Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Manhetenas teātris, kurā tika uzvestas Zvaigznes uz Marsa, pēkšņi slēdza savas durvis. Neviena avīze nezināja, kāpēc. Aiz šīm durvīm Deivīna Natela bija at­laista un teātra personālam bija jānodod zvērests par no­slēpuma neizpaušanu. Mollija nodrošinājās, lai visi tu­rētu muti, un pirmā diena teātrī viņai pagāja, tiekoties ar teātra darbiniekiem. Meitene hipnotizēja ikvienu, kurš strādāja pie izrādes: orķestra diriģentu, mūziķus, biļešu kontrolierus, pārdevējus, gaismu operatorus, skatuves strādniekus, grimētājus, pārējos aktierus un zēnu, kurš uzkopa skatuvi. Visi uzskatīja, ka viņa ir brīnišķīga.

Tad sākās mēģinājumi.

Pašai par pārsteigumu Mollija atklāja, ka mēģinājumi viņai sagādā prieku. Un viņa bija apņēmusies censties no visas sirds, lai būtu laba. Protams, lai ko viņa darītu, pārējie uzskatīja, ka viņa ir neatkārtojama. Neviens neie­vēroja, kad viņa dziedāja nepareizi. Neviens nepievērsa uzmanību, kad viņa sajauca dejas soļus. Viņas steps bija nekur nederīgs, bet visi domāja, ka tas ir ideāls.

Arī Petulai tas patika. Viņa tiešām izskatījās jauki īpaši viņai darinātajā sarkanajā astronauta tērpā un labprāt pie­vienojās dejām. Taču un tas nebija nekāds pārsteigums Petulai nebūt nepatika Marsa briesmoņi. Tie bija masīvi un atgādināja milzīgus sarkanus piparus ar antenām, tik lieli kā Ziemsvētku eglītes pilsētas laukumā, un staigāja apkārt, jo to iekšpusē atradās aktieri. Petulai viņi nozīmēja briesmas, it īpaši tad, kad uzbruka Mollijai. Petula tos ne­mitīgi aprēja un beidzot vienam pat iekoda potītē. Tika nolemts, ka Petulu nedrīkst laist klāt Marsa briesmoņiem ne uz skatuves, ne ārpus tās.

Mēģinājumi sākās katru ritu desmitos, bija paredzēts īss pusdienu pārtraukums, un tad tie atkal turpinājās visu pēcpusdienu. Mollijai bija jāmācās, kur stāvēt, kā dejot, ko dziedāt un runāt.

Un tad, trešajā teātri pavadītajā dienā, notika satikša­nās, kuru Mollija nebija gaidījusi.

Mollija atradās savā ģērbtuvē, kad izdzirdēja gaiteni šausmīgi spiedzošu balsi kliedzam: KUR VIŅA ĪĪĪĪR?

- Viņa ir tur, Deivlnas jaunkundz, atbildēja vizuļiem rotāta kora meitene. Bet, Deivīna, neesi tik dusmīga… Kad viņu satiksi, tu redzēsi, kāpēc… Es gribu teikt, ka tev viņa patiks.

- PATIKS VIŅA??!! balss niknumā iekliedzās. PA­TIKS VIŅA…? VIŅA IR SAGRĀVUSI MANU KARJERU. Viņa ir nozagusi to, kas ir mans. Kas ar jums visiem noticis? Ar Riksiju, Beriju, jums visiem… jūs taču zināt, ka es padarīju šo izrādi par to, kas tā ir.

Kora meitene iepīkstējās: Piedod, Deivīna, bet…

Kad Deivīna iebrāzās ģērbtuvē, Mollija jau bija gatava.

- Nu tad tā, noskaldīja Deivīna, aizcirtusi aiz sevis durvis un piecirzdama savu augstpapēžu zābaku. Kā tev šķiet, kas tu esi? Kā tu uzdrošinies? Tad viņas mute palika vaļā. Vai tu esi Mollija Mūna? viņa neticīgi jau­tāja.

Mollija uzlūkoja dziedošo un dejojošo brīnumbērnu Deivinu. Mazo zvaigznīti, kuras uzstāšanos skatīties pa­tika visiem. Un Mollija bija sajūsmā. Jo tuvumā Deivīna nemaz neizskatījās kaut kā īpaši. Bez grima viņas seja bija bāla un likās pat diezgan slimīga. Viņas gaišie mati likās nošļukuši un taukaini. Acis šķita izvalbītas, un zem tām bija pelēki loki. Taču mirdzošu viņu padarīja apģērbs. Tērps bija sarkani violets, kājās violeti augstpapēžu zamš­ādas zābaciņi, un ap kaklu lielu smaragdu kaklarota. Mol­lija turpretī bija astronautes tērpā, kuru tieši patlaban pielaikoja.

- B-bet tu esi tik parasta! pārsteigta iesaucās Dei­vīna.

- Tu jau arī, teica Mollija, tikpat izbrīnīta.

- Viņi apgalvoja, ka tu esot tiešām, tiešām īpaša, sa­cīja Deivīna, pārāk apstulbusi, lai ievērotu Mollijas pie­zīmi. Kā gan tik ikdienišķs un strupdegunains skuķis va­rēja paņemt manu lomu? Kādu brīdi viņa bija satriekta. Taču tad, griezdama zobus, pakāpās soli Mollijas virzienā un mierīgā, mīlīgā balsī teica: Tas ir mans kostīms. Man šķiet, ka tev labāk būtu to atdot. Viņa nenolaida skatienu no Mollijas acīm.

Mollija mierīgi atbildēja skatienam un pēkšņi pama­nīja, ka Deivlnas Natelas acu zīlītes ir ļoti lielas. īstenībā tās bija tumšas un tajās griezās spirāles, kas atgādināja melnus ūdens virpuļus. Mollija jutās neomulīgi, jo šķita, ka viņai zūd pamats zem kājām. Viņa ātri koncentrējās un deva Deivīnai spēcīgu savu hipnotizējošo acu triecienu. Taču, pastiprinot skatiena intensitāti līdz maksimumam, viņa bija šokēta par to, ka Deivlnas acīm piemīt spēcīgs pievilkšanas spēks. Sakoncentrējusi visus spēkus, Mollija turējās stingri, līdz atkal sajuta stabilu pamatu zem kā­jām.

Tas bija liels pārsteigums. Deivīnai Natelai bija spējas. Viņa prata dziedāt un dejot, un turklāt viņai bija ari spē­jas. Viņai piemita spējas, bet viņa pati īsti neapzinājās, kas tās ir. Tās nebija tik smalki izkoptas kā Mollijai, bet viņa acīmredzot izmantoja šīs spējas pret citiem, lai tos iespaidotu un savaldzinātu. Mollija jutās tā, it kā gandrīz vai vēlētos sadraudzēties ar Deivinu. Viņa varētu to ap­mācīt, un viņas kļūtu partneres. Viņas būtu neuzvaramas! Taču šis domas atstāja Mollijas prātu, kad viņa izdzirdēja, ko saka Deivīna:

Tu esi tik prasta, pat neglīta… Tu taču neesi tā mei­tene, ko kāds gribētu ieraudzīt uz skatuves, tad kāpēc tu vienkārši nevācies prom? Tu neesi radīta kļūt par zvaigzni, tu vienkārši esi pārāk garlaicīga, tev nav nekādas pievil­cības, un tavs suns ir pretīgs.

Petula iekaucās, un Mollija apņēmīgi atkal pastiprināja savu acu starojumu. Taču Deivlnas niknais skatiens deva pretsparu. Tā bija kā kauja starp zaļajām un zilajām acīm. Mollijas plaukstas sāka svīst. Viņa tik spēcīgi koncentrējās uz skatienu, ka pat neiedomājās par balss izmantošanu. Viņa sāka uztraukties, ka nespēs uzvarēt. Un šī doma aizplīvuroja Mollijas prātu, viņa sāka zaudēt spēkus. Kas notiks, ja Deivīna hipnotizēs viņu? Varbūt Deivīna laupīs Mollijai visas spējas un atstās viņu ar tukšu galvu. Mollija iztēlojās sevi kā klaidoni Ņujorkas ielās, pazudušu un ap­jukušu, ar Deivlnas apmiglotu prātu. Pārāk šausminošas nākotnes vīzijas, lai tās apcerētu, un tik biedējošas, ka izraisīja Mollijā enerģijas uzplūdus. Reizē ar svelmainu, nokautējošu skatienu, kas lika matiem uz galvas sacelties stāvus, spriedze pazuda, un Mollija bija uzvarējusi.

Deivina novērsa acis. Trīcošā balsi viņa teica: Es ne­zinu, kā tu to izdarīji. Tu būtu varējusi uzvarēt jebkuru rifu, bet tu neuzvarēsi mani. Tu esi tikai pūtains, neglīts lauku skuķis. Izplūdusi skaļās elsās, Deivīna klumburēja prom.

Molliju šī ciņa bija iztukšojusi. Viņa nekad nebija do­mājusi, ka sastaps kādu, kam ari piemīt hipnotizētāja spējas, un bija satriekta pati par sevi, ka nebija tam gata­vojusies. Viņa taču būtu varējusi iedomāties, ka pastāv ari citi līdzīgi cilvēki. Mollija prātoja, cik Ņujorkā varētu būt šādu cilvēku, kuri, tāpat kā Deivīna, neapzināti izmanto savas hipnotiskās spējas, lai virzītos uz augšu. Tad Mollija domāja, cik gan ir tādu, kuriem šīs spējas piemīt un kuri precīzi apzinās, ko dara. Varbūt ir cilvēki, kuriem hipnoti­zēšana padodas labāk nekā Mollijai! Šie prātojumi bija ļoti netīkami. Mollija izjuta atvieglojumu, kad viņu iztraucēja klauvējiens pie durvīm un Riksija Blūmija iebāza savu kā no plastmasas veidoto seju ģērbtuvē. Viņa mīlīgi pasmai­dīja. Vai esi gatava mēģinājumam, mīlulīt Mollij?

*

Tajā vakarā laikrakstā The New York Tribune bija lasāmi šokējoši virsraksti.

BRODVEJAS SKANDĀLS Deivīna Natela iļriež cefu jaunajai slavenībai

Profesors Nokmans nopirka avīzi un aizrautīgi lasīja to uz ielas stūra. Tātad viņu sauc Mollija Mūna un viņa tēlo galveno lomu Brodvejas mūziklā. Fantastiski! Nokmans jutās tā, it kā viņa priekšā pēkšņi būtu iedegusies zaļā gaisma, kas liek doties uz priekšu. Vismaz vairs nebūs jāšauj tumsā. Molliju Mūnu apgaismoja tik spoža rampas gaisma, ka viņš vienkārši vairs nevarēja to pazaudēt. Tas bija spidoši! Profesors Nokmans nespēja vien sagaidīt, kad viņu satiks.

Nokmanam nevajadzēja ilgu laiku, lai izpētītu, ka Mūnas jaunkundze dzīvo Belinghemas viesnīcā. Viņš novie­toja savu sarūsējušo, balto autofurgonu ielas otrā pusē pretī Mollijas viesnīcai. Viņš gaidīja visu nakti, ietinies aitādas kažokā un cenzdamies sasildīties ar mazu sildītāju, kura kontaktdakšiņu varēja iespraust cigarešu aizdedzinātāja ligzdā. Viņš gulēja saraustītā miegā, nemitīgi vērojot vies­nīcas ieeju un satraukumā graužot garos nagus, līdz tie bija sakodīti drumslās.

Sākoties darbadienai, pie viesnīcas galvenās ieejas pie­brauca sudrabots rolsroiss. Nokmans uztrūkās un noslau­cīja aizsvīdušos logus, lai varētu labāk redzēt. Kalpotājs kādam atvēra viesnīcas durvis. Nokmans pašķielēja uz to pusi un beidzot ieraudzīja Molliju Mūnu.

Tur nu viņa nāca lejup pa kāpnēm un devās uz mašīnu. Viņa bija ģērbusies mīkstā, baltā ūdeļādas kažokā ar pie­skaņotu kažokādas cepuri, un kājās līdz celim viņai bija krēmkrāsas ādas zābaki uz zema papēža. Uz viņas rokas bija mopsis ar plakanu purnu. Meitene izskatījās kā maza zvaigzne pilnīgi atšķirīga no noplukušā bērna, kuru Nokmans bija redzējis Braiersvilā.

Nokmans sāka cienīt šo mazpilsētas meiteni. Profesoru pārsteidza un iespaidoja ātrums, kādā viņa bija mainīju­sies. Tai piemita izcili talanti, un viņš bija pārliecināts, ka ir vienīgais cilvēks Ņujorkā, kurš zina tās noslēpumu.

Kopš šī rīta profesors Nokmans rūpīgi sekoja Mollijas kustībai pilsētā. Viņš bija uz pēdām, kad meitene miesas­sargu pavadībā devās iepirkties, un vēroja, kā skaistas so­mas un kārbas cita pēc citas tika iekrautas viņas rolsroisā. Viņš gaidīja, kamēr tā gāja izpriecu pasāžās un izdeva veselu bagātību. Viņš sēdēja dārgu restorānu ārpusē, ka­mēr tā kopā ar Riksiju vai Beriju baudīja dažādu pasaules virtuvju ēdienus. Un, jo vairāk viņš to vēroja, jo stiprāka kļuva pārliecība, ka viņam ir taisnība par hipnozes spēku. Šī Mollija Mūna noteikti bija dabūjusi visus zem sava pa­pēža.

Nokmans jau gadiem bija cerējis, ka reiz iemācīsies hipnotizēt pats kopš tā brīža, kad viņš par hipnozes grāmatu izdzirda no bagātās vecās kundzes, ko bija sati­cis kafejnīcā. Viņš bija izdibinājis, ka deviņdesmitgadīgā sieviete ir dižā hipnotizētāja doktora Logana radiniece un, vēl vairāk, ka viņa ir mantojusi tā naudu. Savos greznajos apartamentos viņa bija parādījusi Nokmanam intriģējošu vēstuli no Braiersviļas bibliotekāres, kurā bija aprakstīta hipnozes grāmata.

Nedod dievs, ka šī grāmata kādreiz nonāktu neparei­zajās rokās, bija teikusi vecā dāma, kurš gan zina, kas tad varētu notikt pasaulē. Nokmans uzreiz bija iedomā­jies, ka šīs nepareizās rokas varētu būt viņējās. Viņu savā varā ņēma pārliecība: ja izdotos iegūt šo grāmatu, viņš varētu veikt pašu vērienīgāko noziegumu savā karjerā. Lieta tāda, ka Nokmans nebija intelektuālis ar zinātnisku interesi par hipnozi. Viņš nebija nekāds profesors, bet gan profesionāls krāpnieks, turklāt ar milzumlielu pieredzi.

Nokmanam savā furgonā nācās pavadīt daudzas stun­das stundas, kuru gaitā bija laiks pārdomāt, cik laimīgs viņš jutīsies, kad visas pūles būs vainagojušās panāku­miem. Zināmā mērā bija labi, ka Mollija Mūna atradusi grāmatu. Jo tagad, tiklīdz viņš būs dabūjis meiteni savās rokās, viņš vienā mirkli iekļūs noziedzības augstākajā līgā. Nokmans alkatīgi aplaizīja lūpas. Viņš zināja, ka kļūs par visu laiku dižāko noziedznieku.

Snaužot furgonā, viņš apsvēra, cik daudz naudas Mol­lija Mūna pelna, un atzinīgi pie sevis noņurdēja. Viņš te iemiga, te atkal modās, iztēlojoties, ka ari viņam piemīt hipnotizētāja spējas, un sapņojot, cik varens viņš varētu kļūt. Viņš iedomājās sevi vieglā apģērbā guļam mauriņā blakus milzīgai savrupmājai un kalponi, kura viņam pie­nes tēju. Viņš redzēja sevi uz lielas jahtas ar uniformās tērptu desmit cilvēku komandu burājam ap Ņujorku. Viņš iztēlojās, kā guļ uz naudas kaudzes, turot rokā grāmatu Hipnoze.

Kādu dienu ap saulrieta laiku Nokmans pamodās un ieraudzīja, kā pie debesskrāpja sienas netālu no Valdorfas tiek piestiprināta milzīga reklāma. Uz tās bija attēlota simt pēdu gara Mollija Mūna astronauta tērpā, turot savu suni, kas ari bija ieģērbts skafandrā. Nokmans ieķiķinājās. ŠI meitene ir ģēnijs! Un, jo labāk tai padosies hipnoze, jo labāk tas būs viņam.