē, un, iznākuši no sapņu transa, viņi bieži nezina, ko ir teikuši vai darījuši cilvēki vi­ņiem apkārt. Transa stāvoklī cilvēka domas aizlido no trokšņaināspasaules klusākos apziņas nostūros.

Mollija domāja par triku, ko bija apguvusi, par aiz­lidošanu kosmosā un nolūkošanos uz pasauli vai ari par izslēgšanos tad, kad kāds uz viņu kliedz. Varbūt, pati to neapzinādamās, viņa bija novedusi sevi transā.

Gramata turpinājās.

Mūsuprātampatīk šādi atslābināties, it kā atpūšoties no do­māšanas. Transs ir normāla parādība.

Kad Mollija izlasīja nākamo teikumu, viņas sirds sa­lēcās.

ļa tev labi padodas nokļūšana transā, pastāv iespēja, ka tu varētu būt labs hipnotizētājs.

Viņa badīgi lasīja tālāk.

Hipnotizētājs noved cilvēku transā un tad notur viņu šādā stāvoklī, hipnotiski sazinoties ar viņu. Ja cilvēks atrodas dziļā transā, kas ir kā miegs nomodā, hipnotizētājs var likt tam kaut ko darīt. Piemēram>, hipnotizētājs varētu teikt: "Kad pamodīsies, tu vairs nesmēķēsi." Vai ari: "Kad pamodīsies, tev vairs nebūs bail braukt automašīnā."

Mollija uz bridi nolika grāmatu. "Vai arī," viņa skaļi domāja, "kad pamodīsies, tev liksies, ka esi mērkaķis."

Mollija pasmaidīja, jo prātā sāka šaudīties idejas. Tad viņu pārņēma aizdomas. Vai šī grāmata ir patiesa vai arī to sarakstījis kāds trakais? Mollija to pārdomāja, šķirstot lappuses.

Viņa alkatīgi aplūkoja satura rādītāju.

Pirmā nodaļa Praktizēšana ar sevi

Otrā nodala Dzīvnieku hipnotizēšana

Trešā nodala Citu cilvēku hipnotizēšana

Ceturtā nodala Svārsta hipnoze

Piektā nodala Nelielas cilvēku grupas hipnotizēšana

Sestā nodala Kā hipnotizēt pūli

Septītā nodala Hipnotizēšana ar balsi

Astotā nodala Hipnotizēšana no attāluma

Devītā nodala hipnotizēšanas varoņdarbi

Grāmatu papildināja attēli ar hipnotizētiem cilvēkiem, kuri visi bija tērpti karalienes Viktorijas laika apģērbos dažādās hipnozes pozās. Tur bija redzama sieviete, kas gulēja uz diviem krēsliem, no kuriem viens atradās viņai zem kājām, bet otrs zem galvas. Viņa bija nosaukta par "cilvēku dēli". Vairākos attēlos parādīts kāds vīrs ar dau­dzām grimasēm vienā viņš bija piepūtis vaigus, citā acis pārgriezis līdz baltumiem. "Vai, cik riebīgi!" nodomāja Mollija. Šķirot smagās, vecās grāmatas lappuses, Mollija nonāca sestās nodaļas beigās un secināja, ka aiz tās uz­reiz seko devītā. Divas nodaļas septītā "Hipnotizēšana ar balsi" un astotā "Hipnotizēšana no attāluma" bija rūpīgi izgrieztas. Mollija brīnījās, kas gan paņēmis šis lappuses un kur tās pazudušas pirms daudziem gadiem vai arī tikai nesen. To nevarēja pateikt.

Tad meitene atcerējās kārpainajai mežacūkai līdzīgo viru bibliotēkā. Viņš taču teica, ka ceļojis šurp no Ame­rikas, lai dabūtu šo grāmatu. Profesors noteikti domāja, ka grāmatas lapās glabātie noslēpumi ir ārkārtīgi vērtīgi. Tiem jābūt pavisam īpašiem. Varbūt Mollija teica sev varbūt viņa uzgājusi īstu dārgumu!

Tuvu grāmatas beigām bija dažas lappuses ar nobrūnējušām fotogrāfijām. Vienā no tām bija attēlots kāds vīrs ar sprogainiem matiem, brillēm un uzburbušu degunu.

Parakstā zem attēla bija teikts: Doktors Logans. Pasaules slavenākais hipnotizētājs. Molliju pārņēma atvieglojums, redzot, ka nav noteikti jābūt izcili skaistam, lai būtu labs hipnotizētājs. Viņa steigšus atgriezās pie pirmās nodaļas "Praktizēšana ar sevi".

Pirmā sadaļa saucās "BALSS". Tur bija teikts: hipnotizē­tāja balsij jābūt maiņai, rāmai, iemidzinošai. Hipnotizētāja balsij, novedot hipnozes subjektu transā, jābūt kā mātes balsij, kas iemidzina bērnu.

Tas likās pārāk labi, lai būtu patiesība. Mollijai jau tāpat bija piešķirta iesauka Miegazāle, jo visi apgalvoja, ka viņas balss uzdzenot miegu. Un nu šī īpašība izrādījās nevis kaut kas tāds, no kā vajadzētu kaunēties, bet gan talants, ar kuru varētu lepoties. Grāmata turpināja: Ir daži runas vin­grinājumi, kuri jāizrunā fēni un motiotoni. Pavingrinieties.

Tagad Mollija teikumus lasīja skaļi: Man ir bri-ni-šķlga, rā-ma balss. Es esmu rā-ma un pār-liecino-ša. Mana balss ir ļo-oti…

Pēkšņi Mollija izdzirdēja skaļus soļus. Viņa aši aizcirta grāmatu, iestūma to veļas somā un izvilka no tās samīcīto šokolādes kūkas gabalu.

Hadesā bija ieradusies Heizla. Viņa trokšņaini iedimdināja telpā, kurpēm joprojām skaļi klaudzot.

- Vai, viņa teica, ko tad tu šeit dari, spocene? Dzir­dēju, ka tu mēģini dziedāt. Izbeidz. Tava balss nav skanīga.

- Es vienkārši dziedāju, meklējot savas zeķes, teica Mollija.

- Vairāk jau liekas, ka esi te lejā tāpēc, lai pārdomātu, cik ļoti tu nepatīc visiem pārējiem. Heizla no caurulēm savāca savu hokeja tērpu un pagriezās, lai uzlūkotu Mol­liju. Tu taču esi kā zeķe, Miegazāle? Nonēsāta, smirdoša, negribēta, riebiga zeķe. Kāpēc gan tu nevarētu uzstāties talantu konkursā kā Zeķe? Vai, vēl labāk, kā pasaules krop­līgākā persona. Un nodrebinājusies vēl piebilda: Vai! Varu derēt, ka tavi vecāki ir bijuši kroplīgi, Spokacs.

Kad Mollija nekādi nereaģēja, Heizla piemetināja: Jā, starp citu, tu šodien nesatiki savu ērmīgo, smirdošo Trinkl­berijas kundzi. Ar apmierinātu vīpsnu viņa apgriezās un devās prom.

Mollija noskatījās, kā viņa aiziet, tad pasmaidīja un klusi pie sevis noteica: Tikai pagaidi, Heizla Hakerslij, tikai pagaidi.