Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Kad Mollija nākamajā rītā atvēra acis, viesnīcas is­taba lika viņai palēkties. Tās greznība bija satrie­coša. Krēmkrāsas paklājs un smagie zīda aizkari ļāva viņai justies kā nokļuvušai šokolādes reklāmā. Viņa izrāpās no gultas, atvēra ledusskapi, paņēma no tā Paradīzes šoko­lādes stienīti un ēdot dungoja attiecīgo reklāmas dzies­miņu:

Esmu paradīzē, paradīze ir manī.

Zinu, ka paradīzē nonākšu es arī.

Tad viņa uzvilka mugurā rītatērpu, kas karājās vannasistabas durvju iekšpusē. Tas viņai bija krietni par lielu, taču silts un ļoti mīksts, gluži kā dvieļi Mākoņa Deviņi reklāmās. Viņa izgāja uz balkona, lai paskatītos uz Ņu­jorku dienasgaismā. Lejā visapkārt zumēja pilsēta. Ēkas izskatījās vēl lielākas, un Manhetena šķita plešamies vēl tālāk. Pie kāda debesskrāpja sienas bija piestiprināta mil­zīga, vairāku simtu pēdu augsta reklāma. Tas bija milzīgs sievietes attēls, kura bija ģērbusies zilos džinsos un džinsu jakā. Zem tās bija rakstīts:"Staigā kā milzis… Valkā Diva džinsus".

Milzu sieviete lika Mollijai justies ārkārtīgi sīkai. Viņas vēderā sākās lidojošu tauriņu uzbrukums. Kopš Braiersvilas viņa bija lidojusi sajūsmas viļņa galotnē, noreibušu galvu kalusi savus pārdrošos plānus un atstājusi valsti. Taču tagad rita gaismā Mollija vairs nejutās tik pārlieci­nāta kā iepriekšējā dienā. Meitene aptvēra, ka neko nezina par šo pilsētu un tās iemītniekiem. Viņa nebija droša, kā tikt uz priekšu. Lielpilsētu iedzīvotāji ir nedraudzīgāki un nepacietīgāki par lauku ļaudīm. Mollija nolūkojās tālu lejā uz ņujorkiešiem, kas gāja pa ietvēm kaut kur ar kaut kādu mērķi un nolūku. Tikai daži no tiem kustējās laiski vai stāvēja uz vietas. Mollija nolēma, ka kaut kas jāuzzina par šo vietu, pirms viņa tajā iziet. Taču vispirms vajadzēja paēst brokastis, tāpēc meitene izsauca apkalpotāju.

Pēc piecpadsmit minūtēm ļoti vecs, izģindis apkalpotājs iestūma Mollijas apartamentos galdiņu uz riteņiem. Uz tā bija balts galdauts, galda piederumi un smalki, balti porce­lāna šķīvji, tasītes un apakštasītes. Divi mirdzoši vāki bija kā divi sudraba kupoli, zem kuriem slēpās Mollijas brokas­tis. Apkalpotājs pasniedza Mollijai papīra lapiņu. Lūdzu, parakstieties, kundze! viņš teica drebelīgā balsī.

Mollija palūkojās uz papīru. Viņas brokastis maksāja divdesmit piecus dolārus! Viņa parakstījās. Apkalpotājs kādu brīdi kavējās pie durvim, it kā Mollija kaut ko būtu piemirsusi. Ak… paldies… -"sacīja Mollija. Uz redzē­šanos! Apkalpotājs aizgāja. Īstenībā viņš bija gaidījis dzeramnaudu.

Mollija vēlreiz paskatījās uz brokastu rēķinu un novēr­sās. Viņas iekšās uzradās vēl viens tauriņu bars, šoreiz tie bija lieli Amazones tauriņi. Meitene saprata, ka viesnīcas rēķins ātri vien aprīs laimētās naudas atlikumu un vēl vai­rāk. Viņa apzinājās, ka hipnotizēt reģistratoru, lai tas viņai iedotu pašu dārgāko numuru Belinghemā, nebija prāta darbs. Un meitenei nebija ne mazākās idejas, kā to ap­maksāt.

Turklāt bija vajadzīga nauda, lai vispār dzivotu. Tādiem sīkumiem kā košļājamajai gumijai, saldējumam, cukura vatei un komiksu žurnāliem. Viņa taču nevarēja staigāt pa Ņujorku un hipnotizēt visus, lai kaut ko dabūtu, jo agrāk vai vēlāk kāds pamanītu, ar ko viņa nodarbojas, un tad būtu milzu nepatikšanas.

Un tomēr Mollija nezināja, kā tikt pie naudas. Viņa ie­priekš nebija par to domājusi. Vakar 3000 mārciņu bija likusies milzu bagātība.

Mollijas tauriņi pārvērtās vēdera rūkšanā. Nolēmusi pārdomāt savas problēmas pēc brokastīm, viņa pacēla su­draba vākus. Uz viena šķīvja kūpēja desa. Tās bija brokas­tis Petulai. Uz otras atradās četras sviestmaizes ar kečupu. Mazā sudraba podiņā bija apelsīnu sula, kuru Mollija ielēja glāzē. Lielajā sudraba podā garoja karsta šokolāde.

Drīz Mollija un Petula apmierinātas ieturējās.

Taču brokastis nebija iedvesmojušas Molliju attiecībā uz naudas problēmu risināšanu. Viņa iekoda savā ar ke­čupu noziestajā lūpā un domāja. Šī problēma bija jārisina ar loģiku. Varbūt viņai palīdzētu televīzija. Uzlikusi jau­nās saulesbrilles, viņa ar Petulu iekārtojās televīzijas ska­tīšanās maratonam, īpašu uzmanību pievēršot reklā­mām.

Mollija uzzināja daudz interesanta par amerikāņu dzīvi. Viena reklāma vēstīja, ka zemesriekstu sviesta podā ir nodalījums ar ievārījumu jeb "želeju", kā to sauca māte reklāmā. Sieviete ar citronkrāsas matiem bagātīgi apzieda maizes šķēli ar zemesriekstu sviestu un želeju.

Šo tradīciju mūsu ģimene ievēro jau paaudzēm ilgi, viņa klāstīja, pasniegdama sviestmaizi meitenei ar ieples­tām acīm. Kad biju maza, man tā šķita pietiekami garda…

- Un, piebilda meitene, nokozdama kumosu, tā būs pietiekami laba arī maniem bērniem! Vecmāmiņas Saulstarītes zemesriekstu sviests ar želeju garšo visiem!

- Pē, noteica Mollija. Tikai ne man. Man no tā nāk vēmiens. Un, iemalkojusi apelsīnu sulu, viņa pārslēdza kanālu. Mollija apstājās pie dabas programmas. Uz ekrāna bija redzama ligzda ar trim putnēniem, kuri čiepstēja, pra­sot barību. Vidējais putnēns bija daudz lielāks un trokšņai­nāks par pārējiem. Diktora balss skaidroja: "Dzeguzēns ir izšķīlies sarkankrūtīša ligzdā. Un jau tagad tas aug ātrāk par sarkankrūtīša mazuļiem."

Sarkankrūtīša mātīte atgriezās ligzdā ar tārpu. Taču, pirms vēl mazākie putnēni paguva tajā ieknābt, to jau bija pakampis dzeguzēns.

"Ir pārsteidzoši," turpināja diktors, "jo sarkankrūtīšu māte uzskata, ka dzeguzēns ir viņas pašas bērns." Kad sar­kankrūtīšu māte bija aizlidojusi, dzeguzēns sāka rosīties. Un tad ar spēju kustību tas sākumā izgrūda no ligzdas vienu, tad otru sarkankrūtīšu mazuli.

Mollija noelsās. Tātad dzeguzes tiešām mēdz izgrūst citus putnus no ligzdas. Galvā skanēja Trinklberijas kun­dzes šūpuļdziesma, radot neomulīgu sajūtu. Vai viņa lī­dzinājās šiem sarkankrūtīšu mazuļiem? Viņa drīzāk jutās kā dzeguze, kas bija ar varu izlauzusi sev ceļu, lai laimētu Braiersvilas talantu konkursa naudu. Viņa vēl nekad ne­bija saskatījusi lielu jēgu Trinklberijas kundzes dziesmā. Tagad tās tur likās vēl mazāk. Viegli noskurinājusies, viņa pārslēdza kanālus.

Ap pusdienlaiku Mollijai likās, ka acis ir kantainas. Viņa bija klejojusi pa kanāliem trīs stundas un nu zināja par Ameriku daudz vairāk, tomēr viņai vēl aizvien nebija ne mazākās nojausmas, kā lai tiek pie kaut kādas naudas. Un kur lai sāk meklēt Rokiju? Viņas noskaņojums kā caurs gaisa balons sāka slīdēt arvien zemāk un zemāk. Prātu pildīja nelāgas domas. Viņa tiešām laikam bija traka, at­lidodama uz Ameriku. Galīgi apdauzīta, riskēdama doties uz Ņujorku. Mollija sāka justies tā, it kā būtu nokodusi daudz, daudz lielāku kumosu, nekā spēj apēst.

Viņa piecēlās un atvēra minibāru, lai paņemtu kādu dzērienu. Bārā bija viss iespējamais: mazas pudelītes ar viskiju, džinu un vodku, papīra kārbas ar augļu sulu, ūdeni un arī Qube. "Esi vēsais, dzer Qube," atmiņā skanēja re­klāmas dziesmiņa. Qube viņai palīdzēs. Protams, viņai va­jadzēja atvēst; viņai bija jābūt ar tik vēsu prātu kā Qube. Tāpēc viņa paņēma bundžiņu un atvēra to.

Norijot malku, degunā sakāpa burbulīši ar piparmētru un augļu garšu. Un tieši tajā brīdī Qube reklāma parādījās televizora ekrānā. Tas bija vareni, ka viņa beidzot pirmo reizi varēja izdzert veselu bundžiņu Qube un tajā pašā laikā vērot televīzijā visus Qube cilvēkus. Mollija pasmai­dīja.

"Hei, pasaule tiešām liekas labāka, ja rokā ir Qube bun­džiņa," smaidīja vīrietis ar baltajiem zobiem.

-Jā, piekrita Mollija, vienā rāvienā izdzerot atlikumu un ar diviem pirkstiem parādot uzvaras zīmi vīrietim tele­vizorā. Pēkšņi pasaule tiešām likās labāka. Mollija jutās droša, ka viss būs kārtībā. Kādu brīdi viņa pat jutās kā viena no cilvēkiem ekrānā. Tad viņa atraugājās un sajūta izzuda. Tagad tika reklamēta koka laka. Mollija palika ar tukšu bundžiņu rokā un burbuļiem pilnu vēderu.

Mollija bija pārsteigta. Viņa tiešām bija noticējusi, ka Qube bundžiņa spēj palīdzēt atrisināt problēmas. Qube un tā cilvēki. Ja blakus būtu Qube, viņa būtu droša, ka spēs būt pašpārliecināta un apburt visu pasauli. Tomēr viņa nejutās pašpārliecināta, bet gan nervoza, uztraukusies un nomākta. Mollija jutās tā, it kā iemīļotie reklāmas varoņi būtu viņu nodevuši, un pēkšņā apskaidrības uzplaiksnī­jumā aptvēra, ka apmātība ar tiem un viņu pasauli ir bijis ārprāts. Viņi taču bija pilnīgi neīsti.

Skatoties nākamo plāksteru reklāmu, kurā bija re­dzams zēns ar nobrāztu celi, Mollija nodomāja, ka varbūt varētu dabūt aktrises darbu. Galu galā visi šie cilvēki re­klāmās nav īsti, viņi ir aktieri, un reklāmu taču ir simtiem. Tur ir jābūt milzumam darba. Varbūt viņa pat varētu tēlot Qube reklāmā. Kamēr Mollija rotaļājās ar šo domu, sākās jauna programma.

Virs oranžā uzvalkā sēdēja uz rozā dīvāna ar milzīgu sūkļveida mikrofonu rokā. Aiz viņa muguras liela, mir­gojoša izkārtne vēstīja, ka šī ir ČĀRLIJA PĻĀPAS PRO­GRAMMA. Vīrieša balss bija tik rupja, ka varētu domāt rītos viņš skalo rīkli ar granti.

-Jā, dāmas un kungi, kā jau solīts, šodien viņa ir šeit pie mums. Lūdzu, aplaudējiet un silti sveiciet Brodveja jaunāko zvaigzni Deivinu Natelu!

Mollija bija pārsteigta, ieraudzījusi, ka Deivlna Natela ir maza astoņus vai deviņus gadus veca meitene. Kad viņa iznāca uz skatuves, skatītāji svilpa un sita plaukstas. Viņa apsēdās, un rudmatainais programmas vadītājs Čārlijs Pļāpa nodimdināja: Hei, sveika, Deivīna! Irrrrr tik lie­liski, ka tu piedalies mūsu pārraidē!

- Sveiks, Čārlij, ir lieliski būt šeit! atskanēja Deivīnas cukursaldā balstiņa.

- Nu tad, Deivīna, ķerrrrramies vērrrsim pie ragiem. Esmu pārliecināts, ka ikviens vēlas zināt, kāda ir sajūta, esot Brodveja mūzikla zvaigznei. .

- Tas ir vienkārši lieliski, teica Deivīna ar burvīgu smaidu. Es mīlu dziesmas, es mīlu dejas, es mīlu šo stāstu. Es milu pārējos aktierus, es mīlu publiku, un man patīk būt Manhetenā.

- Tev nu gan ir liela un plaša sirds, ja tajā mājo tik daudz mīlestības, glaimoja Čārlijs Pļāpa, un publika iesmējās.

- Jā, tas viss ir lieliski, un visiem vajadzētu atnākt un noskatīties izrādi. Deivīna pagriezās pret skatītājiem un izstaroja platu, pārliecinošu smaidu. Viņas sejas izteiksme lika Mollijai sarauties. Viņa nedaudz atgādināja Heizlu.

- Noskatīsimies kaut ko no tās! ierosināja Čārlijs Pļāpa. Sekoja videolentes kadri. Sākumā bija redzams teātris ar izrādes nosaukumu Zvaigznes uz Marsa, kas neona gaismā laistījās virs ieejas. Ārpusē bez skaņas piebrauca melna automašīna, un no tās izkāpa kažokā tērpusies Deivīna Natela. Tad tika rādīti daži fragmenti no izrādes. Skatuve bija iekārtota kā Marsa ainava, pilna lielu, sarkanu klintsgabalu. Tagad Deivīna Natela bija tērpta mirdzoši sarkanā astronautes tērpā, viņa dejoja stepu un dziedāja. Tas bija kosmiskais mūzikls. Tika demonstrēti vēl daži izrādes frag­menti, vienā no tiem četri lieli Marsa briesmoņi centās uzbrukt Deivīnai. Petula izmeta no mutes akmeni, ko sū­kāja, un rūca uz marsiešiem.

Publika aplaudēja, un Mollija daļēji izjuta tādu pašu sa­traukumu, kādu bija jutusi uz Braiersvilas skatuves, kad publika bija aplaudējusi viņai.

- Mans dievs, tas nu gan bija brrrriesmigi forši! teica Čārlijs Pļāpa.

- Paldies! Zināt, gandrīz par visu man jāpateicas maniem gādīgajiem, brīnišķīgajiem, pašaizliedzīgajiem vecākiem.

- Āāāā, noelsās publika.

- Un, turpināja Deivīna, manam menedžerim Berijam Bregam.

- Ak jā, iesaucās Čārlijs Pļāpa. Te jau viņš nāk!

Uz skatuves parādījās vīrs ar resnu vidukli un atpakaļ atglaustiem, ar želeju saziestiem matiem. Viņam bija sārti vaigi, mugurā rūtains uzvalks un uz acīm sārtas brilles.

- Sveiki, Deivīna un Čārlij! viņš teica.

- Sveiks, Berij! sauca Deivīna Natela.

- Nu, Bermrij, te visi vēlas zināt, kā tu atklāji Deivīnu?

- Viņa vienkārši ienāca manā Manhetenas birojā Derijstrītā, enerģiski stāstīja Berijs, kam ap kaklu bija tau­riņš, un viņa mani satrieca. Jūs visi zināt, kā viņa dzied un dejo. Viņa vienkārši ienāca manā birojā, dziedāja un dejoja kā tāds mazs brīnums, kas viņa patiesībā ari ir. Man bija skaidrs, ka viņa kļūs par zvaigzni, tāpēc es viņu iepazīstināju ar Zvaigznes uz Marsa režisoru, un te nu mēs pēc kāda laiciņa esam.

Deivīna smējās, rotaļīgi šūpojot zeltainās lokās. Dienā, kad tevi satiku, Berij, pie debesīm bija manas laimīgās zvaigznes. Viņa pagriezās pret Čārliju Pļāpu. Es gribu teikt, ka Berijs izklaides biznesā pazīst ikvienu.

Programma turpinājās, un Mollija vēroja nākam un ejam laimīgus cilvēkus. Meitene saprata, ka viņai tiešām patiktu kādu laiciņu būt aktrisei, bet ne jau reklāmās tas nebūt nebūtu tas pats, kas dziedāt un dejot dzīvas publikas priekšā. Viņai bija patikuši visi tie slavinājumi un aplausi uz skatuves Braiersvilā, un viņa vēlējās to izbaudīt vēlreiz. Viņa bija ar mieru derēt, ka tādiem aktieriem kā Deivlnai maksā lielu naudu. Varbūt vajadzētu satikt šo menedžeri Beriju Bregu? Tēlošana uz skatuves būtu liels pārbaudī­jums, taču Mollija bija pārliecināta, ka to spētu, it īpaši ar savām jaunajām prasmēm. Un ko savulaik teica Rokijs? Ka viņa nekad necenšas? Viņa pierādīs, ka tam absolūti nav taisnība.

Mollija piecelās un izstaipījās. Petula darīja tāpat. Mei­tenei likās, ka ir atradusi risinājumu. Šis Berijs Bregs, kura birojs atradās Derijstrltā, lai kur tā arī būtu, varētu palīdzēt tikt ar to galā.

Ģērbjoties viņa dungoja motīvu no Zvaigznēm uz Marsa. Tā tiešām bija lipīga melodija, un Mollija domāja par to, cik jauki ir būt zvaigznei Brodveja izrādē.

Mollija uzvilka savu T kreklu un veco, caurumaino džemperi. Viņa uzrāva izdilušos īsos, pelēkos svārciņus, sasukāja sprogainos matus un spogulī uzlūkoja savu īpašo seju, sašķobīdama pret atspulgu kartupeļa degunu. Viņa ieslēdza hipnozes grāmatu viesnīcas numura seifā, tad paķēra jaku un uzsvilpa Petulai.

Nāc, Petula! Iesim piedalīties pasākumā! Mēs būsim slavenas!

Pārņemta ar savu jauno likteni un izmetusi no galvas vi­sas domas par Rokiju, Mollija atstāja viesnīcas numuru.