Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit ceturta nodaļa

Rolsroiss pa Kvīnsas centra tuneli atstāja Manhete­nas salu un pa šoseju ripoja uz Džona F. Kenedija lidostu.

Kad viņi bija nonākuši tur, Nokmans apturēja mašīnu pie starptautisko lidojumu ieejas un palīgā iznāca nesējs. Viņš un Nokmans uzkrāva Mollijas divpadsmit koferus uz lidostas ratiņiem, kamēr Petula lēkāja savā ceļojumu grozā un Rokijs devās iekšā paņemt biļetes. Nesējs iestūma ra­tiņus ēkā, un visi sekoja viņam pie biļešu reģistrācijas galda.

- Paldies! Mollija pateicās nesējam, kad tas uzcēla pēdējo koferi uz transportiera lentes. Un, ja tas jūs pārāk neapgrūtina, vai jūs nevarētu paturēt automašīnu? Viņa ielika rolsroisa atslēgas nogurušā vīra plaukstā.

- Paturēt? Jūs domājat novietot to stāvvietā?

- Tā ir dāvana, teica Mollija.

Vīrieša mute palika vaļā. Vai jūs mani āzējat?

- Te būs tās dokumenti. Mollija izvilka no džinsu ka­batas saburzītu aploksni. Man atliek tikai ierakstīt šeit jūsu vārdu, un tā ir jūsu. Kā jūs sauc?

- Luiss Ročeta. Bet jūs taču jokojat, vai ne? Ei, vai es neesmu iekļuvis kādā joku pārraidē? Vīrs lūkojās apkārt, meklēdams slēpto kameru.

- Nē, attrauca Mollija, ierakstīdama nesēja vārdu automašīnas reģistrācijas dokumentos. Lūdzu, Ročetas kungs! Neņemiet ļaunā.

Ročetas kungs bija tik pārsteigts, ka nespēja izdvest nevienu citu skaņu, kā vien pal… pal…

- Man bija prieks, Mollija smaidot teica. Visu labu! Viņa vienmēr bija vēlējusies kādam pasniegt tādu dāvanu kā šī. Tad viņa pagriezās, lai runātu ar Rokiju, kas bija ticis skaidrībā ar biļetēm. Pēc piecpadsmit minūtēm Mollija at­kal nohipnotizēja lidostas personālu, lai Petulu nemanīti dabūtu garām pasu pārbaudei un visām rentgenstaru mašīnām.

Rokijs un Mollija devās iepirkties beznodokļu veikalos. Viņiem bija jāapmeklē tualetes piederumu, konfekšu, elek­tronikas un rotaļlietu veikals. Pēc milzu jautrības beidzot tika paziņots par iekāpšanu lidmašīnā. Grīļojoties zem pirkumu svara un nesot Petulas grozu, viņi devās uz div­desmito iekāpšanas vietu, kur bija sarunāts tikties ar Nokmanu.

Nokmans, kā jau paklausīgs kalps, devās uz iekāpšanas vietu. Viņš jutās īpaši. Vīrietis zināja, kas viņš ir un kāda līdz šim bijusi viņa dzīve. Tomēr Nokmans nezināja, kā kļuvis par Kaķa Groza kunga un Matu Žāvējamās jaunkun­dzes kalpu. Tāpat viņš nezināja, kāpēc tie viņam tik ļoti patīk. Tomēr bijušais noziedznieks joprojām ienīda citus cilvēkus. Pie divdesmitās iekāpšanas vietas, kur visi bija sastājušies rindā, lai iekāptu lidmašīnā, viņš uzrādīja savu. pasi un biļeti kādai lidostas darbiniecei. Labvakar! viņa pieklājīgi teica.

Nokmans tikko bija sācis nedroši smaidīt, kad tā domas piepeši pārņēma atmiņas par pusaugu meiteni, kuru viņš kādreiz bija pazinis un kura bija izskatījusies līdzīga šai sievietei. Nokmans atcerējās, cik rupjš pret to bijis. Un, pavisam negribot, viņš sāka buldurēt. Tu esi tikpat neglīt, cik viņ, Nokmans dzirdēja sevi sakām. Jā, nudien, tā tas ir. Tu izskaties kā vard ar vēder aizcietējum. Un tā es viņai ar vienmēr teic. Un es vienmēr taisīj šitād te troksn. Šajā brīdī Nokmans sajuta, ka vaigi pildās ar gaisu, un, pirms vēl paspēja to apturēt, no viņa mutes iz­lauzās ļoti skaļa, burbuļojoša sprauslāšana. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, Nokmans atcerējās savu veco papagaili Pūkaini, ko bija nogalinājis Snafa kungs, un sāka gaudot: Aaaaaaaūūūūūūū!

Sieviete izskatījās izbiedēta. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un piemiedza acis. Ser, mums ir sava politika pret rupjiem pasažieriem. Ja jūs izturaties rupji pret personālu vai citiem pasažieriem, jūs var neielaist lidmašīnā.

Nokmans pats bija pārsteigts par sevi. Viņš nespēja ap­tvert, kā tas varēja notikt. Viņš nebija piedzēries. Varbūt viņš ir slims. Un visas šīs nelādzīgās atmiņas uzdzina vi­ņam šermuļus.

- Man tik dikt žēl. Lūdzu, pieņemiet man atvainošan! Tas bij joks.

- Savāda humora izjūta, teica sieviete. Tomēr tad, no­laidusi rokas gar sāniem, viņa ļāva tam iet.

Simons Nokmans steberēja pa tuneli uz lidmašīnas ieeju, uzmīdams uz savas kurpju auklas un atkal brīnīdamies, kas viņam tikko uznācis. Slādams uz priekšu, viņš pār­domāja, cik savāds bijis tikko notikušais. Viņš jutās kā mašīna, kuras distances vadība atrodas kāda cita rokās. Nokmans atkal nodrebēja, iedomādamies savu nabaga pa­pagaili, un sarāvās, atceroties pusaugu meiteni, par kuru viņš tik nežēlīgi bija ņirgājies. Viņš nevarēja saprast, kāpēc visas šīs atmiņas pēkšņi uzpeldējušas viņa prātā. Viņam tas nepatika. Tad viņš atcerejās savus jaunos darba devē­jus un steidzās tālāk.

- Ei, sveiki, Matu Žāvējamās jaunkundz un Kaķa Groza kungs, esmu klāt!

- A, sveiks! atsaucās Mollija un Rokijs, no saviem pir­mās klases sēdekļiem uzlūkojot zaļā uzvalkā tērpušos Nokmanu. Simons paskatījās uz viņiem abiem un šķita nobālam, it kā ieraudzījis spoku.

- Vai ar tevi viss kārtībā? apvaicājās Rokijs.

Pēkšņi ne no šā, ne no tā Nokmanu atkal pārņēma īpaša

sajūta. Šoreiz viņš nometās ejā guļus, apvēlās uz muguras un tirināja gaisā rokas un kājas. Un, tāpat kā iepriekš, viņa mute pavērās pret paša gribu. Viņš pēkšņi apjēdza, ka rej un žēli kauc.

- Vau, vau, rrrrr, rrrrr, viņš rēja, cepurei nokrītot. Tad viņš gaudoja "ŪūūūūūŪūūūūūŪŪŪūūūūaūūūūū", atkal iedomājies par savu nabaga beigto papagaili.

Citi lidmašīnas pasažieri izskatījās ļoti satraukti; atnāca stjuarte, lai noskaidrotu, kas notiek.

- Tagad vari izbeigt, Mollija bargi nokomandēja. Tad viņa pievērsa savu starojošo skatienu stjuartei. Viss kār­tībā. Viņam tikai vajag iedzert zāles. Lūdzu, neuztraucie­ties! Stjuarte aizgāja.

Nokmans piecēlās gluži bez elpas. Tā bija lēkme. Viņš noteikti ir slims. Viņš atkal ne no šā, ne no tā bija sācis raudāt par savu papagaili un to, cik briesmīgs bijis Snafa kungs.

Un tagad, kad viņš devās uz savu sēdekli, vēl kādas jū­tas lika sariesties asarām viņa acīs. Viņš izjuta nožēlu par kādu suni, pret kuru reiz bija izturējies ļoti nelāgi; šis suns bija ļoti līdzīgs Matu Žāvējamās jaunkundzes mopsenei.

Nokmans aptvēra, ka nav nemaz labāks par Snafa kungu. Piesprādzējot jostu, viņš brīnījās, kā gan varējis būt tik akls. Būdams mazs zēns, viņš nebija akls. Viņš bija ap­zinājies, cik daudz pārcietis viņa papagailis, un bija par to raudājis caurām naktīm. Un tagad, būdams pieaudzis, viņš bija nežēlīgi izturējies pret suni. Viņš bija atstājis dzīvnieku vienu aukstumā un badā tumšā, netīrā telpā. Tam S, kas nozīmēja Simonu, vajadzēja nozīmēt Snafu. Snafs Nokmans. Vīrs nokāra galvu, un tagad viņu tirdīja jūtas, kuras nebija to traucējušas jau gadiem ilgi. Kauns.

Nokmans skatījās ārā pa lidmašīnas iluminatoru un do­māja. Viņš bija izturējies slikti arī pret cilvēkiem. Viņš ne­kad nebija ņēmis vērā citu izjūtas. Viņš bija pārliecinājis sevi, ka tām nav nozīmes. Taču tagad… tas bija ļoti savādi, un viņš nesaprata, kāpēc, taču šodien viņš apzinājās, ka nekad vairs nespēs ignorēt citu jūtas. Nokmanu bija it kā atmodinājis tas, ka ari cilvēkiem ir jūtas gluži kā viņa papagailim.

Viņa prātu sāka pildīt vēl citas atmiņas par paša pa­strādātajām šausmu lietām. Cits pēc cita ļauno darbu rēgi nāca un nostājās viņa priekšā. Un, jo vairāk tie nāca, jo lielāku nepatiku Nokmans izjuta pret sevi.

Kad lidmašīna pacēlās, Nokmans izjuta līdz šim pilnīgi nepazītu smagumu. Viņa gars atradās kaut kur zemu aiz viņa tas bija noskumis un pilns vainas apziņas.