Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DIVDESMIT SESTĀ NODALA

Zibens apgaismoja Petulas cietuma kameru. Viņai ne­patika negaiss, un pašlaik tas baidīja viņu vēl vai­rāk. Viņa trīcot ierāvās mitrās pagrabtelpas stūri, kur Nokmans bija viņu ieslodzījis.

Pēc nolaupīšanas Petula tika aizvesta no teātra un pa­vadīja nakti Nokmana baltajā furgonā, kura aizmugurē izstiepies gulēja pats īpašnieks. Caur sava krātiņa režģiem Petula bija pētījusi vīrieša valzirga seju un skorpiona kak­larotu un, kamēr viņš krāca, prātoja, kāpēc gan šis savādi smakojošais cilvēks ir viņu nolaupījis. Viņai izdevās ar nagiem aizķert vecu, pusapēstu sviestmaizi ar Boloņas mērci un ievilkt to savā krātiņā. Tad viņa bija aizmigusi ar pilnu vēderu. Nākamajā dienā vīrs bija aizbraucis uz kādu tukšu, vēsu rūpnieciska izskata celtni, kurā viņi atradās ari tagad. Viņš bija novietojis furgonu ēkas iekšienē blakus lielai kravas automašīnai un tad cimdotām rokām nostie­pis Petulas krātiņu lejā šajā pagrabtelpā. Viņš bija atvēris krātiņa aizšaujamo bultu, norāvis viņas kaklasiksnu un aizgājis. Par laimi, telpā bija kāda piloša caurule, kas no­zīmēja to, ka Petulai ir, ko dzert, bet nav nekā, ko ēst.

Petula atkal un atkal grozījās uz veca, salauzta, pēc pelējuma dvakojoša dīvāna, cenšoties atrast ērtāku pozu. Viņa vēlējās, kaut būtu kāds akmens, ko pasūkāt. Un vēl viņa vēlējās, lai beigtos zibeņošana.

Tas pats zibens uzliesmojums apgaismoja ietvi, kad Nokmans teciņiem traucās caur lietusgāzi. Viņš steidzās pa tumšajām centra ielām netālu no Centrālparka, kura estrādē nupat bija ticies ar Molliju Mūnu. Viņa kājas bija slapjas no kāpšanas peļķēs, un no cepures tecēja ūdens, bet sirdī viņš jutās pacilāts. Nokmans bija pēc visiem no­teikumiem ideāli šantažējis Molliju Mūnu. Meitene nekādi nevarēja atteikties pildīt tā prasības. Pēc dažām dienām viņš būs bagātāks par jebkuru noziedznieku visā nozie­dzības vēsturē. Kā viņš mīlēja šo mopsi!

Ik pa brīdim Nokmans apstājās kādā durvju ailā, lai atvilktu elpu un ieklausītos, pārbaudot, vai Mollija nav atvedusi līdzi policiju. Ik reizi viss, ko viņš spēja saklausīt, bija spēcīgā lietusgāze. Tā nu viltus profesors traucās pa alejām un sānieliņām, steidzoties atpakaļ uz noliktavu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņš bija klāt un trīcošām ro­kām darbojās ar atslēgām. Iekļuvis iekšā, Nokmans atkrita krēslā, sirdij vēl dauzoties no straujā gājiena. Pēc dažām minūtēm vīrietis piecēlās un ielēja sev lielu porciju viskija, un vēl pēc pieciem viskijiem viņš bija aizmidzis.

Nokmans gulēja nemierīgi un pamodās pulksten sešos nākamajā rītā ar sausu muti un šausmīgām galvassāpēm pēc izdzertā viskija. Pasniedzies p c ūdens pudeles un pārlaidis skatienu tumšajai noliktavai, viņš secināja, ka pēc viņa neviens nav atnācis, un tas lika viņam justies jau daudz labāk. Astoņos viņš jau stāvēja telefona kabīnē un sastādīja Mollijas numuru. Lai būtu pavisam drošs, viņš bija uzlicis savu ierīci ar austiņām un turēja pie klausules mikrofonu. ,

Mollija piecēlās gultā sēdus, lai atbildētu uz zvanu.

Labrīt, Mollij! sacīja Nokmans. Un apsveicu ar to, ka nedarīji neko muļķīgu. Tavam sunim joprojām klājas labi.

Mollija izmisīgi pamāja Rokijam, kas gulēja uz dīvāna, lai norādītu, ka pa telefonu zvana Nokmans. Rokijs strauji piecēlās sēdus.

- Es saprotu, ka tu piekriti darbam? viņš jautāja.

- Jā, atbildēja Mollija. Nokmana balss kropļotājā iz­klausījās pēc citplanētieša.

- Labi. Vai tev ir rakstāmais? -Jā-

- Tad man ir tās noliktavas adrese, kur tev jānogādā bankas mašīna, kad tā būs pilna. Durvis būs vaļā.

Mollija pierakstīja noliktavas adresi. Tā atradās Manhe­tenas rietumu daļā, 52. ielā pie dokiem, kur bija milzums pamestu vecu ēku.

- Un tad es aizvedīšu bankas mašīnu, ko vada hipnotizēts apsargs, uz noliktavu, taujāja Mollija, un pēc tam?

- Mīļā Mollij, Nokmans nepacietīgi teica, viss ir rak­stīts norādījumos, ko tev iedevu. Ceru, ka esi gatava šim darbam.

-Jā, jā, atteica Mollija. Piedošanu, es tikai nedaudz nervozēju.

- Tikai nenervozē tik ļoti, ka varētu salaist visu grīstē, Mollij. Jo tad, ja tu izgāzīsi pasākumu, es vairs tik laipni neuzlūkošu tavu sun

- Nē, lūdzu piedošanu, atvainojās Mollija. Es visu atceros. Drošībnieks pārkrauj dārgakmeņus no bankas mašīnas tavā mašīnā. Es apsargu ar izskalotām smadze­nēm nosūtu atpakaļ uz banku, un tad ierodies tu, lai pa­ņemtu kravas auto, un, kad esi aizbraucis uz kādu citu, pietiekami attālu vietu, tu zvani man un paziņo, kur varu atrast Petulu.

- Pareizi. Un, Mollij, es nezvanīšu, līdz nebūšu abso­lūti pārliecinājies, ka tu esi piegādājusi visu preci. Katru pēdējo smaragdiņu.

- Un kad tu gribi, lai es to daru? jautāja Mollija.

- Šodien. Šorīt.

- Šorīt!

-Jā, apstiprināja Nokmans. Viņš bija nolēmis, ka vis­labāk ir pasteidzināt Molliju, kamēr tā nav pārdomājusi. Ja viņš dos tai laiku, meitene varētu izdomāt, kā viņu pie­muļķot. Turklāt viņš bija ļoti nepacietīgs un vēlējās just šos dārgakmeņus slīdam starp saviem pirkstiem.

- Šie ir pēdējie norādījumi. Es gribu, lai cilvēki bankā paliktu transā līdz diviem trīsdesmit, viņš teica. Es paņemšu savu mašīnu no noliktavas, pirms viņi vispār kādam paziņo, ka banka tikusi aplaupīta. Preci saņemšu vienos piecpadsmit.

- Vienos piecpadsmit šodien?! Bet… nu labi, Mollija piekrita.

Nokmans nolika klausuli un noņēma prethipnotizēšanas ierīci. Tad viņš atstāja telefona kabīni un devās atpakaļ uz drēgno noliktavu. Viņš iemeta kažoku furgona aizmu­gurē, papliķēja pa brūno kravas auto, kam drīzumā bija jātiek piekrautam ar vērtīgo laupījumu, un kāpa lejup pa kāpnēm, lai paņemtu Petulu.

Petulas būcenis briesmīgi smirdēja. Nabaga Petulai bija nācies čurāt uz grīdas, kas bija pilnīgā pretrunā ar viņas audzināšanu. Kad Nokmans ienāca, Petula centās uzsākt ciņu, taču vīram rokās atkal bija cimdi, tāpēc Petulas kodieni viņam nekaitēja. Turklāt viņa jutās novārgusi. Nokmans saķēra viņu aiz kumbra un iegrūda krātiņā. Petula jutās nomākta un ļoti, ļoti izsalkusi.

Ielicis krātiņu furgonā, Nokmans brauca uz Bruklinu, uz mazu, kokos ieaugušu uzņēmumu, kur viņam piederēja cita, lielāka noliktava. Gadu gaitā Nokmana noziedzīgā darbība bija viņam ienesusi zināmu bagātību, un tagad viņam piederēja divas noliktavas. Tās bija noderīgas bizne­sam. Šajā otrajā noliktavā Nokmans glabāja visu sazagto mantību. Tā bija līdz griestiem piekrauta ar kastēm un somām, pilnām zagtu mantu, sākot no stikla biķeriem, galda piederumiem, zāles pļāvējiem un beidzot ar dārza rūķiem; tur bija viss, ko Nokmans bija spējis nozagt un cerēja pēc tam pārdot.

Nokmans iebrauca noliktavā, novietoja furgonu, izkāpa un apmierināts iespēra vienam no smaidošajiem dārza rūķiem. Operācija Hipnobanka ritēja pēc plāna. Nokmans jau gandrīz bija ieplanējis noziedzības superlīgā. Viņš jau gandrīz bija tur! No šī brīža vairs nebūs nekādu sīku no­ziegumu. Drīz viņš peldēsies naudā. Nākamais solis va­jadzēja kaut kur likt šo stulbo suni un būt gatavam doties atpakaļ uz Manhetenu, lai pievāktu laupījumu. Nokmans vai plīsa no satraukuma. Viņš ātri iedzēra nedaudz viskija, lai nomierinātu nervus.

*

Mollijas numurā stāvēja pārvietojamais galdiņš ar divu brokastu porciju paliekām. Mollija lūkojās uz Rokiju un pluinīja matus.

- Šodien! Neiedomājami, ka viņš vēlas, lai mēs to darītu šodien. Tagad ir astoņi un piecpadsmit minūtes, un viņš grib, lai dārgakmeņi un viss pārējais noliktavā tiktu pār­krauts viņa kravas auto vienos piecpadsmit. Tātad mūsu rīcībā ir…

- Piecas ar pusi stundas, aprēķināja Rokijs, lai ap­laupītu banku, iekrautu laupījumu bankas mašīnā, aiz­vestu to līdz Nokmana noliktavai un tad pārkrautu to viņa mašīnā.

- Bet mēs vēl neesam iegaumējuši plānus.

- Mēs tos ņemsim līdzi.

- Vai tad tas ir iespējams?

- Mums vienkārši jāmēģina.

- Ne tikai jāmēģina, teica Mollija. Mums tas jāizdara pareizi par visiem simt procentiem.

- Taisnība, piekrita Rokijs.

Viņi abi kādu bridi klusēja, apsvērdami uzdevuma šausmlgumu. Tad Mollija ierunājās: Ko tad mēs vēl gaidām? Paveicam to, un viss. Bija laiks iet.